Par Stambulas Konvenciju un sievietēm, kuras sit to dzīvesbiedri, SSC jau iepriekš rakstīja kā savā psihoterapijas praksē novēroto – ka ir noteiktas sievietes, kuras vienmēr izvēlas šādus vardarbīgus partnerus. Viņas nespēj izturēt attiecības ar nevardarbīgiem vīriešiem, jo šādi vīrieši šķiet pārāk garlaicīgi. Iespējams, ka tās ir bērnības traumas vai citas dzīvē iegūtās psiholoģiskās problēmas, bet tās nav viegli atrisināmas. Viņš vienīgi varēja ieteikt atrast pietiekami agresīvu vīrieti, kas spēj uzturēt interesi, bet ne tik ļoti vardarbīgu, lai tas apdraudētu veselību vai dzīvību. Pat ja ar Stambulas Konvenciju mēs panāktu, ka šādu vardarbīgu vīriešu vairs mūsu sabiedrībā nav, tad šīs sievietes ar to nebūs apmierinātas un centīsies tādus atrast no agresīvākām sabiedrībām.

Es jau varu iedomāties cibas kultūrapgaismotos izsaucoties "tas viss ir huiņa". Tā patiešām ir dzīves huiņa, par kuru mēs visi labi zinām, un kurai nav nekāda skaista risinājuma. Ir cilvēki, kuriem ar šo huiņu ir jāstrādā ikdienā. Bet Stambulas Konvencijas propagandētāji kā likums nav šie cilvēki. Viņiem tā ir tikai skaista akcija, kurā izpelnīties kārtējo “kādi mēs esam foršiņi”.

Un tad atnāk Džordans Pītersons, kurš pasaka šos klišejiskos, patētiskos un skaudros dzīves atgādinājumus “sakārto istabu”, “izdari savu darbu” nevis tikai pieprasi tiesības par to, ka tu esi tik unikāls, un kurus jau vajadzēja sadzirdēt no saviem vecākiem. Loģiski, ka dažiem tas izraisīs reakciju – meh (jo viņiem istaba ir sakārtota); kultūrapgaismotie savukārt kā vienmēr izsauksies “fuck you!”, bet vēl trešie, kuri agrāk tusējušies ar otrajiem, sāk aizdomāties, ka šī tusēšanās neko labu nav devusi un ka varbūt labāk patiešām iet sakārtot istabu un savu dzīvi nevis iet cīnīties par sociālo taisnīgumu minoritārajām diskriminētajām grupām.