dārgie kopā sanākušie un nesanākušie, šodien aprit pilni 5 gadi manai atvasei. 

atzīmēšanas vērts fakts - tas, ka ir dzimšanas diena, šodien bija par iemeslu ar prieku celties un iet uz bērnudārzu.

no rīta pie dārziņa durvīm prasa: "mamma, cikos tu būsi man pakaļ?"

bakstu ar pirkstu viņa pirmajā pulkstenī: "kad mazā strīpiņa būs uz 5 un lielā - uz 12"

bet vispār, teju katru rītu mēģina izkaulēt brīvdienu, negrib iet uz dārziņu. 

es ceru, ka tās ir tādas atskaņas no vasaras, kad bija daudz dzīvošanās pa mājām, nevis kaut kas slikts.

reiz teica, ka viņam tur garlaicīgi. ka nepatīk gulēt diendusu. cerams, nenoklusē kaut ko svarīgu.

tikmēr mājas frontē - pēdējo pusotru nedēļu mēs pa māju, jo E, tātad, kaut kāds laringīts, vai kas bij, un te nu varu atkal ar dienaskārtību rīkoties pēc saviem ieskatiem. un izskatās, ka E pamazām grib nomest diendusu. proti, izlaiž to ik pārdienas. paguļ pa dienu pusotru stundiņu no 13:00 līdz 14:30, un tad vakarā aizmieg 22:00. un tad nākamajā dienā: "es jau pagulēju!" atskan no viņa mutes pēc tam, kad 20 minūtes ir nogulējis ar gandrīz aizvērtām, bet tomēr atvērtām acīm. un viss, nevienā acī miegu neatrast, kaut arī pirms gulēt likšanas šķita, ka tagad točna aizmigs. nu ko, tagad nākas ieviest "kluso stundu", kura vēl nav iegājusies, jo viņš visu laiku grib skriet ārā no istabas. viņš saka, ka viņš negrib atpūsties, uz ko es atbildu, ka es gan gribu, tā ka marš! atpakaļ.

nu lūk, un tajās dienās, kad neguļ diendusu, tad, ja neaizčammājas, tad vakarā kādos 19:15 jau šņāc gultiņā.

it kā - brīvs vakars, jē, bet es parasti esmu jau tik nogurusi ap to laiku, ka neko īpaši darīt arī vairs negribas, tā ka tad sākas mana klusā stunda.

ja nezvanītu no darba tik daudz, būtu pavisam labi.

tuvojas E trešā dzimšanas diena. viņš apgalvo, ka negrib dzimšanas dienu. negrib dāvanas, tikai balonus - zilu, sarkanu, dzeltenu, zaļu un violetu. un ja dāvana būs mašīna, tad dāvanu nevajag, tikai mašīnu.

trešdien dārziņā bija svētku pasākums, vajadzēja sagatavot dāvanā piparkūku.

E pirms tam jau sestdienā bija pie babuškas un viņi abi kopā cepa piparkūkas, E arī veltnēja mīklu (skatos e-klasē, tur viņi veltnē plastilīnu).

kamēr gatavoja otrās pannas piparkūku porciju, pirmā piedega, līdz ar to, sanāca uz pusi mazāk piparkūku.

visas saceptās bija noēstas jau pirmdien, tai skaitā viena lielā, kas bija paredzēta dāvināšanai.

gājām uz veikalu piepirkt klāt. vienu lielo - tīģera formā - dāvināšanai, vienu mazāk lielu - mašīnas formā - ēšanai, un vēl mazās sveramās just in case.

tīģeris knapi izglābās no priekšlaicīgas apēšanas, un beigās vēl arī izrādījās vismazāk garšīgs.

īsāk sakot, piparkūkas šoziem ir uz izķeršanu.

es, protams, atvainojos, nekad nebiju domājusi, ka tas būs manas dzīves prieks, bet tā nu tas ir - mūsmājās liels notikums. un jāteic, ka mans sasniegums tur ir diezgan tuvu nullei. ja nu kādam jāsaka paldies, izņemot pašu E, tad tās ir dārziņa audzītes. jo, oh my god, i can't believe it, bet tas ir noticis - notiek iešana uz podiņa! vienā dienā viņš vienkārši sāka izmantot podiņu tā, kā tas ir paredzēts. viņš visu laiku teica nē! citreiz teica nē! nē! nē! nu, taisnības labad jāsaka, ka tagad viņš nesaka jā! un viņš arī priekšlaicīgi neinformē, ka ir laiks, bet ja tu viņu nostādi fakta jeb podiņa priekšā, viņš kā tāds biznesmenis un godavīrs izdara visu, kas jāizdara. nezinu, kas man vainas, bet citreiz es domāju, ka reiz mēs visi bijām tādi, arī putins un lukašenko, bet nu, protams, ja kāds klausās - let the past stay in the past

gulēt gan aizvien iet ap 22iem, vairāk pēc 22iem, paldies dārziņa garajām diendusām. lai viss būtu līdzsvarā.

pavisam nesen es, iespējams, sāku just, kā izpaužas tas posms, ko mēdz apzīmēt ar pašu par sevi neko īpašu neizsakošo "2 gadi". bieži atskan tas "nē", kuru tūlīt pavada kategoriska pretošanās sākumā un raudāšana ar asarām pēc tam. tas var būt gan tādēļ, ka neļauju ēst pie ne-virtuves galda, gan tāpēc, ka jāiet mājās no pastaigas, jo līst lietus un ir fakin auksti, gan arī vakardien bija pirmais gadījums ar veikalā nedabūtu mašīnu (jāpiebilst, ka preventīvos nolūkos viņš uz veikalu netiek ņemts līdzi, bet redzkā , citreiz sanāk). viņš gan pacietīgi cerēja, ka mājās tā mašīna tomēr uzradīsies, bet, sapratis, ka tās nebūs, krita gar zemi un šķiet, minūtes 15 bija histērijā, or so i've been told. protams, nav tā, ka viss slikti, bet ne vienmēr es zinu, kas skaitās pareiza rīcība, un lokos kaut kur starp skaidrošanu un uzpirkšanu, un skaidru nostāju par to, kas ir pieņemams un kas nav. citreiz pašai nākas kļūt lokanākai. toties par to man ir progress podiņmācībā. iepriekš viņš vienkārši teica nē, ar izņēmumu gadījumā viens pret miljonu. tagad viņš ņēma un apsēdās, un nu jau trešo dienu tā. mani jau sāka tramdīt uztraukums, vai stipri lielākus pamperus izdosies atrast. tad vēl arī daudz ko jau var sarunāt. un var parunāt. un vakarā ir dzimusi interese par pasaku. un uz atvadām dārziņā un arī pirms miega man tiek iedota buča. pirms gulētiešanas pat neprasot (citreiz). tagad gan viņam ir zudusi vēlme gulēt "mazajā gultā" un viņš grib gulēt tikai "lielajā gultā". un visi aicinājumi uz mazo gultu tiek uztverti kā nodevība. savukārt, dienu dažkārt atšķaida pāris atkārtoti izsaucieni, līdz ar to, ļoti jāseko līdzi tam, ko saki. tā vienu reizi bijām pie ōmes, un ōmes suns baigi spalgi sāk riet uz manu kaķi, un ōme uzkliedz sunim: "beidz riet, nu, kas ira!" un E tā no sirds un no rajōna:

"KAS IJA!" 

teicu sīkajam, ka pārdošu viņu melnajā tirgū, ja  viņš vēlreiz uzsitīs ar savu mašīnu pa manu lenovo thinkpad t560, my precious. taustiņam "v" nolidoja virsma un nav vairs piestiprināma, pasūtīju jaunu, gandrīz 10 eur, cerams, pareizo veidu izvēlējos, un cerams, kamēr atnāks šis, nelabu galu neņems arī citi (taustiņi).

labajās ziņās - E māk pats nolobīt vārītu olu. mēģinājumi palīdzēt sastopas ar kliedzieniem "es māku".

"tikai vienu, daudz nē" viņš man atkārto manis pašas vārdus un rāda ar pirkstu uz konfekšu trauku.

un es zinu, ka glam_our iet pavisam čābīgi ar miega jautājumiem (krustoju arī īkšķus, ka kopā gulēšana šo lietu ir manāmi vērsusi par labu), un tālāk sekojošais nekādīgi nav domāts izmantošanai salīdzināšanas nolūkos.

man ir paziņojums visai pasaulei, kura patiesums, cerams, nemainīsies pēc ieraksta veikšanas un tādas bazūnēšanas, BET - pēc viena gada un nepilnu 10 mēnešu dzīves mana atvase ir ļāvusi man piedzīvot to, ko, kā man likās, citi vecāki ir piedzīvojuši jau sen (vismaz tie, kas lepni rakstīja par sleep training jau no 8. dzīves nedēļas iekš motherfarfromhome.com) - patstāvīgu aizmigšanu uz nakti, wait for it, man izejot no istabas! daudz izsaukuma zīmju!

ceturto vakaru pēc kārtas es pasaku viņam ar labu nakti, sabučoju (ok, šis notiek vairāk par vienu reizi pēc kārtas), tad saku viņam "atā! atā!", viņš man atbild ar to pašu, es izeju no istabas, aizveru durvis un dodos uz vannasistabu mazgāt seju, klusībā metot kauliņus "aizmigs vai neaizmigs?" un aizmieg. aizmieg! es jau biju domājusi, ka šis brīdis nekad nepienāks. un šķiet, ka mana iziešana no istabas ļauj viņam atrāk atslābināties un aizmigt. bet varbūt vienkārši pienāca viņa laiks. es nezinu. bet - mommy needed that. paldies.

bet uz jautājumu, vai viņš ies uz podiņa, es saņemu skaidru "nē", un mēģinājumi pierunāt novilkt bikses, pirms sēsties uz podiņa, beidzas ar asarām un kliegšanu. viņš ir ar mieru apsēsties tur tāpat, biksēs, bet vilkt tās nost? "nē, nē, nē".

un jau nu kāds grasās iznest ārpus cibas šo informāciju, tad gribu pareklamēt šampanieti (nē, nav no šampaņas, kāds kauns) "svetskoje zolotoe" - tikai 8 grādi, bet ļoti labs.

kaut arī vakar man te bija elles māja (ja mazajam sātanam jāliekas gulēt vienā laikā, un viņš rāda visas miegainības pazīmes, ļauj sevi midzināt, bet neaizmieg vēl stundu un 43 minūtes, tad es to saucu par elles māju), tomēr pēdējā laikā iezīmējas tendence - aizvien mazāk pārtraukts nakts miegs. paskat tik, nepagāja ne gads (gads, ffs!), un i to tas gan jau tik periods kaut kāds.

nespēju nedomāt par to, kā gan lai savieno (nebīšos šī vārda - normāli - t.i., nemirstot nost un saglabājot nervus, spējot uzturēt kārtībā gan sevi, gan māju, gan bērnu) darbu ar mazu bērnu.

nē, tiešām, kā? jo priekšnojauta saka, ka es vēl nezinu, kas ir elles māja.