Diapozitīvs

Šim bradājumam līdzīgs priekšmets tīri izjūtu līmenī – vienīgi bija nedaudz dramatiskāk.

Devāmies kārtējo reizi uz Laboratoriju, jo tur ziema un vispār forši. Sasnigusi plāna sniega kārtiņa un, braucot ar velo, varēja visādi izrīkoties, īpaši nebojājot riepas – jautri ir sākt bremzēt 10x ātrāk, nekā ierasts un tas viss patīkamā sniega dēļ.
Aizvedām tur cilvēku, kurš nekad nebija tur bijis un jau pirmajās telpās varēja novērot cilvēka interesi – patīkami arī pašam detalizēti paskatīties uz lietām, kuras kādreiz palaistas garām – un tā notiek ikreiz, kad atgriežas kādā objektā. Citādāka šī reize bija ne tikai ar sniegu, bet arī ar diennakts laiku – parasti apmeklējām agrā rītā, lai apkārtējie vēl saldi gulētu. Bet tas nebūt nav viss. Glīti staigājām pa objektu, izmantojot ierastos lukturīšus un fotokameru, kā arī ko neierastāku – nakts redzamības iekārtu, kas tumšās telpas izgaismo teju kā dienas laikā, iekrāsojot tās zaļas un izliecot to aprises optikas dēļ. Tā nu klusiņām staigājām, novērodami vairākas izmaiņas objektā – sagāztas lietas, atrašanās vietu mainījušas lietas un pilns ar visādu bezjēdzīgu demolēšanu – domājams, ka pie vainas metāla un citu lietu zagļi, ehh.( Zagļi zog zagumiņu )
 

Mugura uzreiz iztaisnojas, sasniedzot nākamo evolūcijas soli, kura piktogramma ir cilvēciņš ar labi attīstītām rokām, slaidu stāju un ar lukturi uz galvas. Citiem vārdiem – tā kā lielos vilcienos biju apmierināts ar iepriekšējo šīs firmas lukturi, iegādājos Led Lenser H7 galvas lukturi, šādi tiekot pie brīvām rokām UE laikā, kā arī pie lielāka gaismas daudzuma, kas nav mazsvarīgi. Pirkšanas vēsture bija apmēram šāda: Iegādājos lukturi iekš Ebay, saņēmu to un konstatēju, ka neesmu apmierināts ar optiku nu nemaz – stars tāds nekāds un pārāk izteikti tumšie punkti, lai luktura performanci es izlaistu caur savu perfekcionisma filtru. Mēģināju iecentrēt pats, bet neko vairāk par diodes traumēšanu nevarēju izdarīt, neiejaucoties luktura dzīvē ar, piemēram, urbšanas instrumentiem centrētāja gabarītu maiņai. Beigu galā nolēmu neiejaukties pārāk un pacietīgi nosūtīt atpakaļ un gaidīt nākamo vietā. Saņēmu to pēc apmēram trim nedēļām perfekti tādā pat piegādes formā un komplektācijā. Ieliku Duracell, nevis līdzi nākošās LED Lenser baterijas (a ja nu atkal nebūšu apmierināts?) un konstatēju, ka šoreiz optika pilda savas funkcijas vismaz uz pusi labāk, bet nebūt ne tik kvalitatīvi, cik iekš 7438 modeļa. Un to jau var arī saprast – H7 konstrukcijā izmantota plastmasa un fokusēšanas mehānisms kustas nevis uz smalkas vītnes, bet gan sprūda principa – nu, tā kā padomju masīvajos metāla lukturos, kurus baroja ar 3 „D” elementiem. Bet nu – tā kā optika ir labāka un visu laiku staru nenāksies spīdināt uz projekcijas ekrāna, meklējot defektus, nolēmu šo mantu paturēt. ( Sigh - The Enlightenment Day )
 

Mjā, ko lai saka – Balabanovam, šķiet, ir tuva Krievijas/PSRS vēstures tumšā puse – tādu viņš rādīja savā filmā Морфий un tādu viņš rāda arī iekš savas skandalozās 11. filmas Груз 200 – līdz kaulam brutālā un smagā filmā, kas vēsta ticamu stāstu par 1980. gadu ~otrās puses dekadento PSRS, kad komunistiskā ideoloģija jau bija līdz kaklam novārdzinātajam pilsonim. Visapkārt jau stingri pretestības vēji...
Stāsts ir par teju (bet ne īsti) paša piedzīvoto legalizēto noziedzību, kuras apmēri un brutalitāte nereti pārspēja pat savstarpējo konfliktu risināšanu kriminālajās aprindās. Turklāt arī šajā filmā režisors perfekti noķer laiku un iekapsulē to savā darbā, atrādot mums attēloto gadu esenci – šajā gadījumā – militāri industriālās PSRS norieta posmu, labu filmas laiku veltot tieši industriālās puses atspoguļošanai, kas patīkami paspilgtina filmas vēstījumu par PSRS gaumes necilvēcību, kura tika piekopta iz vietvalžu puses. Tiek interesanti savienoti likteņi filmas laikā un tikai daļa no to fināliem tiek atrādīta uz ekrāna, pārējo atstājot kā rūgtu garšu skatītāja dvēselē.
Industriālās ainas ir tīkamas arī citu iemeslu dēļ – UE. Masīva darbojošās rūpnīca, kura vismaz mūsu platuma grādos iemantotu UE dzīvības aprises, sakarā ar izejvielu un saimniekošanas prasmju neesību. Lai nu kā – rekomendējams kino, ja nu rodas vēlme pēc brutāli smagas – pat šokējošas – drāmas, kas atspoguļo ideoloģijas un cilvēka necilvēcīgo (nebūtu korekti to saukt par dzīvniecisko, jo dzīvnieki tā gluži vienkārši nemāk rīkoties) pusi, kura turklāt esot balstīta uz patiesiem notikumiem. Šoreiz šim apgalvojumam man nez kāpēc gribas ticēt.

P.S.”(...) можно видеть панораму Череповецкого металлургического завода Северсталь.”


http://ru.wikipedia.org/wiki/Груз_200_(фильм)
http://www.youtube.com/watch?v=Py7AllumBVo&feature=fvw
 

Izolēta, sociāli noslēgta sala Japānas nekurienes vidū, kurā dzimst unikāli reliģiskie priekšstati, apvienojoties vairākiem citzemju reliģiskajiem priekšrakstiem. Sociofobiska atmosfēra ar savādiem pamatiedzīvotājiem, kuri dienas laikā ir vai nu galēji distancēti, attāli uzlūkodami svešos atnācējus, vai nu hiperizpalīdzīgi. Bet nakts laikā – „Kad dzirdi trauksmes sirēnu, neej ārā”… Team Silent pazinējiem vismaz trim motīviem vajadzētu šķist pazīstamiem: 1) Izolētība; 2) reliģisko priekšstatu mītisks kokteilis; 3) Trauksmes sirēna.
Nē, šī filma nav Silent Hill ripoffs, bet gan Forbidden Siren videospēles ekranizācija, kura tikai izlaista neilgi pirms otrās daļas laišanas geimeru ķetnās. Spēles notikumi norisinājās izolētā Jamidžima salā, kurā norisinās vairāki dīvaini notikumi, - neizskaidrojami un neizsakāmi biedējoši – tajos iepīti ir vairāki protagonisti, kuri meklē iespēju izdzīvot un izprast sirreālo notiekošo. Ne tikai šis aspekts, bet arī spēles audiovizuālā estētika ir, manuprāt, sekmīgi iztulkota filmas vajadzībām – jau iz pirmajiem kadriem jaušama savāda „kaut kas nav kārtībā” aura, kuru paspilgtina pamestu ēku un pilsētas daļu attēlošana. Bet, kad pienāk nakts, atskan multitonālā gaisa trauksmes sirēna, ar savu skaņu palienot zem skatītāja ādas, priekšvēstot ne tikai fiziskas, bet arī nemateriālas, abstraktas un citādas tumsas iestāšanos, kur tumsa drīzāk ir Tumsa kā būtne… ( サイレン )
 

Bradājuma plāns – divi objekti. Vienā biju apmēram 2007. gada ziemā, otrā ~2009. gada martā. Tieši otrs objekts bija tas, pēc kura tik ļoti alku – acu priekšā vīzija: ziemas nakts, uzsnidzis viegls sniedziņš, kas plānā kārtā klāj industriālo objektu un slāpē trokšņus no ielas. Lieliska ainava, lielisks objekts, līdz kuram bija vēl jānokļūst, - pa ceļam bija 2007. gadā apmeklētais.
Iekļuvām tajā gandrīz tāpat kā toreiz, ar dažām apgrūtinošām niansēm. Sākām uzsūkt sevī urīnvielas smakas pilno gaisu un sapratu, ka objekts ir mainīts. Ja no iekšpuses sevišķi grūti nebija tikt iekšā, par spīti apsardzei, tad no iekštelpām uz citām iekštelpām gan bija problēmas šoreiz. Lieta tāda – durvis no kāpņu telpām uz objekta daļām bija cītīgi aiznaglotas, apskatei faktiski atvēlot niecīgu daļu objekta. Bet arī tas bija tīri jautri, ņemot vērā to, kā tikām līdz kāpņu telpai. Tai pašai, kurā bija tas pats sensors, kuru toreiz noturēju par mirušu esam. Tā pati kāpņu telpa, kuras saknē pie lielajām durvīm ir divi aktīvi vecās skolas signalizāciju bloki... Domājot, ka sensors ir beigts, turpinājām izpēti līdz likumsakarīgi nonācām līdz jumtam – vismaz divatā, - viens palika lejā, sakarā ar bailēm no augstuma. Jāsaka, ka ilgi gan viņam nenācās būt drošībā, jo, esot uz jumta, manīju kā pie objekta piebrauc operatīvais transports ar ieslēgtu gaismas signālu. Vēlāk arī Spams ziņoja, ka auto piestājis pie objekta. Rīcības plāns: uzvesties klusām uz jumta, slēpjoties no apkārtējo ēku logiem. Lai to realizētu, jāsauc augšā bija arī lejā palikušais, kurš, par spīti bailēm, kā korķis uzlidoja augšā, atpūšoties uz kores ar trīcošām kājām. Šādi pavadījām tur kādas minūtes piecpadsmit, baudot skatu, līdzpaņemto sildošo dziru un čipsus. Korķa cilvēkam ēšana patlaban nebija prātā. Sagaidījām kad potenciālo nepatikšanu avots bija aizbraucis prom un sekmīgi evakuējāmies no teritorijas, uzsākdami ceļu uz nākamo objektu. ( Lustmord - Black Star )
 

Pavisam godīgi – iegādājos (oriģinālvalodā) šo grāmatu tikai un vienīgi tamdēļ, lai varētu pietiekami slinki mētāties dīvānā, bet reizē bradājot, jo galvenā šīs Action noveles norises vieta ir pamesta, grandioza viesnīcas ēka pamestā, nojaukšanai/attīstībai paredzētā pilsētas daļā, ieturēta maiju tempļu arhitektūras stilā, piebāzta ar mēbelēm iz gōtiem tik tuvā Viktorijas laika. Ar ēkas portretu vien ir gana, lai āķis būtu lūpā, bet dziļāk smaganās to ietriec anotācijas uz grāmatas, kur citu starpā arī Kings izsakās ļoti atzinīgi par šo darbu (Chilling and hypnotically readable!).

Ko sagaidīju no darba? Līdz zobiem (pat līdz sirreālisma un Sci-Fi līmenim) ekipētu bradājumu, kurš jau no paša sākuma iemet lasītāju atšķetināmā notikumu haosā, kurš visupirms pret lasītāja teksta uztveres rajonu smadzenēs sviež uz ticamības robežas balansējošus apstākļus, situācijas un to risinājumus, un tikai pēc tam dara zināmus skaidrojošos apstākļus, kuri pirmīt apšaubītajam situāciju klāstam pavērš pavisam loģisku šķautni. Šādi, soli pa solim, lasītājs tiek ierauts spraigā pasaulē, kurā notiek kas tāds, kas liek domāt – „vot, ja es nebūtu aktīvs UE piekopējs, noteikti, ka man par šo un šo situāciju Neticīgā Toma smaids uz sejas nemestos, tā vietā stereotipiski un nefiltrējoši, iegrimtu notikumos no vāka līdz vākam. Taču fakts ir un paliek fakts – grūti tā ņemt un noticēt autora radītajām situācijām, kuras, lai gan nav neiespējamas, balansē uz „Over the top” robežas – beigu galā, bradājot n-tos gadus ar dažādu intensitāti, nefiga i ne tuvu nekas tāds nav noticis. Bet, kā jau minēju, nākamās lapaspuses sniedz vai nu kādu ticamību šīm situācijām, vai arī vienkārši sabradā iepriekšējo tēlojumu ar ko jaudīgāku, taču joprojām pilnībā ticamu – šāda balansēšana notiek ne tikai uz potenciālā reālisma robežas, bet arī uz lasītāja sirdspuksta normām – Action elementi šeit nudien ir ļoti prasmīgi veidoti, pat ļoti prasmīgi – tieši šie elementi ievelk pasaulē, aicinot izlasīt visu darbu no A-Z vienā piegājienā. ( BĻE )
 

Uz svētkiem cepto patriotu pūļi ir kaitinoši – jau jokojāmies, ka šis un šis cilvēks jau 19. novembrī ieskatīsies atkal savā plānotājā, lai atgādinātu sev izlidošanas laiku uz ārvalstīm… Bet pavisam cita lieta ir, ja vari vērot to pašu banālo uguņošanu no neierasta skatu punkta – tā nu man radās ideja par UE un 18. novembra apvienošanu vienā glīšā pasākumā. Uzvārīju tējiņu, ielēju to termosā un iebāzu to GP-5 somiņā, apģērbos, pārmetu to pār plecu, paķēru fotoaparātu un devāmies ceļā – kādi 7 cilvēki, no kuriem bija arī pūli veidojoši elementi – vismaz no mana skatu punkta, t.i., tādi, kuri nebūtu spējīgi ne līst pamestā ēkā, ne veikt ar šo aktivitāti saistīto preventīvo normatīvo aktu normu pārkāpumu, ne brist cauri baložu izkārnījumiem un kur nu vēl iet pa skārda jumtu. Neprastu viņi to novērtēt, prātoju. Nesaprastu – nesaprastu neko, kas nav saistīts ar laicīgās materiālās kultūras pašizpausmēm – tādām kā eiro remonts, plazmas TV katrā telpā un sarkankoka parkets… Lai nu kā – steigšus turpinājām ceļu, kontaktējoties ar tiem, kas saprot pirmo, nevis otro – patiesību sakot, uz uguņošanu daži pievienojās tikai šī skatu punkta specifikas dēļ – tieši šīs materiālās kultūras kontrasta dēļ, - jāpiekrīt, pavisam cita garša arī tik demonstratīvam pasākumam kā uguņošana. Turpinājām ievērot steigu – jānoiet kādas 6 tramvaja pieturas, bet palikušas tikai ~25min, kuras stipri pagarināja aizcietējums uz ielām – ļaužu masas parādījās ne tikai pie Galerijas Centrs, bet jau pie Dabas muzeja. A ko mēs – mēs ātri un viltīgi – visiem garām, spraucāmies un steidzāmies. Pa ceļam arī sazvanījām vēl cilvēkbūtni, kas pievienojās – lauzāmies cauri pietaisītajam tiltam, nesmādējot arī skriešanu pāri braucamajai daļai, par ko tikām apbalvoti ar Ceļu policijas ruporu uzrunu, hehe. Bet ko darīt, ja pretējā puse ir tuvāk objektam un nav tik pieblīvēta?!
Esam tilta otrajā pusē – palikušas vien septiņas minūtes, bet par skādi – objekts mainījis seju kopš mana pēdējā apmeklējuma – aiztaisītas ieejas vietas. Visas, ibio! Tomēr viena gan bija pieejama – pieslējām pie sienas būvmateriālus un drīz jau bijām iekšā ēkā, skrienot augšā pa kāpnēm dzirdot pirmās salūta zalves, kas noslēdzās tieši tad, kad bijām sasnieguši izeju uz jumta. Kad bijām uz tā – acīm paveras tas burvīgais nakts skats uz Vecrīgu, kuru dekorēja Staro Rīga pasākuma gaismas – sevišķi Pēterbaznīcas imitētā bāka, kura bez problēmām izgaismoja arī mūs. Sākās uguņošanas otrā kārta un atlika mums iekārtoties vien ērtāk. Mjā, cita lieta – cita garša piešķirta salūta baudīšanai, pavisam cita, - daudz tuvāka, izteiksmīgāka un galvenais, ka visi tuvākie kvadrātmetri ir brīvi no ļaužu masām. Lejā stāv policijas mašīnas. Gribēju pafotografēt i salūtu, i atrašanās vietas sniegtās priekšrocības, taču atskārtu, ka neesmu paņēmis līdzi baterijas – līdz ar to piedāvāju jums apmierināties ar biedru bildēm.
Lai nu kā – drīz uguņošana bija cauri un bija pienācis laiks pamest objektu. Policijas rupori aizdomīgi skaļi palika – izklausās, ka nudien pavērsti pret ēku, uzrunā mūs – objekta sienas, izplēstā grīda un izsistie, aiznaglotie logi „saplēsa” skaņu un nebija īsti nosakāms, ko labu rupori vēsta – taču steigšus turpinājām pamest objektu, jo lejā esošie policisti esot raidījuši luktura gaismas uz ēkas jumtu – tieši mūsu virzienā. Ja iekļūt bija paviegli, tad ar izkļūšanu gan bija citādāk – dāmai pietāte pret augstumu. Bet te notiek vēl kas interesants – nama pārraudzītājs, redzot dāmas mokas, piedāvājās atslēgt durvis! Protams, ka izmantoju izdevību. Aizvedu šamējo līdz durvīm, bet, tā kā šo šeit ir vairāk nekā 10, aizvedu uz „nepareizajām”, atvēru tās un bijām jau drīz uz ielas, un es visu vārdā atvainojos vīrietim par sagādātajām neērtībām – i latviski, i krieviski. Cilvēks bija saprotošs un vēstīja, ka arī pats ir braucis šeit salūtu paskatīties, hehe.
Lūk. Arī Jaundagada uguņošanu es neatteiktos sagaidīt tieši turpat – un visas pārējās!
Ar salūtu nebija gana – izšāvām arī signālraķeti, esot tilta vidū. Troksnis labs, momentā aizsita ausis ciet, xexe. Ko pēc tam? Pamalkojām līdzpaņemto tēju, izgājām caur Rimi, iegūstot īpašuma tiesības uz gardumiem un karstvīnu un devāmies pie manis noskatīties dažas groteskas un intelektuālas filmas – Imprint (2006) un The Cell (2000).
____________________________
*jebšu uguņošanas vērošana UE gaumē, no ~20m augstuma.
 

Civilās aizsardzības likuma 2.pants
2. Likuma mērķis. Likuma mērķis ir radīt civilās aizsardzības sistēmu katastrofu pārvaldīšanai, nodrošinot tās darbības tiesiskos un organizatoriskos pamatus cilvēku, īpašuma un vides aizsardzībai katastrofu gadījumos un pastāvot katastrofas draudiem.

LR Ministru kabineta sēdes protokola Nr.76 37.§ Par civilās aizsardzības aizsargbūvju turpmāko izmantošanu 2. punkts
2. Ņemot vērā informatīvajā ziņojumā ietverto atbalstīto risinājumu par atteikšanos no civilās aizsardzības aizsargbūvju uzturēšanas, Iekšlietu ministrijai sagatavot un iekšlietu ministram iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā konkrētus priekšlikumus par turpmāko rīcību ar katru minēto objektu grupu. (M.Segliņš, A.Pencis, I.Godmanis), 2008. gada 28. oktobrī

Viss ir ļoti vienkārši: Ministru kabinetam (valstij) pieklīda atskārsme, ka valstī esošās 311 patvertnes nav ekonomiski un sociāli izdevīgas. Tika sastādīts informatīvais ziņojums, kura ietvaros tika lēsts, ka 288 patvertņu (to, kuru atjaunošana būtu izdevīgāka) atjaunošana maksātu 7029575 naudiņas (a) valsts iestādēm - Ls 1 543 560; b) pašvaldību iestādēm – Ls 1033942; c) komersantiem – Ls 4452072) un ikgadējā 288 patvertņu uzturēšana maksātu 1375865 naudiņas. Pamatojoties uz šo ziņojumu tika izdarīti grozījumi vairākos normatīvos aktos, kuros bija paredzēts, ka par CA aizsargbūvēm gādā valsts. Grozījumus izskatīja, akceptēja un izsludināja un kopš 2009.gada 30.jūlija likuma „Grozījumi Civilās aizsardzības likumā” (stājas spēkā ar 2009.gada 13.augustu) valsts vairs negādā par šīm būvēm. Starp rindām vai virs tām runā realitāte, protams – par tām netika gādāts arī kopš ~1994. gada, kad tās tika pārņemtas – citādi to tehniskais stāvoklis būtu pavisam citāds. Tātad, valsts domā, ka šīs būves nav lietderīgas, jo prasa čupām piķa un iegūtais (saglabātais) resurss pasargātu tikai nenozīmīgos 5% valsts iedzīvotāju. Visu 311 patvertņu demontāžas izmaksas ir 197661 Ls (valsts maksā 338888; pašvaldības 177146; komersanti 681627 Ls). Izmaksas lēstas uz 2008. gada 23. septembri. Tagad Civilās aizsardzības likums nosaka vien to, ka CA ir jāmāca; pašvaldībām ir jāizstrādā CA plāni; jāveido trauksmes izziņošanas sistēma un teju visi uzdevumi ir deleģēti VUGD, un sūdu gadījumā spēsim vien tik, cik evakuēties uz drošāku vietu. A ja visa Latvija? ( Patvertņu nākotne? )