Diapozitīvs

Līgatnes klinšu pagrabi un vienkoču parks:
http://picasaweb.google.com/Disfigurator/Ligatne#slideshow/5404613244414088466

"Pansionāts"
http://picasaweb.google.com/Disfigurator/Pansionats#slideshow/5404612585849931618
Stāstīja gandrīz vai visādus zilus brīnumus - gaisa apgādes sistēma neesot darbināta nekad (lai gan dokumentācija nosaka vispārēju pārbaudi reizi 3 gados un darbināšanu mācību laikā); tiekot veikta videonovērošana ar ļoti maziņām kamerām - pieminēja "taurenīšus", ko uztvēru kā autonomi lidojošas vai vadāmas videonovērošanas ierīces; 80. gadu Elektronika datoriņš esot nomiris, kad tam pieslēgts internets... Un vēl negribēja neko teikt par to, kas sakaru jomā noticis ārpus objekta Bet vispār jau tīri jāpiekrīt tam, ka visnotaļ sasteigta gida būšana - nepamatoti sasteigta, manuprāt. Daudz telpu tāpat arī tika neapskatītas, jo tas neesot lietderīgi. Tāpat arī nelaiž dzīvojamajā blokā - tas esot tukšs, tomēr teica, ka tajā esošajās noliktavās glabājas CA aprīkojums - Geigera skaitītāji, gāzmaskas u.tml. lietas. Tiesa, nezināja viņa teikt kas par gāzmaskām - GP-5 vai GP-5m, - raustīja plecus. Arī fotografēt ļāva tikai 3 telpās - tiek ievērota kaut kāda nevajadzīga slepenība. Jā, informācija tur ir derīga arī mūsdienās katastrofu un kataklizmu gadījumos, bet vai tāpēc tur kas slēpjams? Nez. Izzināju arī to, ka šiem arhīvā esot dažādi CA audio un video materiāli - PSRS vadoņu runas 'n stuff. Jautāju vai 16mm filmu formātā, teica, ka nē - VHS un tā. Varot tos dabūt digitālā formātā - tūdaļ arī aizrakstīšu šiem mail par šo materiālu iegūšanas kārtību.
Jā, kolēģiem bija interesanti pavērot to, kāds militāri intelektuālais mērogs bija PSRS valstsvīriem, bet man bija interesanti paklausīties detaļas par objekta darbību un uzdot viltīgus jautājumus, hehe. Jāpiezīmē, ka apmeklētāji gan ir stulbi - stāstīja, ka daudzi gaisa attīrīšanas un apgādes kompleksa iekārtas notur par veļas mazgātuvēm vai spirta brūžiem, kā arī citādi muļķīgi vizualizē redzēto. Arī Saldus jaunieši izcēlušies, sākot smieties pie gides stāstītā par PMK - lieta tāda, ka Saldus rajonā ir tāds naktsklubs. Jā, objekta ēdnīca - momentāns laika mašīnas ceļojums uz pamatskolu un sanatorijām bērnībā.

Nost jauktais LMR, siltummezgls un patvertnes medības industriālā kompleksā
http://picasaweb.google.com/Disfigurator/UE20091114#slideshow/5404617668303184786
Nevajag, nu nevajag tā darīt - patvertņu medību laikā uzrauties uz suņa nožogotā teritorijā, bradāt ar apšaubāma "satura" tipiem un fotografēt nakts laikā, lavoties pa apsargātu teritoriju. Bet pret pēdējo nevarēju neko līdzēt - nu glīta tak ir tā figņa "don de l'union Sovietique", vai ne? Bet tā jau glīšs veloUE visas nakts ilgumā - ar tējām un Civilo Aizsardzību ^^

http://www.bunkurs.lv/pages/

EDIT@13:48
Es esot šos pārpratis - materiāli ir Valsts vēstures arhīvā. Loģiski, ka tur ir - tikai maksā tas joks naudu. Bet nu - derētu aiziet un izfiltrēt interesantākās lietas un dabūt to kopijas, hehe. Ir arī tāds pakalpojums - skatīties kino uz vietas vai iegūt nešanai uz mājām uz vienu dienu. Ideja kino vakaram?
 

Forbidden Siren – bradājumīga videospēle, kuru nedēļas nogalē izgāju otru reizi. Kas tur īpašs? It kā jau nekas, ja vien neņem vērā, ka pirmā iziešanas reize man prasīja ~100h (22 nepārtrauktas game-play stundas bez trial and error ieskaitītā laika, kas veido absolūto vairākumu) ~gada ritējumā. Bet tagad: ~10h nedēļas nogalē. Protams, ka tika izmantota caureja, jo bez tās šajā spēlē, manuprāt, nu nekādi – ja vien katrs spēles pikselis nav zināms no A-Z. Bet arī tad ir iespējams palaist garām kādu vienību iz 100 iedaļu varenā dažādu dokumentu arhīva. Lai nu kā – spēcīgi sirreāla šausmu spēle, kuras vide = pilnīgi virtuāls bradājums.
Ehh, manuprāt, ir pienācis laiks atkodēt manu mājas kinozāli, lai uz tās varētu atskaņot visu reģinu DVD, citādi es nu nekādi netieku pie legālas šīs lieliskās spēles ekranizācijas ar nosaukumu Sairen (2006).
 

1970. gadu PSRS Civilās aizsardzības izstrādājums, paredzēts radioaktīvā starojuma intensitātes un dozas noteikšanai. Bija paredzēts gan militārpersonu, gan Civilās aizsardzības vajadzībām. Šis ir viens no daudzajiem agregātiem jonizējošā starojuma noteikšanai - pastāvēja vairāki DP sērijas modeļi, kur pēdējais, cik zinu, ir 6. sērijas (DP-6). Bija arī citi agregāti: dozimetri un stacionāri uzstādāmi DP sērijas ražojumi, kuri konstanti darbojas ārpusē (pie fasādes, teiksim), sniedzot iekšā esošajiem aktuālus datus par stāvokli aiz mūriem. Zemāk esošā informācija ņemta no CA plakātiem, attiecīgo divu iekārtu manuāļiem, tehniskajām pasēm un ekspluatācijas materiālie, kā arī pieredzes darbā ar to. Tā kā neesmu ne tuvu elektronikas un radioaktivitātes speciālists, laipni gaidīšu konstruktīvu kritiku un precizējumus, ja tādi kādam radīsies, jo beigu galā datus neizdomāju pats, bet norakstu no CA plakātiem un manuāļiem. Cena Latgalītē ~20Ls.
( ДП-5A )
( ДП-5Б )
( Darbība šodien )
 

Vecums nudien nenāk viens – tas nāk ar neķītrību un organisma pakāpenisku degradāciju līdz nespējai adekvāti tikt galā ar vecuma kravu. Atliek vien sestdienas rītā celties piecos, lai dotos bradāt, lai svētdienas dienā, ejot gulēt pēc ~32h negulēšanas, justos kā pohains un sasists blarggaggs. Interesantāk paliek pēc ~2h pagulēšanas, jo pohainums un nogurums pieņemas spēkā. Interesantums saglabājas arī pirmdienas dienā – darbā, kad publicēju šo, cīnīdamies ar darba pienākumiem un bradājuma pohām. Tas, protams, ir forši un vienreizēji, - tikai ķērmēklītis jāpieradina pie daudzdieniekiem. Lai nu kā - šoreiz tēlojām gidus, izvazājot pa Rīgas objektiem digerus no Liepājas.

Rītausma. ~07:00
Vēl ir tumšs, taču ir jau pieci rītā un jāceļas doties uz objektu Take #2 ietvaros – gana laba motivācija, kura atver modināšanas piedošanas čakras. Aiz loga it kā ir 8 grādi, taču beigu galā, izlienot ārā no mājas, skrēju atpakaļ uzvilkt ziemas mēteli. Sagaidīju busiņu un braucām uz norunāto vietu, kurā jau gaidīja kāda bradātājgribētāja, kura man atstiepusi salmiaki lakricu, ņam – jokodamies pieprasīju lakricu, apmaiņā pret vietas parādīšanu, taču viņa prasību pieņēma un, tā kā esmu lakricas fans, neprotestēju pret iespēju tikt pie kāruma. Sagaidījām arī pēdējo pierunāto kinomākslas cilvēku, un devāmies iekšā. Ar ko bradājums atšķīrās no iepriekšējā apmeklējuma? Ar nedaudz citādāku cilvēku sastāvu, ar citādāku iekļūšanu, ar filmēšanu un objekta zināšanai pakārtotu spēju orientēties un ar skumjo atklājumu – objekts tiek demolēts un aptīrīts. Par to liecina ne tikai mainītās priekšmetu vietas un iztrūkstošās ķimikālijas (pamatā skābes), bet arī vairākas atvērtas ķimikāliju tvertnes, no kurām izgaro kodīga viela, kura tomēr nav skābe (tuvojos ar ekipētu gāzmasku un pārbaudīju ar kaprona diegu). Varbūt tās lietotas ar mērķi izsvēpēt atnācējus? Muļķīga doma, taču nu – vai tiešām kādam nav bijis gana daudz prāta, lai nevērtu vaļā nezināmu ķimikāliju tvertnes? Bet varbūt atvērējs zināja un darīja to tomēr mērķtiecīgi? Nezinu, bet turpinājām bradājumu, pabeidzām to un veiksmīgi pametām objektu, aprunādamies ar mūs redzējušu cilvēku par to, lai vairs še nenākam. Ironiski būtu viņam teikt „uz redzēšanos”, taču melnais humors manī pamodās dažus soļus par tālu, - nevēlējos, lai šis atvadu sveiciens izklausītos kā ķircinājums ar liekas bravūrības garšu.( Iespraud galveni starpenē un beidzē laimīgs )
 

Ne vienmēr tās lietas, kuras raksturo uzraksts „HVZcik in 1” ir sliktas. Sevišķi tad, ja runājam par objektiem, kuri apmeklēti vienas dienas laikā, secīgā ķēdītē kā, piemēram, šajā gadījumā. Kur nu vēl tad, ja tā ir diena, kad samērā normāli uzsnieg pirmais sniegs Rīgā. Tātad, tīkama ir ne tikai vazāšanās pa industriālas, valstiskas un civilas nozīmes objektiem, bet arī ziemas vēstnesis.
1) Depo;
2) Civila ēka, kurā bija bomžu perēklis - nebija nekas dižs, ko fotografēt;
3) Degusī ēka pie Imantas tilta;
4) Valsts nozīmes ēka (Prokuratūra?) ;
5) Vecrīgas stiprinātās fasādes;
6) Nojaucamā ēka Kr. Barona ielā 1a;
7) Civilā ēka: Bomži.
 

Vēls vakars, vētra. Rīgā līst lietus, bet bradātājiem pofig. Šiem tik viens prātā - doties uz objektu, rāpties uz ~30m augstā, slapjā un slidenā jumta, un nozust ēkas dzīlēs. Nē, riskēt ar pieķeršanu viņi nevēlas, taču tas var būt par bradājuma blakusproduktu, ar kuru jārēķinās, ja ir vēlme skatīt maz zināmu objektu, kuru no vandāļiem sargā atrašanās vieta starp saimnieciski aktīvām teritorijām, kuru sargi tā vien vēlas parunāties ar nelegālu teritorijas šķērsotāju.
Pirmām kārtām - augstums. Jā, man piemīt veselīga deva akrofobijas un rāpties pa aprūsējušām metāla kāpnēm, kuras tur, zem skarbajiem nokrišņiem, ir dekādēm ilgi, ir visnotaļ spēcīgas adrenalīna un baiļu hormonu devas izstrādāšanas motivācija. Taču vilinājums apskatīt ēku ir daudz spēcīgāks, tamdēļ ceļš tika turpināts un arī pabeigts. Dāmai bija bail - teicu, ka man ar bail no augstuma, taču viņa atbildēja, ka šai neesot bail no augstuma, bet gan no potenciāli slidīgā jumta. Ja tur gadītos slīdēt, sanāktu pavisam noteikti letāls slidkalniņš. Kāda būtu sajūta nāvējoši atsisties pret asfaltu zem kāpnēm? Kāda būtu sajūta, kad tavu līķi atrastu cilvēki, kuri nāktu braukt ar savām automašīnām prom no teritorijas? Droši vien, ka bez pēdējās sajūtas pieredzēšanas nāktos iztikt tīri tā nepielūdzamā nāves fakta dēļ. Lai nu kā - šādas pārdomas ir klāt, kad nākas pārvarēt augstumu, uzticot savus miklos sapņus sarūsējušam metālam, metru pēc metra, paceļoties līdz galamērķim.
Pēc kāpņu pārvarēšanas, pieveicām jumtu. Labi, ka vētra jau bija pierimusi un vairs bija tikai lietus. Ēkā iekšā - smaržo pēc iestādēm. Pēc bargām PSRS laika valsts iestādēm. Un tālu jau šī smarža nebija no patiesības - agrāk šis bija valstiski svarīgs objekts. Telpas, no kurām nāca šī viltus labklājības smarža, gan bija tukšas - uzplēstas grīdas, mitruma deformēts interjers un nekas no tā, ar ko šim objektam būtu jābūt pilnam tā darbības laikā. Tikai atsevišķās vietās atradās kāds prožektors, lieljaudas spuldze, datoriņš, grāmatas... Par visu vislabāk šeit runāja kabinetu plāksnītes, kuras definēja tos darbus, kuru vēstures aura šeit iesprūdusi. Tiesa, šis mēdijs drīz vien pārtrauca būt tas noteicošais - atradām videokasešu skapi, kurā daudz numurētu filmu, pārraižu, u.c. materiālu. Piemēram: vairāki bojeviki, Tvaix,, 36,6, Lifts ieraksti, dažādi padomju seriāli un dažas ārzemju filmas. Ehh, varētu šīs kasetes likt lietā, ja vien objektā būtu palikusi elektrība, TV un video atskaņošanas tehnika. Bet nu, neko - pasiekalojāmies, pārcilājot šīs videokasetes, līdz mirklim, kad mums šķita, ka dzirdam sarga soļus. Šo apstākli atzinām par gana labu iemeslu esam, lai pamestu objektu, ko arī darījām, dārdot skārda jumtiem postvētras laikā. Patīkams bradājums pavisam noteikti - allaž ir patīkami atrast un aptaustīt lietas, kuras izcili definē objektu.

http://picasaweb.google.com/Disfigurator/RaidaRigaPareizsLaiksIr2149#slideshow/5392727168199416002
 

Metal Gear Solid – viena no tām spēlēm, kura tika iepazīta vidusskolas laikā (~2001. gads), taču tā arī netika atzīta par gana labu spēlēšanai un iziešanai. Šāda nostāja palika manī daudzus gadus un kāds gan tur brīnums, ja biju uzgrābies uz Virtual Missions relīzes, kurās muļķīgā virtuālā pasaulē vandās Snake, aktivizējot un izvairoties no slazdiem un sargiem ar izsaukuma zīmēm uz galvas – pārlieku maz reālisma, pārlieku daudz Trial-and-error game-play mehānismu, pārāk daudz Quake II un V-Rally 2 spēlēt gribēšanas. Taču, gadiem ejot, arvien vairāk nācās dzirdēt izcilās atsauksmes par spēli – par ko tādu, ko nebiju novērojis iekš Virtual Missions. Par stāstu, kurā episki kvalitatīvi esot savienota stāsta kvalitāte ar stāstīšanas manieri un mehānismiem, kuri ir iespējami tikai videospēles formātā. Tāpat nācās vērot to, kā MGS relīzes iegūst vienu augstu vērtējumu pēc otra. Sasodīti augstu. Šīs glorificēšanas mudināts iepazinos ar spēles tematiku (Aukstais karš, militārisms, spiegošana, post-Cold War laiks ar jauniem kodoluzbrukuma draudiem, mīlestība, drāma, utt., u.tml., utjp. – ļoti plaša tematika) un nolēmu iegādāties. Pagājušajā nedēļas nogalē arī saņēmu spēli kopā ar visu Silent Hill demo un izgāju to, tamdēļ arī varu padalīties ar savu šīs spēles vērtējumu.
Pārsteidz tas, ko spēle ar minimāliem tehniskajiem resursiem spēj izdarīt – tas, kādas emocijas spēj radīt radiosarunas vērošana, kurā izcili tiek stāstīta spēles būtība proporcijās ~1/3. Pārējo stāstniecību uzņemas šie paši vājprātīgi pikselētie tēli iekš dažādām filmiņām, kuras birst viena pēc otras, bet atlikumu – spēles tēlu dialogi dažādu situāciju laikā. Viss šis ārkārtīgi dziļā stāsta lērums sakoncentrēts tikai 2 diskos, kas liek brīnīties par to, kā pie velna tas ir panākts un par to, vai šiem dialogiem kādreiz pienāks beigas?! Lieta tāda – ar Nastasha vien var kādu stundu no vietas var vest kvalitatīvu sarunu par dažādiem kodolenerģijas aspektiem (i civiliem, i militāriem), DNS un gēnu inženieriju, ieročiem un arī personiskajām dzīvēm, kur neizpaliek ārkārtīgi liels aizkustinājums par Pripjatu, Černobiļā. Šīs sarunas vien spēlei dod augstu vērtējumu. Bet, tā kā stāsts nav spēle (to par tādu padara interaktivitāte)… Dialogi šeit ir vairāk par visu Gredzenu pavēlnieku un Potera sāgu, turklāt nav nekādu elfisko meža muļķību, tā vietā ticami būvēts Sci-Fi, uz esošās zinātnes pamata, + Drāma un kodolieroču kontrasts ar planētu Zeme. ( Live, Snake )