Bet tadē nāk tas Anitras (fjoklai būtu jāzin) stāsts par vienu puisīti, kurš viņai dikti patika un viņai likās, ka viņam ir visai līdzīgas jūtas. Tikai viņš esot bijis dikti kautrīgs. Un tad. Un tad. Kādā diendusā Anitra esot gulējusi (viņa gulēja - jā, diemžēl - pirmajā stāvā) un jutusi, ka puisītis esot nemierīgi dīdījies. Dīdījies, dīdījies, līdz nomierinājies. Un tad. Un tad! Viņa pamanīja, ka viņš kaut ko noliek uz savas gultiņas malas, uz koka rāmja, kurā iekšā matracis. Viņai likās, ka viņš kaut ko viņai grib iedot, tikai pārāk kautrējās. Tad Anitra piecēlās un ieraudzīja, ka uz puisīša gultas malas ir uzlikts tieviņš, smuks un brūns strupulītis. Viņš vienkārši esot kautrējies saukt auklīti, lai atnes podiņu.