Tu esi man bijis tik dārgs
Kā no Blaumaņielas
Līdz Vecrīgai
Par pēdējiem "saņiem"
Pirkta tramvaja biļete.

Palu laikā
Mēs kopā satecējām,
Pārplūdām
Mutuļojām
Viens otru
Nobiedējām.

Kritāmies
Atplūdām
Izsīkām.

Vēl brīdis
Un nosalsim,
Vēl brīdis
Un aizsalsim.

***
Ar puķuzirņa acīm
Es uz dzīvi raugos.
Ar stiegrām skauju atbalstu
Pa kuru augšup kāpju.
Un pat ja nolīcis viens pats
Es dubļos mirtu ziedot,
Līdz nejustu ne prieka vairs, ne sāpju -
Par to, ka samini,
Es lūgtu, lai Tev piedod...

***
Pie paša Alberta laukuma
Es uzcēlu Rīgas mūri starp mums,
Vari mēģināt apkārt
Caur Zviedru vārtiem nākt,
Bet - ej, nu sazini,
Kas tanī brīdī
Būs bendem padomā...

***
Pastāvēsim katrs savā malā,
Pastāvēsim,
Lai pa vidu nav nekā,
Lai mēs katrs
Pats par sevi esam,
Tomēr otram -
Rokas stiepienā.

***
Esi ticis ielaists
Manas sirds
Labajā priekškambarī
(Kur reti kāds tiek),
Nervozi vārstulis raustās:
Ciet - vaļā, vaļā - ciet.
Tik un tā netiktu,
Pat ja pats gribētu
Tālāk iet.

Es sirdslēkmes vairs nevaru atļauties.

***
Pēc laika, kad kāds Arheologs
Manās sajūtās raksies -
Es gribu, lai šis mirklis
Ir IEBALZAMĒTS.

Krastā.

Es nevaru uz galvas
Aukstā ūdenī mesties,
Pirms dziļums nav zināms
Un akači iepazīti.
Vēl bēguma nav bijis
Un klintis dzelmē slēpjas.
Kad mūsu vakari ir skaidri,
Tad rīti - miglā tīti.

Es pamazām tik dziļāk brienu,
Nav jēgas mani steidzināt.

Neesmu nākusi Tevī grimt,
Ne savas bēdas slīcināt.

Bet DZĪVOT.

/04.07.Lēdurgā/
Šonakt grieze miglā
Nogriež rītu man vienai —
Nav dunošā tramvaja vairs,
Kas grieza rītus
Mūsu kopīgi gaidītai dienai.

Bet dažreiz joprojām šķiet,
Ka varētu asfalts un mūri
Manu dvēseli spiest,
Ja vien - esi blakām.

Pat atsacītos no Dabas
Un no meža...
Kur mana dvēsele staigā
Pa klusām
vientulības takām.

***
/11.12. Valensijā pie jūras/
Nav vietas greizsirdībai tur,
Kur jūra satiekas ar zemi.
Jo krasts ir divējāds —
Kur beidzas viens,
Tur otram sākums.
Ik vilnis zemei tuvojās,
Lai atkal jūrā atgrieztos,
Un tādā naivā vienkāršībā
Tie vienmēr kopā paliktos.

Jo krasts ir viens,
Tas pieder abiem —
Gan koki zemē sakņotie,
Gan jūrā kuģu masti.

Tik, zaķi, kā ar mums?
Ja tik daudz vietas egoismam,
Tad kuram pieder mūsu krasti?

***
Tik vien kā aktieris
Savā dzīvē es esmu,
Un bieži vien pat ne
Galvenā loma man tiek.

Ir bieži jāmaina maskas
Un izrādes vietas arvien,
Aplausi tiek kādam citam —
Mani par statistu liek.

Pat ja kādreiz esmu
Pie atzinības un aplausiem ticis,
Tik pēdējā cēlienā uzzināšu
Kādu lomu man Režisors
Spēlēt bij’ licis.

***
Ja vajadzētu skaļi kliegt par jūtām,
Es klusētu.
Ne jau tāpēc, ka nejūtu —
Es vienkārši nekad nekliedzu.

***
«Gribu pērles!»
Teica cūka, un
Neatskatīdamās
Aizgūtnēm rija.

Vilks paēdis
Un kaza dzīva —
Tās pērles
Tik bižutērija bija.

* * *
Krietnais bezgodi, taisnīgākais no meļiem,
Neliedz man savu padomu viedo:
Vai es drīkstu patiesību ietērpt melos
Ja tā šķir, bet meli visus vieno?

Vai var apgalvot, ka ticības starp bezcerīgiem
Ir mazāk, nekā cerību starp muļķiem,
Un tālākais ienaidnieks ir tuvākais draugs?
Vai katrs avots nesākas no duļķiem?

Vai daļa pievilcības nepienākas neglītajam,
Ja tik ar to var daili pierādīt?
Vai katram salmiņam nav lemts pa slīcējam
Un katrai olai viena vista? — ko pamācīt...

* * *
Nekad neesi solījis zvaigznes
No debesīm nonest lejā,
Tik reizi pa reizei tā bikli
Man lūkojies tieši sejā.

Mēs naktī tikāmies kāpās
Un vētra sajūsmā rima,
Līdz klusajos jūras viļņos
Paisums un bēgums dzima.

Ar pirmajiem saules stariem
Es rītausmā tevi vīlu,
Bet bezmiega naktīs jau zinu
Ka, Pilnmēness, es tevi mīlu!

BARIGA
Vientuļa bāka tumšajā jūrā
Grimstošo kuģu cerība,
Ūdenī nava pamats zem kājām
Agonijā raustās dzīvība.

Pāriet viļņi pār slīkoņu miesām
No Saules paliek tik svelme,
Pēc jauniem upuriem gaudo vētra
Un baisa kļūst rijīgā dzelme.

Tikai uz mirkli viss stājas un klust
Un jūrniekus tumsība baida,
Līdz atkal viss grimst un aiziet bojā
Bet bāka tik mirgo un gaida.

* * *
/Alpos/
Vienalga, lai kurp es dotos
Lai cik jūrām pāri pārpeldētu,
Vai kalnu virsotnes pārvarētu
Es sevi atrast nevarētu.
Bet varu domās pacelties spārnos
Lai paņemtu to, ko Likten’s man devis,
Un nokļūt visās pasaules malās
Jo esmu TUR – pati virs sevis.

* * *
Pār visu manu Māras zemi
Lai vienmēr mīlestība virmo,
Kas paceļas pret debesjumu
Un sasniedz Pērkontēvu pirmo.
Un tad ar zelta zibens krustiem
Lai atstāj gaisā varavīksnes sliedi,
Kas vienota ar zemi zīmēm
Ko lasa zintnieki un reģi viedi.
Lai mūsu senču mīļie, baltie gari
Ar mīlestību jaunas jostas auž,
Kad modīsies un gaismā celsies
Tās svētvietas, kas klusu manā zemē snauž.

* * *
Noslēpumu meklētāji
Planētas un zvaigznes pētī,
Augstu Himalaju kalnos
Visu pasaul’s telpu svētī.
Meklē noslēpumus kārtīs
Ciparos un datumos,
Meklē piramīdu smailēs
Oāzēs un tuksnešos.
Meklētāji zīmes tulko
Filozofu akmeņos,
Domā noslēpumus esam
Daudzos citos Visumos.
Nav jāmeklē avots
Kur neziņu dzirdīt,
Jo lielākais noslēpums —
Cilvēka sirdī!

/Drunk Punk/
PANKI
Pamostos no rīta —
Zābaki kājās.
Gulta nav zem manis
Atkal n(ē)smu mājās.

Galvā baigā poha
Mutē kaķa smaka,
Grebene ir šķība
Izbeigusies laka.

Brokastīs baltmaize
Atšālējies alus,
Kolēģi panki
Knapi savelk galus.

Sabiedrības dupsī
Baigās naglas esam,
Anarhijas vārdu
Mietpilsoņiem nesam.

Piedz.
Panki nav miruši
Panki ir dzīvi,
Panki ir dzimuši
Lai būtu brīvi.