***
/11.12. Valensijā pie jūras/
Nav vietas greizsirdībai tur,
Kur jūra satiekas ar zemi.
Jo krasts ir divējāds —
Kur beidzas viens,
Tur otram sākums.
Ik vilnis zemei tuvojās,
Lai atkal jūrā atgrieztos,
Un tādā naivā vienkāršībā
Tie vienmēr kopā paliktos.

Jo krasts ir viens,
Tas pieder abiem —
Gan koki zemē sakņotie,
Gan jūrā kuģu masti.

Tik, zaķi, kā ar mums?
Ja tik daudz vietas egoismam,
Tad kuram pieder mūsu krasti?