* * *
/Andrim 03.06./
Pilnmēness neļauj man iemigt
Kā paisums nāk domas un vārdi,
Tu guli man blakus kā bērns
Tev klusums — man pērkona dārdi.
Debesīs Venēra mirgo
Līdz rietot tai ievziedi priekšā,
Un pa atvērto istabas logu
Kāpj reibinošs mākonis iekšā.
Es šonakt tik apreibusi...
No Mēness, no vīna un ievām,
No taviem stāstiem par zvaigznēm
Un zudušo jūrnieku sievām.
Es varētu domas vērpt krellēs
Un katru kā pērli pulēt,
Nu kā tu vari man blakus
Šonakt tik mierīgi gulēt?!