Diapozitīvs

Uz svētkiem cepto patriotu pūļi ir kaitinoši – jau jokojāmies, ka šis un šis cilvēks jau 19. novembrī ieskatīsies atkal savā plānotājā, lai atgādinātu sev izlidošanas laiku uz ārvalstīm… Bet pavisam cita lieta ir, ja vari vērot to pašu banālo uguņošanu no neierasta skatu punkta – tā nu man radās ideja par UE un 18. novembra apvienošanu vienā glīšā pasākumā. Uzvārīju tējiņu, ielēju to termosā un iebāzu to GP-5 somiņā, apģērbos, pārmetu to pār plecu, paķēru fotoaparātu un devāmies ceļā – kādi 7 cilvēki, no kuriem bija arī pūli veidojoši elementi – vismaz no mana skatu punkta, t.i., tādi, kuri nebūtu spējīgi ne līst pamestā ēkā, ne veikt ar šo aktivitāti saistīto preventīvo normatīvo aktu normu pārkāpumu, ne brist cauri baložu izkārnījumiem un kur nu vēl iet pa skārda jumtu. Neprastu viņi to novērtēt, prātoju. Nesaprastu – nesaprastu neko, kas nav saistīts ar laicīgās materiālās kultūras pašizpausmēm – tādām kā eiro remonts, plazmas TV katrā telpā un sarkankoka parkets… Lai nu kā – steigšus turpinājām ceļu, kontaktējoties ar tiem, kas saprot pirmo, nevis otro – patiesību sakot, uz uguņošanu daži pievienojās tikai šī skatu punkta specifikas dēļ – tieši šīs materiālās kultūras kontrasta dēļ, - jāpiekrīt, pavisam cita garša arī tik demonstratīvam pasākumam kā uguņošana. Turpinājām ievērot steigu – jānoiet kādas 6 tramvaja pieturas, bet palikušas tikai ~25min, kuras stipri pagarināja aizcietējums uz ielām – ļaužu masas parādījās ne tikai pie Galerijas Centrs, bet jau pie Dabas muzeja. A ko mēs – mēs ātri un viltīgi – visiem garām, spraucāmies un steidzāmies. Pa ceļam arī sazvanījām vēl cilvēkbūtni, kas pievienojās – lauzāmies cauri pietaisītajam tiltam, nesmādējot arī skriešanu pāri braucamajai daļai, par ko tikām apbalvoti ar Ceļu policijas ruporu uzrunu, hehe. Bet ko darīt, ja pretējā puse ir tuvāk objektam un nav tik pieblīvēta?!
Esam tilta otrajā pusē – palikušas vien septiņas minūtes, bet par skādi – objekts mainījis seju kopš mana pēdējā apmeklējuma – aiztaisītas ieejas vietas. Visas, ibio! Tomēr viena gan bija pieejama – pieslējām pie sienas būvmateriālus un drīz jau bijām iekšā ēkā, skrienot augšā pa kāpnēm dzirdot pirmās salūta zalves, kas noslēdzās tieši tad, kad bijām sasnieguši izeju uz jumta. Kad bijām uz tā – acīm paveras tas burvīgais nakts skats uz Vecrīgu, kuru dekorēja Staro Rīga pasākuma gaismas – sevišķi Pēterbaznīcas imitētā bāka, kura bez problēmām izgaismoja arī mūs. Sākās uguņošanas otrā kārta un atlika mums iekārtoties vien ērtāk. Mjā, cita lieta – cita garša piešķirta salūta baudīšanai, pavisam cita, - daudz tuvāka, izteiksmīgāka un galvenais, ka visi tuvākie kvadrātmetri ir brīvi no ļaužu masām. Lejā stāv policijas mašīnas. Gribēju pafotografēt i salūtu, i atrašanās vietas sniegtās priekšrocības, taču atskārtu, ka neesmu paņēmis līdzi baterijas – līdz ar to piedāvāju jums apmierināties ar biedru bildēm.
Lai nu kā – drīz uguņošana bija cauri un bija pienācis laiks pamest objektu. Policijas rupori aizdomīgi skaļi palika – izklausās, ka nudien pavērsti pret ēku, uzrunā mūs – objekta sienas, izplēstā grīda un izsistie, aiznaglotie logi „saplēsa” skaņu un nebija īsti nosakāms, ko labu rupori vēsta – taču steigšus turpinājām pamest objektu, jo lejā esošie policisti esot raidījuši luktura gaismas uz ēkas jumtu – tieši mūsu virzienā. Ja iekļūt bija paviegli, tad ar izkļūšanu gan bija citādāk – dāmai pietāte pret augstumu. Bet te notiek vēl kas interesants – nama pārraudzītājs, redzot dāmas mokas, piedāvājās atslēgt durvis! Protams, ka izmantoju izdevību. Aizvedu šamējo līdz durvīm, bet, tā kā šo šeit ir vairāk nekā 10, aizvedu uz „nepareizajām”, atvēru tās un bijām jau drīz uz ielas, un es visu vārdā atvainojos vīrietim par sagādātajām neērtībām – i latviski, i krieviski. Cilvēks bija saprotošs un vēstīja, ka arī pats ir braucis šeit salūtu paskatīties, hehe.
Lūk. Arī Jaundagada uguņošanu es neatteiktos sagaidīt tieši turpat – un visas pārējās!
Ar salūtu nebija gana – izšāvām arī signālraķeti, esot tilta vidū. Troksnis labs, momentā aizsita ausis ciet, xexe. Ko pēc tam? Pamalkojām līdzpaņemto tēju, izgājām caur Rimi, iegūstot īpašuma tiesības uz gardumiem un karstvīnu un devāmies pie manis noskatīties dažas groteskas un intelektuālas filmas – Imprint (2006) un The Cell (2000).
____________________________
*jebšu uguņošanas vērošana UE gaumē, no ~20m augstuma.
 

Civilās aizsardzības likuma 2.pants
2. Likuma mērķis. Likuma mērķis ir radīt civilās aizsardzības sistēmu katastrofu pārvaldīšanai, nodrošinot tās darbības tiesiskos un organizatoriskos pamatus cilvēku, īpašuma un vides aizsardzībai katastrofu gadījumos un pastāvot katastrofas draudiem.

LR Ministru kabineta sēdes protokola Nr.76 37.§ Par civilās aizsardzības aizsargbūvju turpmāko izmantošanu 2. punkts
2. Ņemot vērā informatīvajā ziņojumā ietverto atbalstīto risinājumu par atteikšanos no civilās aizsardzības aizsargbūvju uzturēšanas, Iekšlietu ministrijai sagatavot un iekšlietu ministram iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā konkrētus priekšlikumus par turpmāko rīcību ar katru minēto objektu grupu. (M.Segliņš, A.Pencis, I.Godmanis), 2008. gada 28. oktobrī

Viss ir ļoti vienkārši: Ministru kabinetam (valstij) pieklīda atskārsme, ka valstī esošās 311 patvertnes nav ekonomiski un sociāli izdevīgas. Tika sastādīts informatīvais ziņojums, kura ietvaros tika lēsts, ka 288 patvertņu (to, kuru atjaunošana būtu izdevīgāka) atjaunošana maksātu 7029575 naudiņas (a) valsts iestādēm - Ls 1 543 560; b) pašvaldību iestādēm – Ls 1033942; c) komersantiem – Ls 4452072) un ikgadējā 288 patvertņu uzturēšana maksātu 1375865 naudiņas. Pamatojoties uz šo ziņojumu tika izdarīti grozījumi vairākos normatīvos aktos, kuros bija paredzēts, ka par CA aizsargbūvēm gādā valsts. Grozījumus izskatīja, akceptēja un izsludināja un kopš 2009.gada 30.jūlija likuma „Grozījumi Civilās aizsardzības likumā” (stājas spēkā ar 2009.gada 13.augustu) valsts vairs negādā par šīm būvēm. Starp rindām vai virs tām runā realitāte, protams – par tām netika gādāts arī kopš ~1994. gada, kad tās tika pārņemtas – citādi to tehniskais stāvoklis būtu pavisam citāds. Tātad, valsts domā, ka šīs būves nav lietderīgas, jo prasa čupām piķa un iegūtais (saglabātais) resurss pasargātu tikai nenozīmīgos 5% valsts iedzīvotāju. Visu 311 patvertņu demontāžas izmaksas ir 197661 Ls (valsts maksā 338888; pašvaldības 177146; komersanti 681627 Ls). Izmaksas lēstas uz 2008. gada 23. septembri. Tagad Civilās aizsardzības likums nosaka vien to, ka CA ir jāmāca; pašvaldībām ir jāizstrādā CA plāni; jāveido trauksmes izziņošanas sistēma un teju visi uzdevumi ir deleģēti VUGD, un sūdu gadījumā spēsim vien tik, cik evakuēties uz drošāku vietu. A ja visa Latvija? ( Patvertņu nākotne? )
 

Līgatnes klinšu pagrabi un vienkoču parks:
http://picasaweb.google.com/Disfigurator/Ligatne#slideshow/5404613244414088466

"Pansionāts"
http://picasaweb.google.com/Disfigurator/Pansionats#slideshow/5404612585849931618
Stāstīja gandrīz vai visādus zilus brīnumus - gaisa apgādes sistēma neesot darbināta nekad (lai gan dokumentācija nosaka vispārēju pārbaudi reizi 3 gados un darbināšanu mācību laikā); tiekot veikta videonovērošana ar ļoti maziņām kamerām - pieminēja "taurenīšus", ko uztvēru kā autonomi lidojošas vai vadāmas videonovērošanas ierīces; 80. gadu Elektronika datoriņš esot nomiris, kad tam pieslēgts internets... Un vēl negribēja neko teikt par to, kas sakaru jomā noticis ārpus objekta Bet vispār jau tīri jāpiekrīt tam, ka visnotaļ sasteigta gida būšana - nepamatoti sasteigta, manuprāt. Daudz telpu tāpat arī tika neapskatītas, jo tas neesot lietderīgi. Tāpat arī nelaiž dzīvojamajā blokā - tas esot tukšs, tomēr teica, ka tajā esošajās noliktavās glabājas CA aprīkojums - Geigera skaitītāji, gāzmaskas u.tml. lietas. Tiesa, nezināja viņa teikt kas par gāzmaskām - GP-5 vai GP-5m, - raustīja plecus. Arī fotografēt ļāva tikai 3 telpās - tiek ievērota kaut kāda nevajadzīga slepenība. Jā, informācija tur ir derīga arī mūsdienās katastrofu un kataklizmu gadījumos, bet vai tāpēc tur kas slēpjams? Nez. Izzināju arī to, ka šiem arhīvā esot dažādi CA audio un video materiāli - PSRS vadoņu runas 'n stuff. Jautāju vai 16mm filmu formātā, teica, ka nē - VHS un tā. Varot tos dabūt digitālā formātā - tūdaļ arī aizrakstīšu šiem mail par šo materiālu iegūšanas kārtību.
Jā, kolēģiem bija interesanti pavērot to, kāds militāri intelektuālais mērogs bija PSRS valstsvīriem, bet man bija interesanti paklausīties detaļas par objekta darbību un uzdot viltīgus jautājumus, hehe. Jāpiezīmē, ka apmeklētāji gan ir stulbi - stāstīja, ka daudzi gaisa attīrīšanas un apgādes kompleksa iekārtas notur par veļas mazgātuvēm vai spirta brūžiem, kā arī citādi muļķīgi vizualizē redzēto. Arī Saldus jaunieši izcēlušies, sākot smieties pie gides stāstītā par PMK - lieta tāda, ka Saldus rajonā ir tāds naktsklubs. Jā, objekta ēdnīca - momentāns laika mašīnas ceļojums uz pamatskolu un sanatorijām bērnībā.

Nost jauktais LMR, siltummezgls un patvertnes medības industriālā kompleksā
http://picasaweb.google.com/Disfigurator/UE20091114#slideshow/5404617668303184786
Nevajag, nu nevajag tā darīt - patvertņu medību laikā uzrauties uz suņa nožogotā teritorijā, bradāt ar apšaubāma "satura" tipiem un fotografēt nakts laikā, lavoties pa apsargātu teritoriju. Bet pret pēdējo nevarēju neko līdzēt - nu glīta tak ir tā figņa "don de l'union Sovietique", vai ne? Bet tā jau glīšs veloUE visas nakts ilgumā - ar tējām un Civilo Aizsardzību ^^

http://www.bunkurs.lv/pages/

EDIT@13:48
Es esot šos pārpratis - materiāli ir Valsts vēstures arhīvā. Loģiski, ka tur ir - tikai maksā tas joks naudu. Bet nu - derētu aiziet un izfiltrēt interesantākās lietas un dabūt to kopijas, hehe. Ir arī tāds pakalpojums - skatīties kino uz vietas vai iegūt nešanai uz mājām uz vienu dienu. Ideja kino vakaram?
 

Forbidden Siren – bradājumīga videospēle, kuru nedēļas nogalē izgāju otru reizi. Kas tur īpašs? It kā jau nekas, ja vien neņem vērā, ka pirmā iziešanas reize man prasīja ~100h (22 nepārtrauktas game-play stundas bez trial and error ieskaitītā laika, kas veido absolūto vairākumu) ~gada ritējumā. Bet tagad: ~10h nedēļas nogalē. Protams, ka tika izmantota caureja, jo bez tās šajā spēlē, manuprāt, nu nekādi – ja vien katrs spēles pikselis nav zināms no A-Z. Bet arī tad ir iespējams palaist garām kādu vienību iz 100 iedaļu varenā dažādu dokumentu arhīva. Lai nu kā – spēcīgi sirreāla šausmu spēle, kuras vide = pilnīgi virtuāls bradājums.
Ehh, manuprāt, ir pienācis laiks atkodēt manu mājas kinozāli, lai uz tās varētu atskaņot visu reģinu DVD, citādi es nu nekādi netieku pie legālas šīs lieliskās spēles ekranizācijas ar nosaukumu Sairen (2006).
 

1970. gadu PSRS Civilās aizsardzības izstrādājums, paredzēts radioaktīvā starojuma intensitātes un dozas noteikšanai. Bija paredzēts gan militārpersonu, gan Civilās aizsardzības vajadzībām. Šis ir viens no daudzajiem agregātiem jonizējošā starojuma noteikšanai - pastāvēja vairāki DP sērijas modeļi, kur pēdējais, cik zinu, ir 6. sērijas (DP-6). Bija arī citi agregāti: dozimetri un stacionāri uzstādāmi DP sērijas ražojumi, kuri konstanti darbojas ārpusē (pie fasādes, teiksim), sniedzot iekšā esošajiem aktuālus datus par stāvokli aiz mūriem. Zemāk esošā informācija ņemta no CA plakātiem, attiecīgo divu iekārtu manuāļiem, tehniskajām pasēm un ekspluatācijas materiālie, kā arī pieredzes darbā ar to. Tā kā neesmu ne tuvu elektronikas un radioaktivitātes speciālists, laipni gaidīšu konstruktīvu kritiku un precizējumus, ja tādi kādam radīsies, jo beigu galā datus neizdomāju pats, bet norakstu no CA plakātiem un manuāļiem. Cena Latgalītē ~20Ls.
( ДП-5A )
( ДП-5Б )
( Darbība šodien )
 

Vecums nudien nenāk viens – tas nāk ar neķītrību un organisma pakāpenisku degradāciju līdz nespējai adekvāti tikt galā ar vecuma kravu. Atliek vien sestdienas rītā celties piecos, lai dotos bradāt, lai svētdienas dienā, ejot gulēt pēc ~32h negulēšanas, justos kā pohains un sasists blarggaggs. Interesantāk paliek pēc ~2h pagulēšanas, jo pohainums un nogurums pieņemas spēkā. Interesantums saglabājas arī pirmdienas dienā – darbā, kad publicēju šo, cīnīdamies ar darba pienākumiem un bradājuma pohām. Tas, protams, ir forši un vienreizēji, - tikai ķērmēklītis jāpieradina pie daudzdieniekiem. Lai nu kā - šoreiz tēlojām gidus, izvazājot pa Rīgas objektiem digerus no Liepājas.

Rītausma. ~07:00
Vēl ir tumšs, taču ir jau pieci rītā un jāceļas doties uz objektu Take #2 ietvaros – gana laba motivācija, kura atver modināšanas piedošanas čakras. Aiz loga it kā ir 8 grādi, taču beigu galā, izlienot ārā no mājas, skrēju atpakaļ uzvilkt ziemas mēteli. Sagaidīju busiņu un braucām uz norunāto vietu, kurā jau gaidīja kāda bradātājgribētāja, kura man atstiepusi salmiaki lakricu, ņam – jokodamies pieprasīju lakricu, apmaiņā pret vietas parādīšanu, taču viņa prasību pieņēma un, tā kā esmu lakricas fans, neprotestēju pret iespēju tikt pie kāruma. Sagaidījām arī pēdējo pierunāto kinomākslas cilvēku, un devāmies iekšā. Ar ko bradājums atšķīrās no iepriekšējā apmeklējuma? Ar nedaudz citādāku cilvēku sastāvu, ar citādāku iekļūšanu, ar filmēšanu un objekta zināšanai pakārtotu spēju orientēties un ar skumjo atklājumu – objekts tiek demolēts un aptīrīts. Par to liecina ne tikai mainītās priekšmetu vietas un iztrūkstošās ķimikālijas (pamatā skābes), bet arī vairākas atvērtas ķimikāliju tvertnes, no kurām izgaro kodīga viela, kura tomēr nav skābe (tuvojos ar ekipētu gāzmasku un pārbaudīju ar kaprona diegu). Varbūt tās lietotas ar mērķi izsvēpēt atnācējus? Muļķīga doma, taču nu – vai tiešām kādam nav bijis gana daudz prāta, lai nevērtu vaļā nezināmu ķimikāliju tvertnes? Bet varbūt atvērējs zināja un darīja to tomēr mērķtiecīgi? Nezinu, bet turpinājām bradājumu, pabeidzām to un veiksmīgi pametām objektu, aprunādamies ar mūs redzējušu cilvēku par to, lai vairs še nenākam. Ironiski būtu viņam teikt „uz redzēšanos”, taču melnais humors manī pamodās dažus soļus par tālu, - nevēlējos, lai šis atvadu sveiciens izklausītos kā ķircinājums ar liekas bravūrības garšu.( Iespraud galveni starpenē un beidzē laimīgs )
 

Ne vienmēr tās lietas, kuras raksturo uzraksts „HVZcik in 1” ir sliktas. Sevišķi tad, ja runājam par objektiem, kuri apmeklēti vienas dienas laikā, secīgā ķēdītē kā, piemēram, šajā gadījumā. Kur nu vēl tad, ja tā ir diena, kad samērā normāli uzsnieg pirmais sniegs Rīgā. Tātad, tīkama ir ne tikai vazāšanās pa industriālas, valstiskas un civilas nozīmes objektiem, bet arī ziemas vēstnesis.
1) Depo;
2) Civila ēka, kurā bija bomžu perēklis - nebija nekas dižs, ko fotografēt;
3) Degusī ēka pie Imantas tilta;
4) Valsts nozīmes ēka (Prokuratūra?) ;
5) Vecrīgas stiprinātās fasādes;
6) Nojaucamā ēka Kr. Barona ielā 1a;
7) Civilā ēka: Bomži.