f | 11:11 - : atskaņas
E dzimšanas dienā viņš spēlējās ar savu mīļoto brālēnu, kurš piecus gadus par viņu vecāks, bet tik un tā vēl bērns. nu lūk, un spēlē viņi, tātad, hokeju ar nūjām uz grīdas, nevis telefonā vai uz galda, un skaidrs, ka deviņgadīgais ir veiklāks par četrgadnieku un padoties uz savu galvu arī netaisās, un apspēlē viņu, savukārt, četrgadnieks grib vienmēr būt uzvarētājs un viņam nesanāk, un pēc vairākām neveiksmēm pēc kārtas raud. man viss šķiet loģiski un saprotami, kamēr no vecākas paaudzes sāk skanēt, ka "nav smuki, ka puikas raud / puikas neraud", vīra mamma vispār pasaka "viņš man kādu atgādina šajā vecumā" (E tēvu, t.i., un nevis pēc izskata, kā es sākumā nodomāju, bet pēc uzvedības, kas manī, savukārt, tādu diezgan dziļu nicinājumu pamodināja). es domāju - džīzas, dodiet taču bērnam skābekli.
bet jautājums kur ir - nu tad ir vai nav tomēr normāli pārdzīvot par zaudējumu četrgadniekam?
also, gaidīti padomi par to, kā praktiski mazināt pārdzīvojumu asumu.
|