Augusts 2011
| |
1 |
2 |
3 |
4 |
5 |
6 |
| 7 |
8 |
9 |
10 |
11 |
12 |
13 |
| 14 |
15 |
16 |
17 |
18 |
19 |
20 |
| 21 |
22 |
23 |
24 |
25 |
26 |
27 |
| 28 |
29 |
30 |
31 |
|
15.2.82 16:27
* * *
Nu jūtos kā čūskulēns
Azotē sildīts un mīlēts,
Kas neprātā indes zobu
Pret pašu devēju licis.
Un vairāk sāp čūskulēnam
Sadzeltā cilvēka brūces,
Ne tas, ka pats salā izmests
Par kāju pameslu ticis.
Nesildiet mani azotē
Un nemīliet it neviens,
Es čūskulēns indīgs
Kas mūžam būs viens.
15.2.82 16:27
* * *
Viss apstājies
Bet jādodas uz priekšu,
Ir pagātne pār mani
Valdījusi jau.
Kaut kā ir jāizlaužas
No šī sastinguma,
Kaut kā ir jāpleš spārni,
Kuru nav.
15.2.82 16:27
* * *
/Andrim 03.06./
Pilnmēness neļauj man iemigt
Kā paisums nāk domas un vārdi,
Tu guli man blakus kā bērns
Tev klusums — man pērkona dārdi.
Debesīs Venēra mirgo
Līdz rietot tai ievziedi priekšā,
Un pa atvērto istabas logu
Kāpj reibinošs mākonis iekšā.
Es šonakt tik apreibusi...
No Mēness, no vīna un ievām,
No taviem stāstiem par zvaigznēm
Un zudušo jūrnieku sievām.
Es varētu domas vērpt krellēs
Un katru kā pērli pulēt,
Nu kā tu vari man blakus
Šonakt tik mierīgi gulēt?!
15.2.82 16:27
* * *
Es neesmu ne Ahillejs, ne Spartaks
Bet tikai cilvēks esmu
Kas par cilvēcību cīnās.
Un vai ir vērts? — ja jautāsiet,
Es teikšu — Nē —
Pat cilvēcība sevi neapzinās.
15.2.82 16:27
* * *
Vēl nemāku saraut tās saites
Kas mūsu dvēseles sien,
Viens solis tālāk no tevis
Un atpakaļ krītu arvien.
Vairs nemāku pārkāpt tam mūrim
Kas mūsu dvēseles šķir,
Viens solis tuvāk pie tevis
Un atpakaļ jākrīt ir.
Tu — rudens, kas dzenas pēc ziemas,
Lai reizē no vasaras bēgtu,
Es — pavasars, sīkiem solīšiem
No ziemas līdz vasarai lēktu.
15.2.82 16:27
* * *
/Andrim 06.03./
Tik tuvu un reizē tālu
Kā Zeme un Mēness mēs bijām,
Un Visuma telpā kā dejā
Savas planētas kopā vijām.
Es jūtas un emocijas
Mēness otrajā pusē slēpu,
Un neskaidrās atmiņas dvēslē
Jau nākotnes vīzijās tērpu.
Tai mirklī Laimes zvaigznē
Raudzījās tūkstošiem sejas,
Līdz Zeme un Mēness bij’ kopā
Mūžam bez apogejas.
Laiks izgaisa vienā brīdī
Kad atvadas vienoja mūs,
Bet nākotne taps tieši tāda
Kā zvaigznes lēmušas būs.
15.2.82 16:27
***
Es nezinu, vai nesadegtu
Saules staros,
Ja man kā Ikaram
Kāds spārnus iedāvātu.
Un, ja es tagad
Paradīzē Ieva būtu,
Nezin’ vai Ādamam
To augli piedāvātu.
Bet zinu pavisam droši —
Kad pienāks mans laiks,
Es kā sniegpārsliņas
Cīruļputenī diešu.
Un aklā tumsā
Es pazīšu īsto ceļu,
Ja līdz tuneļa galam
Gaismai pie rokas iešu.
15.2.82 16:26
/Drunk Punk/
MAZIE TERORISTI
Rotaļu laukumos bērni
Spēlē teroristos,
Ar plastmasas ieročiem rokās
Tie tēlo elkus pistos.
Puisīši sadalās frontēs
Un meiteņu Barbijas varo,
Kā Islama fundamentālisti
Pret visu pasauli karo.
Necep vairs smilšu kūkas
Un šūpolēs nešūpojas,
Pret pastāvošo iekārtu
Jaunā paaudze sadumpojas.
15.2.82 16:24
***
Pastāvēsim katrs savā malā,
Pastāvēsim,
Lai pa vidu nav nekā,
Lai mēs katrs
Pats par sevi esam,
Tomēr otram -
Rokas stiepienā.
15.2.82 16:16
* * *
Tās ir manas mājas, kas tur tālumā
Tik nesasniedzamas un reizē tuvas
No Izplatījuma man naktīs sapņos nāk.
Un atmiņas no zemapziņas dzīlēm
Kā aicinājums dvēselei uz zvaigznēm
Man sirdī skumju ilgas dēstīt sāk.
No esamības pelēkajiem mūriem
Iznirst pazīstama balss kā miglas tēls
Un gaišiem vārdiem tā pret tumsu stājas.
Dzied mēnesdārzā zvaigžņu bērni
Un dziedu līdz tiem arī es
Jo zinu — tās ir manas mājas.
15.2.82 16:16
* * *
Aizmieg prāts
Un pazūd domas —
Izplēn visas zālītē.
Tumši dūmi,
Gaišas glāzes —
Domas neviens nemeklē.
Domas izdegs līdz ar kāsi,
Domas izdzers glāzītēs
Paliks pelni, paliks glāzes
Domas neviens nemeklēs.
|