Diapozitīvs

Ziemassvētki klāt, jāiet nu ka pabradāt.
Plāns: ziemas medīšana iz augstumiem, kamēr atkusnis - par godu rozā saldajiem bez piemērotiem apaviem – nav atņēmis visu neaprakstāmo Sūna ciema skaistumu, kurš aptvēris Rīgu. Viena no vispiemērotākajām vietām šim mērķim, protams, ir Āgenskalna TV tornis. Tā augstums apziņā rada vairāk vai mazāk veselīgas akrofobijas izpausmes, bet ziemas skaistums, manuprāt, ir kas varenāks un daudz nozīmīgāks par bailēm no augstuma. Tad nu silti saģērbos, paņēmu trīs fotoaparātus (Samsung ziepītis, advancēts digitālais Canon ziepītis un analogā kamera ФЕД-2), apziņā ekipēju vismaz trīs pārus bikšu, kurās sabāzt fizioloģiskās akrofobijas izpausmes un pēc visas ekipēšanās čammāšanās bijām jau drīz ceļā. Ārā joprojām tas riebīgais atkusnis, kurš atņem skaistumu – pat windguru dažas dienas iepriekš nebija tādu paredzējis – solīja 24. datumā -4 grādus, tā vietā bija 0 un +1 jau trešo dienu. Bet to jau jūs visi zināt – bet nezināt to, kā mums gāja objektā.
Gāja tā – pa priekšu ir Āgenskalna tirgus un tajā, protams, tirgo gardas lietas. Paķērām pa kūciņai un karstajai šokolādei, nopirkām turpat 10m virves un uzmetu pa dažam kadram torņa virzienā. Pēc ~10 min bijām gatavi doties objekta virzienā un, nonākuši tā teritorijā, atrodam pazīstamo šķērsli: vertikālas kāpnes ~20m augstumā (~30 vertikālie pakāpieni), pievienotas ēkas fasādei. Lai uz tām tiktu, nepieciešama neliels fiziskais spēks un augums vismaz uz 1,70m. Šiem diviem kritērijiem atbilstam un drīz esam uz ēkas jumta, lai katrs pēc kārtas izsauktos kā nu kurš prot – bet par vienu un to pašu tēmu: slīpais jumts ir tērpts ~10cm sniega kārtiņā un, lai tiktu uz priekšu, ir nepieciešams pievarēt šo ~6m garo, ~15° stāvo šķērsli, kurš, turklāt, rādās slidens esam. Jāpiezīmē arī tas, ka slīpo jumtu no vietas, kur sākas vertikālā fasāde, norobežo tikai un vienīgi tukšs gaiss. Ko tas nozīmē? To, ka šī vieta ir letāls slidkalniņš. Tātad, vēlams nesākt slīdēt uz leju. Pavisam vēlams. Par virvi kaut kā piemirsām, tā vietā tupus – rāpus uzlīdām pa slīpo, slapjā sniega klāto plakni. Slapjais sniegs, protams, šajā gadījumā ir daudz labāks par sausu sniegu – tas nodrošināja vismaz kaut kādu saķeri, lai gan labākā saķere apaviem ir ar pliku aprūsējušā skārda klājumu. Lai nu kā – šoreiz ir mazāk bail arī no šī augstuma – tā teikt, pieredze ārstē. Mazāk bail, pat neskatoties uz to, ka šī apmeklējuma reize ir daudz bīstamāka... Lai nu kā – pavazājāmies nedaudz pa pilnīgi tukšo ēku, piesējām virvei galus (apdedzināšanas vietā) un devāmies torņa virzienā.( 270 (+/-10) vertikālu pakāpienu )

Ehh, diapozitīvi. Tumša istaba, kuru izgaismo vien atstarotie attēli no lielā ekrāna priekšā logam, kā arī noplūstošā gaisma no diaprojektoriem; diaprojektoru mehāniskais troksnis, kurš seko vadības pults podziņu komandām; lampu dzesēšanas ventilatoru rūkoņa un decentrēto lāpstiņu vibrācija. Karstās lampas smarža. Sniegs aiz loga un kāds dzēriens – vēlams tēja vai karstvīns, bet arī alus nav gluži tas sliktākais, lai gan vulgārs variants šajā burvības pasaulē. Briesmīgi labs iemesls – pietiekams, lai ietu gulēt 02:00, kad nākamā diena ir darba diena. Pirmdiena.

Sevišķi jau tad, ja diapozitīvi liecina par aizgājušo laiku arhitektūru, industriju (kura nu ir mirusi/dzīva UE formātā), laiku un kultūru – visādi Ļeņina pieminekļi pie Ministru kabineta un viesnīcas Latvija; Sarkanais laukums, kremlis un tā apkārtne ar visādiem kultūras notikumiem iz 70. un 40. gadiem; Jūrmalas pilsētas dome ar vienu ēku un citi Jūrmalas objekti iz ~80. gadiem; Vācijas DDR; nepareizi glabāti (tādējādi izdzisuši līdz ūdenszīmju līmenim – vienīgi tur, kur gaisma nav tikusi klāt, palicis kāds kontrasta un krāsu pleķītis) Lietuvas PSR diapozitīvi ar cilvēkiem, robežsargiem… Keramikas darbu izstāde, kur safotografēti/diapozitīvos pārvērsti visādi darinājumi – tādi kā vārniņas, visādi ierastāki trauciņi un arī kādi avantgardāki ar interesantām formām un zīmējumiem. Suņi, daba, kalni un PSRS kūrortu/ceļojamo zemju brošūras ar pievienotiem diapozitīviem, kuros attēlota grāmatiņā aprakstītā zeme. Civilās aizsardzības mācību diafilmas...
Vesela dzīvā mūslaiku vēsture uz lielā ekrāna, izteikta gan krāsās, gan melnbaltā, gan sēpijā, gan sarkanajos, gan sārtos – visos toņos. Aizgājušo laiku spēks, kas mudina pašam ņemt rokās filmiņu fotoaparātus un eksponometrus un iet fočēt ar šo padarīšanu, - lai iegūtu filmiņu, kuru pārvērst diapozitīvā. Kāpēc? Jo mēdijam piemīt interesanta atmosfēra un mehāniskais aparātu troksnis. Un ja pievienojam Dark Ambient/Industrial mūziku, iegūstam veselu darāmo vakaram – gluži kā manā bērnībā, gluži kā manu vecāku bērnībā, kad šis mēdijs bija populārs.
Un vai zināt – nekāds digitālais mēdijs nespēj kvalitātes ziņā i ne līdzināties 3,5mm filmiņas diapozitīva attēlam uz lielā ekrāna, kas izteikts ~1,5x2m.

Būs tik vien vakarā jāturpina uzfilmēt šo mākslas formu un tad jau TuTrubā varēšu salikt visādus diapozitīvu skatīšanās video.
 

Vot, padomju spēks ar nelielu kinky faktoru. Kamdēļ? Jo šis projektors bija paredzēts PSRS mācībspēku vajadzībām un tas liecina arī par mantas profesionālo spēku: halogēnspuldze ar 4 kvēldiegiem iekšā, kuras siltums ir pietiekams, lai momentāni apsildītu klases telpu. Goda vārds, manta ~1min laikā uzkarst pietiekami, lai nerastos vēlēšanās pieskarties metāla režģim virs lampas, turklāt izslēgta spuldze ir sarkana vēl kādas 10s – tā ka rekomendējams ir atstāt ventilatoru darbībā uz kādu minūti-četrām pirms pilnīgas aparāta izslēgšanas. Ko ar šo verķi var darīt?

Ar tālvadības pulti var:
- tīt filmiņu abos virzienos;
- ieslēgt/izslēgt spuldzi;
- ar vadu (diametrs ap ~1cm, garums ~10m, svars ~2kg):
  - apjozt ekvatoru;
  - nožņaugt bataljonu vienā piegājienā;
  - izmantot to kā telfera stropi;
  - veikt citas pilnvērtīgas electrobondage darbības, neriskējot nekādi to saplēst.

Ar iekārtu (izmērs: 320x140x310mm; komplekta masa ne vairāk par 7,5kg) var: ( piemēram, uzkarsēt karstvīnu )
 

„Briesmīgi niez bradāt jau kuru dienu”, piektdien, esot darbā, domāju – ko tur daudz domāt, atveru visvareno netu un skatos uz objektiem, kuros neesmu bijis – piefiksēju 3 gab, kurus ērti varētu apbraukāt ar velosipēdu. Izdomāju arī braukšanas maršrutu un nu atliek sagaidīt darba laika beigas. Tās, protams, tiek sagaidītas un esam ceļā, trijatā – braucam tā glīši pa nakti (- 2/3 ºC), dekorējot tumsu ar velo gaismām.
1. Objekts – pie vārtiem stāv automašīna, kuras vadītājs izkāpis ārā. Risinājums: tēlojam, ka braucam garām – nogriežamies aiz stūra, veicam nelielu tumšo downhill pa lapām klāto taciņu gar siltumizolētām caurulēm un konstatējam, ka šeit īsti nebūs nekāda aršana – teritorijā rājās suņi un ir visnotaļ izgaismots. Braucot atpakaļ, piefiksējām, ka auto ar visu vadītāju nu ir teritorijā un skatās uz mums. Ko tur daudz – braucam uz nākamo.
2. Pamaldījušies pa tumšajām pierīgas ielām, sasniedzam objektu un konstatējam to arī pārlieku apdzīvotu esam – teritorijā automašīnas un sarga būda. Vārti pusvirus. Droši vien, ka meklējām pieeju no ne tās īstās puses. Lai nu kā – ir tumšs un nav tas piemērotākais brīdis, lai saprastu objekta stāvokli un pieejamību. Tātad, plāni pajūk, par cik vienam objektam jau bijām pabraukuši garām pat nepiestājot – nezinu kamdēļ. Laikam, atliekot to uz vēlāku brīdi.
3. Ko nu? Dzimst ideja: lidosta. Atzīstam to par labu esam un pa mazpilsētu romantismu cienīgām pierīgas ieliņām dodamies lidostas virzienā, nedaudz maldoties pa Mārupi. Skaista vieta, jāsaka – klusa, tumša un daba visapkārt… Pa ceļam uz tilta apstājamies, padzeram līdzpaņemto tēju un dodamies tālāk – pie lidostas izslēdzam velo gaismas, lai nepiesaistītu lieku uzmanību, un dodamies klusiņām apkārt – gar aviācijas muzeju un tā lidaparātiem, gar žogu un izgaismoto nakts teritoriju. Pacēlās tikai viena lidmašīna un tā pati tālumā, mums braucot uz lidostu. Tālumā tīri sirreāli tumsā spīd daudzstāvu jaunceltne – izgaismojums bija visaptverošs un gana spēcīgs, lai atmestu domu par tā izbradāšanu. Iebraucām mežiņā un tur kā reiz bija īsti piemēroti apstākļi nakts redzamības iekārtu izmēģināšanai. Jā, labas lietas – PSRS verķis izgaismo skatāmo ar pievakares intensitāti, vienīgi viss ir zaļš un izliekts optikas dēļ. Taču nu, ieguvums ir vērā ņemams – tur, kur acs neredz, NV iekārta rāda relatīvi skaidri zaļu bildi. Papriecājāmies un devāmies uz Rīgas pusi.

Bet viss nebūt nebija tik vienkārši: apmēram 6km no centra manam velo pārplīst riepa – jau kuro reizi, ibio. Tā ir, ka ekonomē uz lētākajiem apvalkiem. Ko darīt? Ņemot vērā to, ka ar cauru riepu var braukt vismaz uz 10km/h, bet, stumjot riteni, labi ja uz 6km/h, izvēlējos braukšanas opciju un braucienam pievienoju Industrial iezīmes – čīkstiens, danga pret bruģi-čīkstiens, danga ritmiski pret trotuāru ķieģelīšiem. Patīkami, mhm. Šādi izbraucu cauri visam centram un biju beidzot mājās, un atzinu – lai gan nekāds UE nesanāca, tomēr bija patīkams brauciens ar velo, neskatoties uz to, ka noslēgums bija ar cauru riepu.
 

Šim bradājumam līdzīgs priekšmets tīri izjūtu līmenī – vienīgi bija nedaudz dramatiskāk.

Devāmies kārtējo reizi uz Laboratoriju, jo tur ziema un vispār forši. Sasnigusi plāna sniega kārtiņa un, braucot ar velo, varēja visādi izrīkoties, īpaši nebojājot riepas – jautri ir sākt bremzēt 10x ātrāk, nekā ierasts un tas viss patīkamā sniega dēļ.
Aizvedām tur cilvēku, kurš nekad nebija tur bijis un jau pirmajās telpās varēja novērot cilvēka interesi – patīkami arī pašam detalizēti paskatīties uz lietām, kuras kādreiz palaistas garām – un tā notiek ikreiz, kad atgriežas kādā objektā. Citādāka šī reize bija ne tikai ar sniegu, bet arī ar diennakts laiku – parasti apmeklējām agrā rītā, lai apkārtējie vēl saldi gulētu. Bet tas nebūt nav viss. Glīti staigājām pa objektu, izmantojot ierastos lukturīšus un fotokameru, kā arī ko neierastāku – nakts redzamības iekārtu, kas tumšās telpas izgaismo teju kā dienas laikā, iekrāsojot tās zaļas un izliecot to aprises optikas dēļ. Tā nu klusiņām staigājām, novērodami vairākas izmaiņas objektā – sagāztas lietas, atrašanās vietu mainījušas lietas un pilns ar visādu bezjēdzīgu demolēšanu – domājams, ka pie vainas metāla un citu lietu zagļi, ehh.( Zagļi zog zagumiņu )
 

Mugura uzreiz iztaisnojas, sasniedzot nākamo evolūcijas soli, kura piktogramma ir cilvēciņš ar labi attīstītām rokām, slaidu stāju un ar lukturi uz galvas. Citiem vārdiem – tā kā lielos vilcienos biju apmierināts ar iepriekšējo šīs firmas lukturi, iegādājos Led Lenser H7 galvas lukturi, šādi tiekot pie brīvām rokām UE laikā, kā arī pie lielāka gaismas daudzuma, kas nav mazsvarīgi. Pirkšanas vēsture bija apmēram šāda: Iegādājos lukturi iekš Ebay, saņēmu to un konstatēju, ka neesmu apmierināts ar optiku nu nemaz – stars tāds nekāds un pārāk izteikti tumšie punkti, lai luktura performanci es izlaistu caur savu perfekcionisma filtru. Mēģināju iecentrēt pats, bet neko vairāk par diodes traumēšanu nevarēju izdarīt, neiejaucoties luktura dzīvē ar, piemēram, urbšanas instrumentiem centrētāja gabarītu maiņai. Beigu galā nolēmu neiejaukties pārāk un pacietīgi nosūtīt atpakaļ un gaidīt nākamo vietā. Saņēmu to pēc apmēram trim nedēļām perfekti tādā pat piegādes formā un komplektācijā. Ieliku Duracell, nevis līdzi nākošās LED Lenser baterijas (a ja nu atkal nebūšu apmierināts?) un konstatēju, ka šoreiz optika pilda savas funkcijas vismaz uz pusi labāk, bet nebūt ne tik kvalitatīvi, cik iekš 7438 modeļa. Un to jau var arī saprast – H7 konstrukcijā izmantota plastmasa un fokusēšanas mehānisms kustas nevis uz smalkas vītnes, bet gan sprūda principa – nu, tā kā padomju masīvajos metāla lukturos, kurus baroja ar 3 „D” elementiem. Bet nu – tā kā optika ir labāka un visu laiku staru nenāksies spīdināt uz projekcijas ekrāna, meklējot defektus, nolēmu šo mantu paturēt. ( Sigh - The Enlightenment Day )
 

Mjā, ko lai saka – Balabanovam, šķiet, ir tuva Krievijas/PSRS vēstures tumšā puse – tādu viņš rādīja savā filmā Морфий un tādu viņš rāda arī iekš savas skandalozās 11. filmas Груз 200 – līdz kaulam brutālā un smagā filmā, kas vēsta ticamu stāstu par 1980. gadu ~otrās puses dekadento PSRS, kad komunistiskā ideoloģija jau bija līdz kaklam novārdzinātajam pilsonim. Visapkārt jau stingri pretestības vēji...
Stāsts ir par teju (bet ne īsti) paša piedzīvoto legalizēto noziedzību, kuras apmēri un brutalitāte nereti pārspēja pat savstarpējo konfliktu risināšanu kriminālajās aprindās. Turklāt arī šajā filmā režisors perfekti noķer laiku un iekapsulē to savā darbā, atrādot mums attēloto gadu esenci – šajā gadījumā – militāri industriālās PSRS norieta posmu, labu filmas laiku veltot tieši industriālās puses atspoguļošanai, kas patīkami paspilgtina filmas vēstījumu par PSRS gaumes necilvēcību, kura tika piekopta iz vietvalžu puses. Tiek interesanti savienoti likteņi filmas laikā un tikai daļa no to fināliem tiek atrādīta uz ekrāna, pārējo atstājot kā rūgtu garšu skatītāja dvēselē.
Industriālās ainas ir tīkamas arī citu iemeslu dēļ – UE. Masīva darbojošās rūpnīca, kura vismaz mūsu platuma grādos iemantotu UE dzīvības aprises, sakarā ar izejvielu un saimniekošanas prasmju neesību. Lai nu kā – rekomendējams kino, ja nu rodas vēlme pēc brutāli smagas – pat šokējošas – drāmas, kas atspoguļo ideoloģijas un cilvēka necilvēcīgo (nebūtu korekti to saukt par dzīvniecisko, jo dzīvnieki tā gluži vienkārši nemāk rīkoties) pusi, kura turklāt esot balstīta uz patiesiem notikumiem. Šoreiz šim apgalvojumam man nez kāpēc gribas ticēt.

P.S.”(...) можно видеть панораму Череповецкого металлургического завода Северсталь.”


http://ru.wikipedia.org/wiki/Груз_200_(фильм)
http://www.youtube.com/watch?v=Py7AllumBVo&feature=fvw
 

Izolēta, sociāli noslēgta sala Japānas nekurienes vidū, kurā dzimst unikāli reliģiskie priekšstati, apvienojoties vairākiem citzemju reliģiskajiem priekšrakstiem. Sociofobiska atmosfēra ar savādiem pamatiedzīvotājiem, kuri dienas laikā ir vai nu galēji distancēti, attāli uzlūkodami svešos atnācējus, vai nu hiperizpalīdzīgi. Bet nakts laikā – „Kad dzirdi trauksmes sirēnu, neej ārā”… Team Silent pazinējiem vismaz trim motīviem vajadzētu šķist pazīstamiem: 1) Izolētība; 2) reliģisko priekšstatu mītisks kokteilis; 3) Trauksmes sirēna.
Nē, šī filma nav Silent Hill ripoffs, bet gan Forbidden Siren videospēles ekranizācija, kura tikai izlaista neilgi pirms otrās daļas laišanas geimeru ķetnās. Spēles notikumi norisinājās izolētā Jamidžima salā, kurā norisinās vairāki dīvaini notikumi, - neizskaidrojami un neizsakāmi biedējoši – tajos iepīti ir vairāki protagonisti, kuri meklē iespēju izdzīvot un izprast sirreālo notiekošo. Ne tikai šis aspekts, bet arī spēles audiovizuālā estētika ir, manuprāt, sekmīgi iztulkota filmas vajadzībām – jau iz pirmajiem kadriem jaušama savāda „kaut kas nav kārtībā” aura, kuru paspilgtina pamestu ēku un pilsētas daļu attēlošana. Bet, kad pienāk nakts, atskan multitonālā gaisa trauksmes sirēna, ar savu skaņu palienot zem skatītāja ādas, priekšvēstot ne tikai fiziskas, bet arī nemateriālas, abstraktas un citādas tumsas iestāšanos, kur tumsa drīzāk ir Tumsa kā būtne… ( サイレン )