CREATIONS · OF · CURIOUS · MIND

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
...
Divas dienas Rīgas sānielā. Sēžu mazā veikaliņā, kur nāk tikai vietējie. Man jau ir daudz paziņu. Džeks, kas katru rītu nāk pēc 0.2 Vodočkas. Un pilnīgi jūtu, kā viņš katru rītu tic, ka viņam ar 0.2 pietiks. Pēc stundas viņas vainīgi smaidot nāk pēc otras. Sīkie, kas knapi stiepj galvu pāri letei un pretējā pagalmā pīpē. Mana jaunā draudzene - ielas meitene. No rīta uz krīta sasildu viņai picu. Formas tērps nepieļauj cimdus un cepuri, tāpēc no šķīvja viņa atsakās un silda rokas ap picu.
- Nu što, nekavo netu?
- Da gluho kak v tanke.
Aizdodu viņai divas cigaretes.
Pēc pāris stundām viņa ir atpakaļ.
- Nu kak?
- Zarabotala na sebja. Teper budu dlja tebja rabotatj.
Da nevajag man tavu naudu, neej tur atpakaļ. Bet tā stulba domāšana. Žēlošana. It kā es kaut kādā veidā būtu labāka par viņu. Paklausīgi pēc laika paņemu naudu. Viņai garšo sveramās šokolādes konfektes - trifles. Gabalā sanāk septiņi santīmi. Viņa bieži ieskrien pēc pāris končām un rums&cola.
- Dai 6 konfet
- ....
- na, tebe dve. Konfetki. Kushai.
Labākā tējas nauda ever.
Mana kompanjone Ļuba. Nāk pie manis divas reizes dienā ieķert pa simts gramiem un papļāpāt. Bērni aizbraukuši uz ārzemēm, īrē istabu. Mājās iet negribas. Man patīk apsēsties krēslā viņai blakus un pļāpāt par dzīvi. Visādiem niekiem. Par pastētes recepti. Par to, ka limonāde krāso mēli.
Kaimiņu apsargs, kas nāk draudzēties. Un stāsta briesmu stāstus par gabalos sadalītām ielas strādniecēm un narkomāniem, kas zog un piedāvā savu preci apkārtējās lavočkās. Saņurcītu desu, svaigi no rokām norautus cimdus, sudraba karotes:
- I pridjot svezhij tarchok i ukusit tebja za bachok.

Vienkārša ikdienas dzīve. Paralēlā pasaule.

* * *
2 superbēbji manā pagalmā:
- man drīz būs mazs sunītis!
- īsts?
- nē... dzīvs!
* * *
apzināties mērķi. nespēt atrast veidu, kā līdz tam nokļūt. vismaz pagaidām.
no vienām auzām otrās dillēs iekšā
* * *
kad apkārt notiek sliktas lietas, burbuļo vētras un nepatīkamu ziņu troksnis, es cepu kūkas. Un pērku ziedus.
Izvērtējot pēdējos mēnešos apēsto kūku, cepumu, pīrāgu daudzumu, jāpriecājas , ka mamma Daba sen jau izlēmusi, ka zināmā vecumā saldumi vairs neiet labumā ( ai mīn-platumā). Sveicināta vaniļas, kanēļa, šokolādes un hiacinšu eiforija.
* * *
oi, pēkšņās bērnības atmiņas.
Ejot uz kino man bija līdzi maiss ar spilvenu. Labākai redzamībai.
* * *
Sūkstījos par to, ka pēdējā laikā jūtos pelēka pele, nepamanāma, neredzama.
Andris: " Es tevi redzu".
It kā nieks, bet TIK mīļi, ka ah uz bimbu savilka.
* * *
Par cilvēku var radīt viedokli noklausoties to, ko viņš i nav domājis tavām ausīm. Noklausījos nu gluži vai netīšām. Vāciski vairs nevaru parunāt-prātiņš atceras vārdus tikai angliski(lai gan vakara gaitā saņēmos 2 frāzēm- Nein (uz jautājumu vai runāju vāciski)un lepnu I habe das Kuchen gemacht). Bet saprotu visu.
Nu ja . Un tā nu visu vakaru klausījos kā Roberts ar savu mamu runā ar domu, ka vāciski īsti te neviens nesaprot. Un visa vakara gaitā nedzirdēju nevienu sliktu vārdu par mums, Latviju, dzīvi vispār. Nevienu rupjību. Neko. Arī pēc n-to stundu darba virtuvē 256 nomizotiem parsnipiem un padsmi't citiem brīnumainiem ēdieniem, kurus mūsu paplašinātās ģimenes jaunais vācu atzars bija sagatavojis. Ne pat sarunā pieklājīgi pieminot māsas bijušo draugu. Smalki apspriežot Bumbierīša augsto libido. Latvijas vēsturi. Mariannas kafijas dzeršanas paradumus.
Jauki. Patiešām.
Andris: "Jā, foršs cilvēks. Interesanti kādi ir viņa trūkumi"
Dizzy: "Viņam ir mazas rokas."

Un Ziemassvētku brīnumi notiek. Ieklausieties šajā teikumā.Dizzy uz kalna.ZS naktī.

* * *
Meklēju vienu no savām mīļākajām bērnības grāmatām, joprojām. Nosaukums- "Dzeltenā dzeņa ordenis". Neko daudz neatceros no tās, izņemot to, ka tur bija Kukurūzas vīriņš un Degunradzis. Ja nu kādam tomēr ir kaut kur apputējusi un nevajadzīga, ļoti priecāšos.
* * *
katram tač ir kāda apsēstība. Man ir pārliecība, ka nekas ļauns vnk nevar ar mani notikt, ja ir smuki nagi. Pat sēžot rindā pie ārsta un gaidot letālu diagnozi, tas sniedz mierinājumu. hmzz. Bet nav jau starpības, vai naudu nodzert, nospēlēt vai nolakot. Aha-tipiska tukšpaure
* * *
kādam ir informācija, kad Eln atgriežas vai ir varbūt jau atpakaļ? Tas nu gan dīvaini, ka māsu jāmeklē pat šeit. Dožiļi.
* * *
A living legend has earned the right to writhe like he's having a seizure and make noises like a dying yetti. - komentārs par vienu Keith Jarrett izpildītu gabalu
* * *
Grāmatas
Grāmatplaukta optimizācijas nolūkos jaunas mājas meklē grāmatas (jebkura Ls 1):
http://foto.inbox.lv/dizzystar/graamatas
* * *
Sapnī man blondi mati. Un mīļotais. Šimkusa jaunskungs.
Stāvu pie spoguļa, kārtoju savas blondās cirtas, jaunskungs atslābis man uz pleca un velta mīļu skatienu manam spoguļaatēlam.
Dizzy: Un cik tev gadu?
Šimkus: divdesmit
Dizzy: /galvassāpes izraisošs eyerolls/
Tālāk Šimkusa jaunskungs izdara manevru, lai mani sabučotu un te nu realitātē, nevis sapnī, pār mani sāk joņot Rūsiņš (kaķis- savējie sauc arī par Turbo). Nu jā, es izmisīgi cenšos nepamosties, minkāns turpina lēkāt pār mani un ...visss.
* * *
noskriet maratonu (bet mazinjo protams) bez gatavošanās ir lieliski. Bet otrā rīta sajūtas ir vienreizējas. Arī trešā rīta sajūtas neatpaliek.
* * *
ja mākoņi slīd uz vienu pusi, bet putni lido pretējā virzienā, sāk reibt galva. Tā nelabi.
Noguruša prāta secinājums
* * *

Atbilde http://dzivoklis.wordpress.com/ laipnajam uzaicinājumam:

Ar kavēšanos iesniedzu 7 lietas, kuras jūs iespējams nezinājāt par mani.

 

 

  1. Lielveikalos man reizēm uznāk panikas lēkme. Principā man būtu jāsagatavo papīra tūta elpošanas regulēšanai, lai laicīgi reaģētu uz 163 rīsu veidiem vienā plauktā.
  2. Emocionālākā tēma vispār- Soviet space dogs – aizkustina mani nemaņā un velk uz bimbu (veltu visiem suņiem, kuri neveiksmīgi centās iekarot kosmosu)
  3. Kopš 6 gadu vecuma regulāri apsveru iespēju atslēgties no nejēdzībām un doties klosterī.
  4. Bērnībā biju dikti paklausīgs bērns. Nesagādāju māmiņai ne raizes, ne kaunu. Pērienu biju redzējusi tikai kino. Ar vienu izņēmumu. Manu morālo stāju sagrāva somiņa ar pērtiķīti. Kad mamma atteicās to pirkt, salūzu turpat uz veikala grīdas, izplūdu asarās un tajā brīdī likās, ka mana dzīve ir kļuvusi bezjēdzīga, ja nevaru to apdzīvot ar šo vērtīgo un dizainiski perfekto aksesuāru.
  5. Izjūtu manāmu nepatiku pret vīriešu kāju pirkstiem. Negribu to skaidrot, vnk nepatīk. Jutos vientuļa savās sajūtās līdz Elle USA galvenā bāba džekam vaļējās kurpēs kādā šovā pateica – nekādu spalvainu pirkstu manā birojā.
  6. Dziļā bērnībā ciema muļķīte Lidija man apgalvoja (vot zub daju), ka ja vasaras svelmē saģērbjas ziemas drēbēs, karstums līdz cilvēkam nenokļūst. Veicu eksperimentu un nogāju 6km līdz veikalam un 6km atpakaļ ģērbusies Eidonkuļa vatņikā, kurš man bij kā reiz līdz zemei, un pižikā (ar nolaistām ausīm). Nekādas negācijas neatceros, tā kā laikam metode darbojas.
  7. Doma vai, nedod Dies, skaļi izteikta frāze „Vate starp zobiem” liek man spiegt un pazust aiz zosādas mākoņa. Tas man pūrā no zobārsta fobijas posma, kad nokodu spogulīti, mēģināju iekost zobārstam, izlēcu pa logu, bēgot no skolas zobārsta, piedzīvoju pazemojošu stangu ielikšanu mutē, kas traucēja man aizvērt muti pēc tam, kad 4 cilvēku medpersonāls netika ar mani galā (jāpiebilst , ka tanī brīdī man bija ap gadiem 10) etcetcetc
* * *
un reizēm es tā domāju- ja es laiku pa laikam neuzzvanītu māsai vai neaicināta neatnāktu ciemos, viņa par manu eksistenci atcerētos tik kaut kad dziļā vecumā. Sēžot pansionātā, viņai parādītos miglaina nojausma, ka kādreiz kaut kur viņai bij lai ar puse, bet tomēr māsa.
/ brīdinoši pakrat pirkstiņu uz austrumiem, kur pēc aprēķiniem var būt Mada. Nu lab- drošībs pēc arī uz D-Rietumiem/
* * *
Ir 2 notikumi sporta pasaulē, kas mani aizrauj. Tour de France un Dakāra. Ja pirmais asociējas ar eleganci, spēku, skaisto finišu un kalnu pāreju kaislībām, tad otrs ar mežonīgumu un pilnīgu neparedzamību. Pēdējo dienu plosīšanās smilšu kāpās - taureņi vēderā.
Nekāds futbols, basketbols vai hokejs. Retai baudai O'Sullivan biljardā un burāšana, no kuras neko nesaprotu, bet ļoti patīk.
Tā lūk švaki man ar sportu.
* * *
Pirms nedēļas pasaulē nāca Krista. Sen nebiju raudājusi aiz laimes sajūtas. Kad pašas problēmas liekas tik mazsvarīgas. Dizzy tante dikti sapriecājās :)
* * *
Nervoza atbilde histēriskai pasaulei
Pirmais stress pie darba maiņas lēnām pārgājis, histērijā neesmu, bet cenšos sekot savam uzstādījumam par iekšējo mieru. īsti jau vēl nesanāk, bet mācos. Cenšos iet agri gulēt, jo parastie plkst. 2 naktī nesaskan ar aizliegumu kavēt darbu. Matu savaldīšana no rītiem tikai ar puķu smidzināmo ar izbeigta. Vēl es cenšos uzzīmēt lietišķu seju un vēlams ne pusseju(kā gadās pie manas rīta panikas un aizmigšanas sēdus stāvoklī).
Nu vārdu sakot- kļūstu par garlaicīgu biroja kodi. Yik
* * *

Previous