pavisam nesen es, iespējams, sāku just, kā izpaužas tas posms, ko mēdz apzīmēt ar pašu par sevi neko īpašu neizsakošo "2 gadi". bieži atskan tas "nē", kuru tūlīt pavada kategoriska pretošanās sākumā un raudāšana ar asarām pēc tam. tas var būt gan tādēļ, ka neļauju ēst pie ne-virtuves galda, gan tāpēc, ka jāiet mājās no pastaigas, jo līst lietus un ir fakin auksti, gan arī vakardien bija pirmais gadījums ar veikalā nedabūtu mašīnu (jāpiebilst, ka preventīvos nolūkos viņš uz veikalu netiek ņemts līdzi, bet redzkā , citreiz sanāk). viņš gan pacietīgi cerēja, ka mājās tā mašīna tomēr uzradīsies, bet, sapratis, ka tās nebūs, krita gar zemi un šķiet, minūtes 15 bija histērijā, or so i've been told. protams, nav tā, ka viss slikti, bet ne vienmēr es zinu, kas skaitās pareiza rīcība, un lokos kaut kur starp skaidrošanu un uzpirkšanu, un skaidru nostāju par to, kas ir pieņemams un kas nav. citreiz pašai nākas kļūt lokanākai. toties par to man ir progress podiņmācībā. iepriekš viņš vienkārši teica nē, ar izņēmumu gadījumā viens pret miljonu. tagad viņš ņēma un apsēdās, un nu jau trešo dienu tā. mani jau sāka tramdīt uztraukums, vai stipri lielākus pamperus izdosies atrast. tad vēl arī daudz ko jau var sarunāt. un var parunāt. un vakarā ir dzimusi interese par pasaku. un uz atvadām dārziņā un arī pirms miega man tiek iedota buča. pirms gulētiešanas pat neprasot (citreiz). tagad gan viņam ir zudusi vēlme gulēt "mazajā gultā" un viņš grib gulēt tikai "lielajā gultā". un visi aicinājumi uz mazo gultu tiek uztverti kā nodevība. savukārt, dienu dažkārt atšķaida pāris atkārtoti izsaucieni, līdz ar to, ļoti jāseko līdzi tam, ko saki. tā vienu reizi bijām pie ōmes, un ōmes suns baigi spalgi sāk riet uz manu kaķi, un ōme uzkliedz sunim: "beidz riet, nu, kas ira!" un E tā no sirds un no rajōna:

"KAS IJA!"