* * *
Tās ir manas mājas, kas tur tālumā
Tik nesasniedzamas un reizē tuvas
No Izplatījuma man naktīs sapņos nāk.
Un atmiņas no zemapziņas dzīlēm
Kā aicinājums dvēselei uz zvaigznēm
Man sirdī skumju ilgas dēstīt sāk.

No esamības pelēkajiem mūriem
Iznirst pazīstama balss kā miglas tēls
Un gaišiem vārdiem tā pret tumsu stājas.
Dzied mēnesdārzā zvaigžņu bērni
Un dziedu līdz tiem arī es
Jo zinu — tās ir manas mājas.