saruna ar atvasi.

- kāpēc es nepiedzimu par meiteni? - jautā E.

- grūti pateikt, - saku viņam.

- es vispār gribu būt meitene, - viņš turpina.

- ... ... ... ... kāpēc tu gribi būt meitene? - es uzmanīgi jautāju.

- viņas visur palaiž pirmās!

- mamma, a mēs aizbrauksim kaut kad uz āfriku?

- nu, kādu dienu varbūt arī aizbrauksim.

- es gribu aizvest ēdienu tiem bērniņiem, kas mirst badā.

bērns atradis veidu, kā mums kopā pavadīt quality time - gatavot ēst. es jau aizmirsu, ka viņš iet uz montesori pavāru nodarbībām, un ir jau gluži atbildīgi iemācījies apieties ar virtuves instrumentiem. bet vispār, protams, welcomēta, mom guilt, sen tevis nebija. 

dārgie kopā sanākušie un nesanākušie, šodien aprit pilni 5 gadi manai atvasei. 

atzīmēšanas vērts fakts - tas, ka ir dzimšanas diena, šodien bija par iemeslu ar prieku celties un iet uz bērnudārzu.

uz saistītas nots ar scorpse - mūsmājās šovakar spēlējam automehāniķus.

E - mamma, padod atvjortku.

es izvelku to no instrumentu kastes un dodu E.

viņš paskatās un saka - tā taču nav atvjortka, tas ir gaičnij kļuč!

tā lūk.

taisnībsakot, es pat nezinu, kā pārtulkot, man tie visi ir skrūvgrieži.

no rīta pie dārziņa durvīm prasa: "mamma, cikos tu būsi man pakaļ?"

bakstu ar pirkstu viņa pirmajā pulkstenī: "kad mazā strīpiņa būs uz 5 un lielā - uz 12"

bet vispār, teju katru rītu mēģina izkaulēt brīvdienu, negrib iet uz dārziņu. 

es ceru, ka tās ir tādas atskaņas no vasaras, kad bija daudz dzīvošanās pa mājām, nevis kaut kas slikts.

reiz teica, ka viņam tur garlaicīgi. ka nepatīk gulēt diendusu. cerams, nenoklusē kaut ko svarīgu.

vienā elpas vilcienā noskatījos dungeons & dragons: honor among thieves, ļoti patika.

nevaru sagaidīt, kad mēs ar E varēsim kopā skatīties filmas.

tik daudz jau sakrājies!

šovakar pirms aizmigšanas bērns saka: "nevajag ar mani palikt."

this is it then?

šodien biju ar E uz viņa futbola treniņu, like, omg, viņi visi tik mīlīgi savās formās. daži vēl mazi tur ņemas savā nodabā. treneris saka - mest bumbu šite, a viens paņem bumbu un aiziet vispār citā virzienā, can't be bothered.

E, savukārt, nodarbības beigās sabēdājies saka, ka grib būt ātrs un stiprs, un tagad tāds neesot.

E dzimšanas dienā viņš spēlējās ar savu mīļoto brālēnu, kurš piecus gadus par viņu vecāks, bet tik un tā vēl bērns. nu lūk, un spēlē viņi, tātad, hokeju ar nūjām uz grīdas, nevis telefonā vai uz galda, un skaidrs, ka deviņgadīgais ir veiklāks par četrgadnieku un padoties uz savu galvu arī netaisās, un apspēlē viņu, savukārt, četrgadnieks grib vienmēr būt uzvarētājs un viņam nesanāk, un pēc vairākām neveiksmēm pēc kārtas raud. man viss šķiet loģiski un saprotami, kamēr no vecākas paaudzes sāk skanēt, ka "nav smuki, ka puikas raud / puikas neraud", vīra mamma vispār pasaka "viņš man kādu atgādina šajā vecumā" (E tēvu, t.i., un nevis pēc izskata, kā es sākumā nodomāju, bet pēc uzvedības, kas manī, savukārt, tādu diezgan dziļu nicinājumu pamodināja). es domāju - džīzas, dodiet taču bērnam skābekli.

bet jautājums kur ir - nu tad ir vai nav tomēr normāli pārdzīvot par zaudējumu četrgadniekam?

also, gaidīti padomi par to, kā praktiski mazināt pārdzīvojumu asumu.

ceturtā dzimšanas diena. šogad nezin kāpēc mazinājies tas "omg, cik ātri skrien laiks!" tagad ir tāds "omg, cik pieaudzis viņš ir šajā vecumā!" (pārējie vecāki šajā brīdī nosmīkņā). un - cik izaudzis. necik daudz jau vairs nav palicis un būs manā augumā un tad garāks, un tas viss līdz pubertātei gan jau.

anyways, šodien ceturtā dzimšanas diena. pusotra stunda ciemiņu, bet sajūta, ka krietni ilgāk.

saku E:

- drīz tev būs dzimšanas diena. ko tu gribēsi uzaicināt ciemos?

- omi. un manu djomu. un ernestu. un visus, visus, kas ir uz manas planētas!

bijām uz cirku bērniem.

atvase iznāk no ēkas ar mani pie vienas rokas un mirguļojošu gumijas ezi otrā rokā, un secina:

"nebija nemaz tik garlaicīgi."

E skatās "tutas lietas", viņa tur sveicinās ar saviem skatītājiem un jautā, kā iet.

E tāds pagriežas pret mani:

"a viņa runā ar mani?"

es saku: "nuja!"

un tad E sāk viņai atbildēt un uzdot jautājumus, tad atkal pagriežas pret mani un saka:

"es ar viņu runāju, bet viņa mani nesaprot!"

rīt pirmā diena dārziņā pēc sešu nedēļu pārtraukuma. jaunais dārziņš, jauna grupiņa ar jaunu audzinātāju un citiem bērniem.

nebiju atrakstījusies no vecā dārziņa whatsapp grupas, un tur šobrīd jauktā grupa bija, un viena no mammām raksta - hey, kas notiek, mans bērns ir sakosts! cita mamma raksta, ka viņas bērns arī. trešā mamma komentē, ka, jā, esot tur viens bērns, kurš no stresa kož, piebalso cita mamma, kas saka - tā jauktā grupa esot kaut kādas briesmas, viņas bērns vienmēr ar prieku gājis uz dārziņu, bet tagad knapi kājas velk, cita mamma saka, ka viņējais tagad čuķ ņi caur asarām.

nepatīk viņiem tās jauktās grupas, acīmredzot, nevienam. uz vasaru, kā skatos, arī audzītes ir pavisam citas, nevis tās, kuras bija pamatgrupai. nav brīnums, ka E nepavisam nebija sajūsmā. tikai es nenojautu, ka tur ikviens slikti juties, pat tie, pie kuriem pievienoti bērni no cita dārziņa, ne tikai tie, kuri pievienojušies.

nezinu, kā rīt aiziesim, kā viņš tur paliks, jau jūtu, ka būs skandāls, puņķi un asaras, lai gan, protams, ļoti ceru, ka ne un krustoju īkšķus, lai gan tas ir nereāli, ka bērns nebūs neapmierināts par to, ka tiek atstāts svešā vietā. tur droši vien būs raudošu kaķu koris un pavisam drīz viņš saaukstēsies un būs jāņem slimības lapa.

pats piedalījās savas jaunās gultas skrūvēšanā un tagad tajā aizmiga. savāca visas mantiņas, paprasīja ieslēgt naktslampiņu, un pēdējā brīdī nepārdomāja un neatnāca gulēt pie manis. lai gan jāteic, ka starp mūsu gultām ir tikai metrs. un tomēr.

šodien runājamies par to, kā pagāja E diena.

pēdējā laikā mazliet vieglāk aizvilināt uz guļamistabu, jo E ir iepaticies savā bungalo spēlēties, un bungalo ir guļamistabā. spēlēšanās tur sākās pavisam nejauši - kā zobu magāšana visiem. tagad vakaros, pirms pats iet gulēt, nomazgā visiem sešiem dzīvniekiem zobus un palasa pasaku viņiem (šovakar - arī man), un tad pats iet gultā.

savukārt pirms brīža, pirms savu zobu mazgāšanas viņš man saka: "man jāiet pie saviem dzīvnieciņiem, pie maniem bērniņiem, es esmu tētis!"

beigās tomēr trešā dzimšanas diena pašam gaviļniekam gluži labi patika. man bija jādala ciemiņus divās grupās - viena pirms diendusas un otra - pēc. galvenokārt tāpēc, ka man negribējās svētku dienā sastapties ar to level of awkward, kas noteikti būtu bijis (jo bija iepriekš), un man kaut kā šķiet, ka man ir tiesības to izlemt. viens no mazākajiem ciemiņiem gan noprasīja, kāpēc es esmu tā sadalījusi, un es viņam tā arī pateicu (izņemot to daļu par savām tiesībām). viena puse mums ir latviešu valodas grupa un otra - krievu valodas grupa. bet nevis tāpēc bija sadalījums. viena grupa ar otru vieglāk būtu savedama siltā laikā, ārā, nevis telpu iesprostojumā. tāpat jau dzimšanas diena sanāk tāds saspringts pasākums, lai arī pirmā ballīte ilga stundu un otrā - divas.

šodien novaļājos dīvānā, skatoties age of adaline (ļoti labs svētdienas kino, skatos jau kuro reizi), blood father (nebija nekāds bebrs, bet aizgāja bez aizķeršanās no rīta pie brokastīm) un pride & prejudice (nav laba filma, bet dievinu grāmatu), sen nebija bijis tāds relakss (kā es to varēju, jo E bija aizbraucis ciemoties - kurināt ugunskuru, skatīties zivtiņas un dabūt laringītu). iedvesmojoties no imdb jautājuma par to, kurš ir labākais 90to action, skatīšos heat. laikam.

tuvojas E trešā dzimšanas diena. viņš apgalvo, ka negrib dzimšanas dienu. negrib dāvanas, tikai balonus - zilu, sarkanu, dzeltenu, zaļu un violetu. un ja dāvana būs mašīna, tad dāvanu nevajag, tikai mašīnu.

trešdien dārziņā bija svētku pasākums, vajadzēja sagatavot dāvanā piparkūku.

E pirms tam jau sestdienā bija pie babuškas un viņi abi kopā cepa piparkūkas, E arī veltnēja mīklu (skatos e-klasē, tur viņi veltnē plastilīnu).

kamēr gatavoja otrās pannas piparkūku porciju, pirmā piedega, līdz ar to, sanāca uz pusi mazāk piparkūku.

visas saceptās bija noēstas jau pirmdien, tai skaitā viena lielā, kas bija paredzēta dāvināšanai.

gājām uz veikalu piepirkt klāt. vienu lielo - tīģera formā - dāvināšanai, vienu mazāk lielu - mašīnas formā - ēšanai, un vēl mazās sveramās just in case.

tīģeris knapi izglābās no priekšlaicīgas apēšanas, un beigās vēl arī izrādījās vismazāk garšīgs.

īsāk sakot, piparkūkas šoziem ir uz izķeršanu.

vakar E dabū rotaļu zvaniņu no "kinder surprise", paņem to rokās, sāk lēkāt pa gultu un dziedāt: "zvaniņš skan, zvaniņš skan, ziemassvētki brauc, dāvanas būs tev un man, visi bērni sauc", ar visu "hei!" beigās. es nezinu, ko es gaidīju, bet to gan es negaidīju!

es, protams, atvainojos, nekad nebiju domājusi, ka tas būs manas dzīves prieks, bet tā nu tas ir - mūsmājās liels notikums. un jāteic, ka mans sasniegums tur ir diezgan tuvu nullei. ja nu kādam jāsaka paldies, izņemot pašu E, tad tās ir dārziņa audzītes. jo, oh my god, i can't believe it, bet tas ir noticis - notiek iešana uz podiņa! vienā dienā viņš vienkārši sāka izmantot podiņu tā, kā tas ir paredzēts. viņš visu laiku teica nē! citreiz teica nē! nē! nē! nu, taisnības labad jāsaka, ka tagad viņš nesaka jā! un viņš arī priekšlaicīgi neinformē, ka ir laiks, bet ja tu viņu nostādi fakta jeb podiņa priekšā, viņš kā tāds biznesmenis un godavīrs izdara visu, kas jāizdara. nezinu, kas man vainas, bet citreiz es domāju, ka reiz mēs visi bijām tādi, arī putins un lukašenko, bet nu, protams, ja kāds klausās - let the past stay in the past

gulēt gan aizvien iet ap 22iem, vairāk pēc 22iem, paldies dārziņa garajām diendusām. lai viss būtu līdzsvarā.

tagad, tātad, lapas maina krāsu, un es visu laiku stāstu E, cik tas ir skaisti un būs tikai rudenī tā. viņam gan patiesi interesē tikai sarkanās lapas. rudens viņu īpaši neiespaido. viņu mazdrusciņ var piesaistīt tikai tad, ja ir sarkanas lapas. tāpat kā sarkani žāvētie ananāsi un sarkana luksofora gaisma.

par sarkano runājot - šad tad viņš mēdz izsaukties, ka: "man ir ideja!" un tad es jautāju: "kāda?" un viņš saka: "sarkana!"

otrs variants ir "zila", bet, kā noprotams pēc retās pieminēšanas, zilā ideja nav tik forša kā sarkanā.

un lūk, vienu dienu viņš atnāk no dārziņa, visu ceļu rokās speciāli priekš manis vedis trīskrāsainu koka lapiņu (waterfall tears emoji), sniedz to man -

"tas tev, mamma!"

vakar vakarā E ripinās pa gultu no muguras uz sāniem, šurpu turpu, šurpu turpu, smejas un saka: "es esmu kukulītis!"

pavisam nesen es, iespējams, sāku just, kā izpaužas tas posms, ko mēdz apzīmēt ar pašu par sevi neko īpašu neizsakošo "2 gadi". bieži atskan tas "nē", kuru tūlīt pavada kategoriska pretošanās sākumā un raudāšana ar asarām pēc tam. tas var būt gan tādēļ, ka neļauju ēst pie ne-virtuves galda, gan tāpēc, ka jāiet mājās no pastaigas, jo līst lietus un ir fakin auksti, gan arī vakardien bija pirmais gadījums ar veikalā nedabūtu mašīnu (jāpiebilst, ka preventīvos nolūkos viņš uz veikalu netiek ņemts līdzi, bet redzkā , citreiz sanāk). viņš gan pacietīgi cerēja, ka mājās tā mašīna tomēr uzradīsies, bet, sapratis, ka tās nebūs, krita gar zemi un šķiet, minūtes 15 bija histērijā, or so i've been told. protams, nav tā, ka viss slikti, bet ne vienmēr es zinu, kas skaitās pareiza rīcība, un lokos kaut kur starp skaidrošanu un uzpirkšanu, un skaidru nostāju par to, kas ir pieņemams un kas nav. citreiz pašai nākas kļūt lokanākai. toties par to man ir progress podiņmācībā. iepriekš viņš vienkārši teica nē, ar izņēmumu gadījumā viens pret miljonu. tagad viņš ņēma un apsēdās, un nu jau trešo dienu tā. mani jau sāka tramdīt uztraukums, vai stipri lielākus pamperus izdosies atrast. tad vēl arī daudz ko jau var sarunāt. un var parunāt. un vakarā ir dzimusi interese par pasaku. un uz atvadām dārziņā un arī pirms miega man tiek iedota buča. pirms gulētiešanas pat neprasot (citreiz). tagad gan viņam ir zudusi vēlme gulēt "mazajā gultā" un viņš grib gulēt tikai "lielajā gultā". un visi aicinājumi uz mazo gultu tiek uztverti kā nodevība. savukārt, dienu dažkārt atšķaida pāris atkārtoti izsaucieni, līdz ar to, ļoti jāseko līdzi tam, ko saki. tā vienu reizi bijām pie ōmes, un ōmes suns baigi spalgi sāk riet uz manu kaķi, un ōme uzkliedz sunim: "beidz riet, nu, kas ira!" un E tā no sirds un no rajōna:

"KAS IJA!" 

bet, par gadiem runājot, šo piektdien E būs 2 gadi! cik daudz laika pagājis, cik ilgi tas gājis, bet cik ātri pagājis.

vakar rakos rimčika ciparsvecēs, bet neatradu tādu ciparu. tuvākie bija 0 un 3.

vienu reizi pavisam nesen viņš pateica "mana mamma" - lieki piebilst, ka izkusu un sajutos kā izredzētā. viņam jau gan ir topā tagad teikt "mana" un "man", bet biežāk tomēr mana. tad es saku, ka kaut kas ir mammas vai tēta, un viņš viss tāds dalīties gatavs atdod atpakaļ. ja vien tas nav viņa knupis, kurš aizvien vēl ir vajadzīgs, kaut kādu brīdi atpakaļ nebija vajadzīgs nemaz. un vēl viņš sauc krāsas! zaļa, zila, sarkana, dzeltena. zaļo gan sanāk visskaidrāk nosaukt. viņš ir atklājis, ka var paņemt mazo beņķīti, pakāpties uz tā, un aizsniegt, ko vajag. viņam patīk mazgāt zobus, bet negribas iet uz dārziņu. un tad viņš no rīta sauc visus, pie kā labāk brauktu "baba", "ōma". diemžēl jāatsaka un jāsola, ka aizbrauks brīvdienās. viņam ļoti patīk pie vecvecmammas. tur viņi kurina plīti, skatās vilcienus un putnus pa logu, taisa ēst un abi kopā guļ diendusu. ar viņu jau var risināt nelielas sarunas un viņš prot paprasīt, ko viņam vajag. īsi un lakoniski. "jā", "da", "nē", "ņamma", "čai". citreiz viņš pieskrien klāt, saka "čau" un pasniedz roku. ļoti patīk sniegs, bet nevar tā pateikt, tāpēc iemācīju teikt "pika". uz ielas viņu aizvien sauc par meiteni, kaut arī viss ir zili zaļš saģērbts. pats sevi sauc "Eda".

pagājušajā dzimšanas dienā viņš bija tik saguris no ciemiņiem, ka neviens vēl nepaspēja tikt pie kūkas (un mums bija tikai kūka), kā E jau bija gatavs likties gulēt turpat uz paklāja. šogad viņš nebūs tik ātri nogurdināms. vakar pusotru stundu skraidīja no viena dzīvokļa gala uz otru, un aizmiga tāpat tikai 22.00, kaut arī slīpi bija nolicies jau 21.30.

vakar jauns vārds vokabulārijā - "dirka".

vārda izcelsme meklējama adventes vainagā. ciemojoties pie prababuškas, viņš pamanīja uz galda adventes sveces, un tām dibengals aizlīmēts ar birku. noplēšot birku nost, tur atklājās caurums, gar kuru tad mūsu mazākais biedrs skaļi brīnījies un visādi izsaucies, līdz prababuška noteikusi: "dirka!"

tad vakar dirka bija i ir šur, i tur - visur.

zomg, viņa eņģeļa balstiņā tas skan tik superkjūt.

un es zinu, ka glam_our iet pavisam čābīgi ar miega jautājumiem (krustoju arī īkšķus, ka kopā gulēšana šo lietu ir manāmi vērsusi par labu), un tālāk sekojošais nekādīgi nav domāts izmantošanai salīdzināšanas nolūkos.

man ir paziņojums visai pasaulei, kura patiesums, cerams, nemainīsies pēc ieraksta veikšanas un tādas bazūnēšanas, BET - pēc viena gada un nepilnu 10 mēnešu dzīves mana atvase ir ļāvusi man piedzīvot to, ko, kā man likās, citi vecāki ir piedzīvojuši jau sen (vismaz tie, kas lepni rakstīja par sleep training jau no 8. dzīves nedēļas iekš motherfarfromhome.com) - patstāvīgu aizmigšanu uz nakti, wait for it, man izejot no istabas! daudz izsaukuma zīmju!

ceturto vakaru pēc kārtas es pasaku viņam ar labu nakti, sabučoju (ok, šis notiek vairāk par vienu reizi pēc kārtas), tad saku viņam "atā! atā!", viņš man atbild ar to pašu, es izeju no istabas, aizveru durvis un dodos uz vannasistabu mazgāt seju, klusībā metot kauliņus "aizmigs vai neaizmigs?" un aizmieg. aizmieg! es jau biju domājusi, ka šis brīdis nekad nepienāks. un šķiet, ka mana iziešana no istabas ļauj viņam atrāk atslābināties un aizmigt. bet varbūt vienkārši pienāca viņa laiks. es nezinu. bet - mommy needed that. paldies.

bet uz jautājumu, vai viņš ies uz podiņa, es saņemu skaidru "nē", un mēģinājumi pierunāt novilkt bikses, pirms sēsties uz podiņa, beidzas ar asarām un kliegšanu. viņš ir ar mieru apsēsties tur tāpat, biksēs, bet vilkt tās nost? "nē, nē, nē".

un jau nu kāds grasās iznest ārpus cibas šo informāciju, tad gribu pareklamēt šampanieti (nē, nav no šampaņas, kāds kauns) "svetskoje zolotoe" - tikai 8 grādi, bet ļoti labs.

ar visām miega nedienām man tomēr jāatzīmē, ka šodien bija otrā diena, kad viņš aizmiga pilnīgi patstāvīgi, kas man liekas ļoti liels progress.  jā, tas aizņēma pusstundu, bet 20.50 viņš bija aizmidzis. un es ne reizi nepaņēmu viņu rokās. vēl vairāk, viņš to vairs neprasa un negrib. visu šo laiku es viņu ņēmu rokās (šis laikam ir tas laiks, kad roku muskuļi sāks atkal atrofēties), mēs staigājām pa istabu, viņš atslābinājās, nolika galvu man uz pleca, un tad, kad viņš kļuva drowsy, but awake, es liku viņu gultā, kur viņš vēl pagrozījās kādu laiku - citreiz ilgāk, citreiz ne tik ilgi - un aizmiga. tāpēc šis tomēr ir atzīmēšanas vērts mirklis. arī patstāvības ikdienas gaitās kļūst manāmi vairāk. pirmais teikums laikam ir, ka "lampa nav", kas patiesībā skan "ampa nau", bet "nē" viņš prot pateikt ļoti skaidri. dažreiz var izvilināt arī "jā".

also, otrā diena, kad viņš guļ ar spilvenu. vai tas ir par agru? nu, tā kaut kā sanāca.

pamazām pārejam uz vienu snaudu dienā. laiks un ilgums variē, ilgāk par divām stundām nav sanācis, un arī šodien bija it kā maz - 1 h 40 min, citreiz tikai pusotra stunda. bet laikam jau, ja ņem vērā, ka nakts miegs viņam ir gandrīz 12 stundas, tas kaut kā izlīdzinās, kaut gan vakarā viņš jau ir tik saguris, ka jābūt ļoti uzmanīgiem, lai nebūtu pārguris.

arī zobi izlīduši vesela čupa jau, viņš tos arī biezī vien rāda - saraucis degunu šņākdams staigā apkārt, es nezinu, ko tas nozīmē, bet daru tāpat. iespējams, viņš arī nezina, ko tas nozīmē. šad tad viņš mani pārsteidz ar to, cik daudz saprot, pareizāk sakot, ar to, ka visu saprot*, vienīgais, varbūt ne vienmēr grib darīt, kā viņam saka. bet ar tām reizēm, kad viņš izdara, kā esmu ieteikusi (aizej ieslēdz gaismu), viņš sevi ir pilnībā nodevis.

*laikam jāpaskatās netflixa babies vismaz, jo es nemaz nezinu, cik daudz viņiem kurā vecumā ir jāsaprot, zinu tikai to, ka nemaz ar ne tik sen viņš vispār vēl nebija šeit, bet tagad.. bet tagad, iemetas spilvenos, viss tāds atslābināts, rokas un kājas zvaigznītē, un atpūšas mirkli, pirms skriet tālāk

man galvā stāv tā ideja par pirmajiem soļiem, kad tā kā sāk staigāt un sava gājiena beigās, lai arī cik garš tas būtu, nenotiek neveikla piezemēšanās uz dibena. šovakar gan tiek stāvēts ar pudeli rokās, staigāts ar pudeli rokās, un arī dzerts stāvus ar pudeli rokās. pieturas pie tās pudeles kā pie tāda atbalsta. atgādina kaut ko, hm? katrā ziņā pats viņš izskatās diezgan apmierināts ar sevi.

vienas no E mīļākajām nodarbēm ir gaismas slēdžu slēgšana un kontaktu raušana ārā no rozetēm.

bet šorīt viņš ir ieslēdzis gaismu iebūvētajā skapī, atbīdījis durvis, iegājis iekšā, un aiz sevis aizvēris durvis atkal ciet.

un tagad no iekšpuses klusītēm klauvējas.

citreiz noslēpjas tur un gaida, kamēr kāds ies meklēt.

konjunktivīts.

daktere instruē pa telefonu: "bērns jānoliek guļus gultā, tad apakšējais plakstiņš jāpavelk uz leju un jāiepilina tur zāles".

pat nemēģinājusi es zināju, ka tāds plāns nekad mūžā nenostrādās. ja nu vienīgi minētais bērns guļ pilnīgā autā.  bet nu labi.

e-recepte kabatā, nākamā aina aptiekā.

aptiekāre instruē: "bērns jānoliek guļus gultā, tad apakšējais plakstiņš jāpavelk uz leju un jāiepilina tur zāles".

nēn, jūs tā kā sarunājušas. kur tādas lietas nez māca?

skaidrs, ka instrukcijas var izpildīt tikai līdz "bērns jānoliek guļus gultā", jo tālāk seko pārvēršanās par sarkanu kliedzošu tomātu, tā ka atliek visu atcelt, vai arī mēģināt trāpīt vismaz acu kaktiņā. taču šķiet, ka arī tas palīdz.

ar visu šo E ir tāds kā manāmi saguris un šorīt bija gatavs doties snaust jau uz pārtinamā galdiņa, bet vakar vispār kā aizmiga 18:35, tā pamodās tikai 7:15 (vai es izmantoju šo laiku miegam? nu kā tad, nosēdēju līdz 23:30 augšā. ka nav prāta, ta nav).

nākamnedēļ toties tiekos ar potenciālo auklīti, krustojam īkšķus.

saruna:

mūsu mazākais ģimenes loceklis, nē, tas tomēr tagad jau būtu kaķis, tātad - mūsu jaunākais ģimenes loceklis te ik pa laikam izkliedz dažādus kaujas saucienus. bieži vien tas notiek, aktīvi zvetējot pulti pret galdu. bet tad viņš ņēma, nometās četrrāpus, iekliedza kaut ko pufā, tad piecēlās, atstutējās pret to, i suppose, sagrēkojušos pufu un divas reizes ar paceltām rokām palēcās (izsaukuma zīmes!).

tad nokrita uz dibena un turpināja rūkt kā zombijs.

tad es te jautāju savā lokā, vai bija kādas grāmatas vai kāds cits zināšanu avots, kuru viņi atzina par vērtīgu esam savu bērnu audzināšanā. pavisam nejauši uzgāju masaru ibukas "pēc trim gadiem jau var būt par vēlu" audiogrāmatu, nu un tajā tad ir kaut kas par to, ko es meklēju, bet varbūt jums ir vēl kādas idejas?

fun fact: krievu versijā šai grāmatai nosaukums ir "pēc trim gadiem jau ir par vēlu". nu, tā, lai liktu tev justies kā totālam failure, ja tavam bērnam ir jau, piemēram, četri, ja.

šķiet, uz sliekšņa ir 4 month sleep regression. dienas pēdējā snauda vairs nav vajadzīga, acis kā pogas, par gulēšanu nevar būt ne runas, un no pieciem līdz astoņiem vakarā viņš neguļ, ap astoņiem jau sāk činkstēt, bet astoņos ir aizmidzis. domāju, vai nav pārāk ilgi nomodā, un varbūt jāliek gulēt vēl agrāk? miega konsultanti, kur jūs esat, vai ne. 

kaut gan drīzumā laikam miega konsultantu vajadzēs man, kopā ar ar klonu, kurš gulēs manā vietā, jo kaut kas man čukst, ka būšu izvilkusi neizgulēšanās lozi.