* * *
Vēl nemāku saraut tās saites
Kas mūsu dvēseles sien,
Viens solis tālāk no tevis
Un atpakaļ krītu arvien.
Vairs nemāku pārkāpt tam mūrim
Kas mūsu dvēseles šķir,
Viens solis tuvāk pie tevis
Un atpakaļ jākrīt ir.
Tu — rudens, kas dzenas pēc ziemas,
Lai reizē no vasaras bēgtu,
Es — pavasars, sīkiem solīšiem
No ziemas līdz vasarai lēktu.