* * *
Aizmieg prāts
Un pazūd domas —
Izplēn visas zālītē.
Tumši dūmi,
Gaišas glāzes —
Domas neviens nemeklē.
Domas izdegs līdz ar kāsi,
Domas izdzers glāzītēs
Paliks pelni, paliks glāzes
Domas neviens nemeklēs.

* * *
Tās ir manas mājas, kas tur tālumā
Tik nesasniedzamas un reizē tuvas
No Izplatījuma man naktīs sapņos nāk.
Un atmiņas no zemapziņas dzīlēm
Kā aicinājums dvēselei uz zvaigznēm
Man sirdī skumju ilgas dēstīt sāk.

No esamības pelēkajiem mūriem
Iznirst pazīstama balss kā miglas tēls
Un gaišiem vārdiem tā pret tumsu stājas.
Dzied mēnesdārzā zvaigžņu bērni
Un dziedu līdz tiem arī es
Jo zinu — tās ir manas mājas.

***
Pastāvēsim katrs savā malā,
Pastāvēsim,
Lai pa vidu nav nekā,
Lai mēs katrs
Pats par sevi esam,
Tomēr otram -
Rokas stiepienā.

/Drunk Punk/
MAZIE TERORISTI
Rotaļu laukumos bērni
Spēlē teroristos,
Ar plastmasas ieročiem rokās
Tie tēlo elkus pistos.

Puisīši sadalās frontēs
Un meiteņu Barbijas varo,
Kā Islama fundamentālisti
Pret visu pasauli karo.

Necep vairs smilšu kūkas
Un šūpolēs nešūpojas,
Pret pastāvošo iekārtu
Jaunā paaudze sadumpojas.

/Drunk Punk/
PANKI
Pamostos no rīta —
Zābaki kājās.
Gulta nav zem manis
Atkal n(ē)smu mājās.

Galvā baigā poha
Mutē kaķa smaka,
Grebene ir šķība
Izbeigusies laka.

Brokastīs baltmaize
Atšālējies alus,
Kolēģi panki
Knapi savelk galus.

Sabiedrības dupsī
Baigās naglas esam,
Anarhijas vārdu
Mietpilsoņiem nesam.

Piedz.
Panki nav miruši
Panki ir dzīvi,
Panki ir dzimuši
Lai būtu brīvi.

* * *
Noslēpumu meklētāji
Planētas un zvaigznes pētī,
Augstu Himalaju kalnos
Visu pasaul’s telpu svētī.
Meklē noslēpumus kārtīs
Ciparos un datumos,
Meklē piramīdu smailēs
Oāzēs un tuksnešos.
Meklētāji zīmes tulko
Filozofu akmeņos,
Domā noslēpumus esam
Daudzos citos Visumos.
Nav jāmeklē avots
Kur neziņu dzirdīt,
Jo lielākais noslēpums —
Cilvēka sirdī!

* * *
Pār visu manu Māras zemi
Lai vienmēr mīlestība virmo,
Kas paceļas pret debesjumu
Un sasniedz Pērkontēvu pirmo.
Un tad ar zelta zibens krustiem
Lai atstāj gaisā varavīksnes sliedi,
Kas vienota ar zemi zīmēm
Ko lasa zintnieki un reģi viedi.
Lai mūsu senču mīļie, baltie gari
Ar mīlestību jaunas jostas auž,
Kad modīsies un gaismā celsies
Tās svētvietas, kas klusu manā zemē snauž.

* * *
/Alpos/
Vienalga, lai kurp es dotos
Lai cik jūrām pāri pārpeldētu,
Vai kalnu virsotnes pārvarētu
Es sevi atrast nevarētu.
Bet varu domās pacelties spārnos
Lai paņemtu to, ko Likten’s man devis,
Un nokļūt visās pasaules malās
Jo esmu TUR – pati virs sevis.

BARIGA
Vientuļa bāka tumšajā jūrā
Grimstošo kuģu cerība,
Ūdenī nava pamats zem kājām
Agonijā raustās dzīvība.

Pāriet viļņi pār slīkoņu miesām
No Saules paliek tik svelme,
Pēc jauniem upuriem gaudo vētra
Un baisa kļūst rijīgā dzelme.

Tikai uz mirkli viss stājas un klust
Un jūrniekus tumsība baida,
Līdz atkal viss grimst un aiziet bojā
Bet bāka tik mirgo un gaida.

* * *
Nekad neesi solījis zvaigznes
No debesīm nonest lejā,
Tik reizi pa reizei tā bikli
Man lūkojies tieši sejā.

Mēs naktī tikāmies kāpās
Un vētra sajūsmā rima,
Līdz klusajos jūras viļņos
Paisums un bēgums dzima.

Ar pirmajiem saules stariem
Es rītausmā tevi vīlu,
Bet bezmiega naktīs jau zinu
Ka, Pilnmēness, es tevi mīlu!

***
Es nezinu, vai nesadegtu
Saules staros,
Ja man kā Ikaram
Kāds spārnus iedāvātu.
Un, ja es tagad
Paradīzē Ieva būtu,
Nezin’ vai Ādamam
To augli piedāvātu.
Bet zinu pavisam droši —
Kad pienāks mans laiks,
Es kā sniegpārsliņas
Cīruļputenī diešu.
Un aklā tumsā
Es pazīšu īsto ceļu,
Ja līdz tuneļa galam
Gaismai pie rokas iešu.

* * *
/Andrim 06.03./
Tik tuvu un reizē tālu
Kā Zeme un Mēness mēs bijām,
Un Visuma telpā kā dejā
Savas planētas kopā vijām.
Es jūtas un emocijas
Mēness otrajā pusē slēpu,
Un neskaidrās atmiņas dvēslē
Jau nākotnes vīzijās tērpu.
Tai mirklī Laimes zvaigznē
Raudzījās tūkstošiem sejas,
Līdz Zeme un Mēness bij’ kopā
Mūžam bez apogejas.
Laiks izgaisa vienā brīdī
Kad atvadas vienoja mūs,
Bet nākotne taps tieši tāda
Kā zvaigznes lēmušas būs.

* * *
Vēl nemāku saraut tās saites
Kas mūsu dvēseles sien,
Viens solis tālāk no tevis
Un atpakaļ krītu arvien.
Vairs nemāku pārkāpt tam mūrim
Kas mūsu dvēseles šķir,
Viens solis tuvāk pie tevis
Un atpakaļ jākrīt ir.
Tu — rudens, kas dzenas pēc ziemas,
Lai reizē no vasaras bēgtu,
Es — pavasars, sīkiem solīšiem
No ziemas līdz vasarai lēktu.

* * *
Es neesmu ne Ahillejs, ne Spartaks
Bet tikai cilvēks esmu
Kas par cilvēcību cīnās.
Un vai ir vērts? — ja jautāsiet,
Es teikšu — Nē —
Pat cilvēcība sevi neapzinās.

* * *
/Andrim 03.06./
Pilnmēness neļauj man iemigt
Kā paisums nāk domas un vārdi,
Tu guli man blakus kā bērns
Tev klusums — man pērkona dārdi.
Debesīs Venēra mirgo
Līdz rietot tai ievziedi priekšā,
Un pa atvērto istabas logu
Kāpj reibinošs mākonis iekšā.
Es šonakt tik apreibusi...
No Mēness, no vīna un ievām,
No taviem stāstiem par zvaigznēm
Un zudušo jūrnieku sievām.
Es varētu domas vērpt krellēs
Un katru kā pērli pulēt,
Nu kā tu vari man blakus
Šonakt tik mierīgi gulēt?!

* * *
Viss apstājies
Bet jādodas uz priekšu,
Ir pagātne pār mani
Valdījusi jau.
Kaut kā ir jāizlaužas
No šī sastinguma,
Kaut kā ir jāpleš spārni,
Kuru nav.

* * *
Nu jūtos kā čūskulēns
Azotē sildīts un mīlēts,
Kas neprātā indes zobu
Pret pašu devēju licis.
Un vairāk sāp čūskulēnam
Sadzeltā cilvēka brūces,
Ne tas, ka pats salā izmests
Par kāju pameslu ticis.

Nesildiet mani azotē
Un nemīliet it neviens,
Es čūskulēns indīgs
Kas mūžam būs viens.

Rudens debesis vienmēr vissmagākās

Svina lāses skarbi zemi šausta,

Sagumst pleci, zemu galvas liecas

Kailie koki truli vēju tausta.

Kliedētu virs Tavas galvas mākoņus

Un no acīm biezo miglu raustu,

Ja vien nebītos vēl vairāk kā no rudens

Tu manu nosalušo plaukstu...

aukstu..

aukstu...

Ar puķuzirņa acīm
Es uz dzīvi raugos.
Ar stiegrām skauju atbalstu
Pa kuru augšup kāpju.
Un pat ja nolīcis viens pats
Es dubļos mirtu ziedot
Līdz nejustu ne prieka vairs, ne sāpju -
Par to, ka samini,
Es lūgtu, lai Tev piedod...

Kādreiz, kad kāds Arheologs
Manās sajūtās raksies,
Es gribu, lai šis mirklis
Ir IEBALZAMĒTS.

* * *
Krietnais bezgodi, taisnīgākais no meļiem,
Neliedz man savu padomu viedo:
Vai es drīkstu patiesību ietērpt melos
Ja tā šķir, bet meli visus vieno?

Vai var apgalvot, ka ticības starp bezcerīgiem
Ir mazāk, nekā cerību starp muļķiem,
Un tālākais ienaidnieks ir tuvākais draugs?
Vai katrs avots nesākas no duļķiem?

Vai daļa pievilcības nepienākas neglītajam,
Ja tik ar to var daili pierādīt?
Vai katram salmiņam nav lemts pa slīcējam
Un katrai olai viena vista? — ko pamācīt...

***
«Gribu pērles!»
Teica cūka, un
Neatskatīdamās
Aizgūtnēm rija.

Vilks paēdis
Un kaza dzīva —
Tās pērles
Tik bižutērija bija.

***
Ja vajadzētu skaļi kliegt par jūtām,
Es klusētu.
Ne jau tāpēc, ka nejūtu —
Es vienkārši nekad nekliedzu.

***
Tik vien kā aktieris
Savā dzīvē es esmu,
Un bieži vien pat ne
Galvenā loma man tiek.

Ir bieži jāmaina maskas
Un izrādes vietas arvien,
Aplausi tiek kādam citam —
Mani par statistu liek.

Pat ja kādreiz esmu
Pie atzinības un aplausiem ticis,
Tik pēdējā cēlienā uzzināšu
Kādu lomu man Režisors
Spēlēt bij’ licis.

***
/11.12. Valensijā pie jūras/
Nav vietas greizsirdībai tur,
Kur jūra satiekas ar zemi.
Jo krasts ir divējāds —
Kur beidzas viens,
Tur otram sākums.
Ik vilnis zemei tuvojās,
Lai atkal jūrā atgrieztos,
Un tādā naivā vienkāršībā
Tie vienmēr kopā paliktos.

Jo krasts ir viens,
Tas pieder abiem —
Gan koki zemē sakņotie,
Gan jūrā kuģu masti.

Tik, zaķi, kā ar mums?
Ja tik daudz vietas egoismam,
Tad kuram pieder mūsu krasti?

/04.07.Lēdurgā/
Šonakt grieze miglā
Nogriež rītu man vienai —
Nav dunošā tramvaja vairs,
Kas grieza rītus
Mūsu kopīgi gaidītai dienai.

Bet dažreiz joprojām šķiet,
Ka varētu asfalts un mūri
Manu dvēseli spiest,
Ja vien - esi blakām.

Pat atsacītos no Dabas
Un no meža...
Kur mana dvēsele staigā
Pa klusām
vientulības takām.

***
Esi ticis ielaists
Manas sirds
Labajā priekškambarī
(Kur reti kāds tiek),
Nervozi vārstulis raustās:
Ciet - vaļā, vaļā - ciet.
Tik un tā netiktu,
Pat ja pats gribētu
Tālāk iet.

Es sirdslēkmes vairs nevaru atļauties.

***
Raupjām rokām
Un skarbiem vārdiem
Lai svešinieki mani skar.

Ja būsi palicis svešs -
Nesāpēs,
Ja Tu ar'.

***
Manas durvis
Tev vienmēr bijušas vaļā.
Neesi izmantojis iespēju nākt,
Bet projām iet.

Manas durvis
Tev vienmēr bijušas vaļā.
To rētu es nevaru
Ar krampīti aizvērt ciet.

Krastā.

Es nevaru uz galvas
Aukstā ūdenī mesties,
Pirms dziļums nav zināms
Un akači iepazīti.
Vēl bēguma nav bijis
Un klintis dzelmē slēpjas.
Kad mūsu vakari ir skaidri,
Tad rīti - miglā tīti.

Es pamazām tik dziļāk brienu,
Nav jēgas mani steidzināt.

Neesmu nākusi Tevī grimt,
Ne savas bēdas slīcināt.

Bet DZĪVOT.