Pārdomas par to, kāpēc Ukraina ir tāda nelaimes čupiņa. Īsumā: tie ir oligarhi, kuriem ir izdevīgāk noturēties pie stagnējošas industrijas un ievākt zināmu peļņas procentu no tās, nekā uzdrošināties atvērt ekonomiku ar veselīgu konkurenci, kurā būs ne tikai daudzi vinnētāji, bet arī daudzi zaudētāji.

Šeit svarīgs moments ir, ka ražošana ir ļoti būtiska ekonomikas uzplaukuma daļa. Lai kā mēs to censtos noliegt, bez tās nekur nevaram. Pēc PSRS sabrukuma mums bija muļķīgā ideja, ka neko nevajag, ka pietiek ar bankām, tirgošanu un tūrismu. Bet tā tomēr nav. Latvija šeit nav īsti analizēta, bet ir redzams, ka mums ir daudz attīstītas ražošanas. Tie pārsvarā nav gala produkti, bet ir daudz dažādu daļu ražotāji un tamlīdzīgi.

Pat Lietuva, kura saķildojās ar Ķīnu, pēkšņi izjuta spiedienu, kad Ķīna pieprasīja Vācijas partneriem atteikties no Lietuvā ražoto daļu izmantošanas. Šķiet, ka tas atrisinājās pozitīvi, kad Taivāna piedāvāja investēt Lietuvā mikročipu ražošanā. Protams, Lietuvā tik milzīgus projektus nevar īstenot, bet kaut kādu loģistikas daļu var attīstīt. Un tieši čipu ražošana ir joma, kur Eiropa ir smagi cietusi, ieliekot visas olas Ķīnas groziņā.

Es atceros, kā Zatlers savā laikā sacēla traci par pārmērīgu oligarhu varu Latvijā. To viņš protams, darīja, lai spodrinātu sev spalvas savas pelēcīgās prezidentūras laikā. Bet tomēr – formāli viņam bija taisnība, un vienlaicīgi arī pret oligarhiem tika dots liels pretspiediens. Vai politikā tagad kaut ko nosaka Šlesers vai Šķēle? Nezinu, bet Ukraina ir valsts, kur šādi un vēl lielāki oligarhi nosaka gandrīz visu. Tāpēc arī viņiem ir milzu problēmas ar valsti.

Visskumjākais ir tas, ka zaļie bieži ir netieši šādi oligarhu atbalstītāji. Tas, ka Lembergs un zaļie vienmēr ir bijuši kaut kā saistīti, nav nekāda sagadīšanās.