Diapozitīvs

Aicinājums iebrist patvertnē, kas atrodas vienu māju tālāk, nudien bija vilinošs. Un vēl fakts, ka brišanai nepieciešama himza! Bradājums tika veikts un secinu: brist sūdos (applūduma avots: plīsusi kanalizācija), zinot to, ka tev ne sūda nenotiks (infekcijas 'n shit), nepavisam nav sūdīgi, lai gan visapkārt esošā sūdu smaka vandalizē bridēja degunu un psihi. Bet visuglābjošais respirators, kurš ir iekļaujams jebkura digera ceļojuma komplektā, paglāba no intensīvās humanoīdu izkārnījumu smakas, tā vietā piedāvājot aplam patīkamo un vieglo dekādēm vecās zaļās gumijas aromātu. Patīkams simbolisms objektā: vircā mētājās grāmatu kaudzes un pirmais, kas ienāca prātā: "šī nudien ir pavisam sūdīga literatūra!"
Kā jau attēlos redzams, pēc bradājuma ieturējām pornogrāfisku mazgāšanās sesiju vannas istabā. Beigu galā - sievišķis dušā, tērpta tikai pieticīgā digeru peldkostīmā, ieziež sevi ar tualetes podu dezinfekcijas līdzekli! ehh... Daile un romance!

Bezdarbnieks saņem savu pirmo bezdarbnieku pabalstu (tizls nosaukums – tā ir mana nauda, kura tikusi ņemta no manas amata algas tieši šādiem un ne tikai šādiem gadījumiem, nevis kaut kāds nepelnīts pabalsts), samaksā visus rēķinus un var tievēt tālāk, kasot pautus. Bet nē – nopirku diapozitīvo filmiņu, ievietoju to iekš FED-5s un jau tad zināju, ka nākamajā dienā jāiet ar to pafotografēt. Tā arī tika darīts – braukājot ar velo, biju noskatījis dažus objektus, kuri no malas izskatījās par prastām pamestām dzīvojamajām ēkām, kas UE valodā nozīmē lielu potenciālā no fun faktora devu.
Klāt ir nākamās dienas (šodienas) 8:00, ir pagulētas ~5,5 stundas un jāceļas augšā, lai ar norunātajiem cilvēkiem ietu palūrēt uz to, kas tad nu objektiem vēderā. Ar katru nākamo soli iekš objekta saprotam, ka nav vis gluži vienkārši pamesta dzīvojamā māja – pāris soļus tālāk ir vēl viena, pēc skata rūpnieciskas izcelsmes, tālāk – vēl viena.
Kad pabeigta daudzstāvu ēkas apskate un no jumta leņķa iekš foto filmiņas iemūžināts pretējās mājas kaķis sēžam logā, dodamies uz rūpnieciskā paskata ēku, kuru raksturo viens virszemes un viens pazemes stāvs. Un tieši mīļais pagrabstāvs ar katru nākamo soli transformējas no vienkārša, bet plaša pagraba dažnedažādās citās formās – gluži kā iekš abstrakcionismu mīlošā šausmu kino. Ordinārais pagrabs parāda vienu ГП-4у gāzmasku, tad vēl vienu, tad vēl vienu. Dažu soļu atstatumā GP4u pievienojas ГП-5, cilindriskie GP-4 filtri... PSRS civilās aizsardzības bradātājam uzreiz asociācija rokā – CA patvertne! Acis meklē hermētisko durvju paliekas, ventilāciju un citas komunikācijas, kas apstiprinātu šo teoriju, bet nekas netiek atrasts – pagrabs pārtrauc šo ilūziju, priekšā liekot alus kastes, pilnas ar tukšām vēstures relikvijām – Pilzenes alus vecajā paraugā, PSRS Fanta un Pepsi Cola. Taču arī šī ilūzija nav ilgstoša – atskan pilieni, atbalsojoties no apledojušajām sienām un pagrabs ainu pārvērš vēl vienu reizi: ledus, mitrums un ūdens pilēšana - kas tik ļoti raksturīga lieliskajai filmai Stalker – ieskauj dažādas etiķetes, iepakojumus un izkārtnes, kas vēsta to, ka šī pagraba ilūzija ir kādas maizes ceptuves sastāvdaļa. Atkal tiek meklēts atbalsta punkts šim pieņēmumam un tas tiek atrasts – pie sienas piestiprināts izraksts no “Maizes ražošanas uzņēmumu sanitārajiem noteikumiem”, kuros aprakstīta kārtība kādā būs glabāt miltus. Šī ilūzija nostiprinās ar katru nākamo atradumu: pirmās šķiras Kviešu miltu iepakojums; paciņa ar burtiņiem “Sausiņi ar magonēm”; izkārtne: “Žaņa Lagzdiņa maizes fabirkas veikals Toma ielā 2”. Nu jau pavisam droši varam šo ilūziju izņemt no šīs kategorijas un piešķirt tai fakta saistošo spēku.( UE, mazafaka! )
 

Sapirkos aparātus "ПЕЛЕНГ 500АФ" un "ЛЭТИ-60М" (katru atsevišķam darbiņam - 1. māk diapozitīvus, 2. māk diafilmas) un tad nu palēnām krājas man dažādi diapozitīvi/diafilmas no dažādām vietām - Latvijas Televīzijas, privātpersonām, kā arī dažiem objektiem. Piedāvāju nolūrēt tos, klikojot uz šo pleilisti, vai arī atsevišķi:

Latvijas PSR diapozitīvi;
Диафильм - На строительной площадке;
Abandoned porcelain factory, - 35mm reversal film slides;
Лэти-60М diaprojector/re versal film/slide projector.
 

Saldus – Pampāļu ceļa malā, tepat aiz Sesiles atrodams dzirnavu karkass, kas patlaban sastāv no apdrupušām konusveida akmens mūra sienām un logu, durvju ailēm tajos – nav vēja lāpstu, nav jumta, nav durvju un logu – vismaz ne tādi, kādiem tiem ir jābūt – tā vietā tukšums ailēs vai arī tās aiznaglotas, vai aizsprostotas ar dažādiem materiāliem.

Jau sen skatījos uz šo darinājumu ar vēlmi iekļūt tajā, bet tikai tagad saņēmos – apgāju dzirnavām riņķī, meklējot ieeju, kas būtu paslēpta no blakus mājas uzmanības, un tādu arī atradu – ievilku arī savu dāmu iekšā šajā senīlajā celtnē un varēja sākt dzirnavu izpētes virspusīgo daļu. No dzirnavu iekšpuses atskan baložu spārnu skaņas – putni pašķiras, mērķtiecīgi steidzoties pret saltajām ziemas debesīm – ārā no dzirnām. Esot iekšā un sākot izpēti, noskaidrojām, ka tām ir bijuši vairāki stāvi, no kuriem palikušas pāri ir vien koka griestu/grīdu stiprinājumu ailes mūros un daļa no otrā stāva. Par to, ka šīs ir dzirnavas no iekšpuses liecina vien daži elementi – arhitektūra un masīvās koka ass un zobratu fragmenti, kas tika kustināti ar vēja enerģiju – lāpstas pievada griezes momentu asij un ass nodod to tālāk uz tās centrētam masīvajam zobratam, kas, savukārt, nodeva enerģiju tālāk malšanai un iekārtu kustināšanai. Nesen bija ziemai piemēroti apstākļi ar –padsmit grādu salu, - tā rezultāts: patīkams apsalums uz akmens mūra. Nedaudz pafotografēju, pacentos noķert baložus virs bezjumta dzirnām no iekšas, līdz mūsu eksistenci objektā pamanīja saimnieks, kas pēc kāda mirkļa ar rudu runci ieradās izlūkos – sākotnēji ar saprotamu dusmu vaicājās par to, kas mums še darāms, uz ko nosvērti atbildēju par mūsu interesēm šeit, pušplēstos vārdos pastāstot par UE subkultūras interesēm. Jau pēc minūtes onka ņēmās stāstīt, ka nesen arī no Rīgas šeit atbraukuši un fotografējuši dzirnavas, kā arī kāda meitene no Saldus esot tās zīmējusi iz ceļa malas. Beigu galā mūsu saruna izvērtās par dabisku un nepiespiestu dzirnavu likteņa izziņu, kuru pamanījos arī ierakstīt, radot intervijai līdzīgu priekšmetu.( turpināt še, mhm )
 

Ziemassvētki klāt, jāiet nu ka pabradāt.
Plāns: ziemas medīšana iz augstumiem, kamēr atkusnis - par godu rozā saldajiem bez piemērotiem apaviem – nav atņēmis visu neaprakstāmo Sūna ciema skaistumu, kurš aptvēris Rīgu. Viena no vispiemērotākajām vietām šim mērķim, protams, ir Āgenskalna TV tornis. Tā augstums apziņā rada vairāk vai mazāk veselīgas akrofobijas izpausmes, bet ziemas skaistums, manuprāt, ir kas varenāks un daudz nozīmīgāks par bailēm no augstuma. Tad nu silti saģērbos, paņēmu trīs fotoaparātus (Samsung ziepītis, advancēts digitālais Canon ziepītis un analogā kamera ФЕД-2), apziņā ekipēju vismaz trīs pārus bikšu, kurās sabāzt fizioloģiskās akrofobijas izpausmes un pēc visas ekipēšanās čammāšanās bijām jau drīz ceļā. Ārā joprojām tas riebīgais atkusnis, kurš atņem skaistumu – pat windguru dažas dienas iepriekš nebija tādu paredzējis – solīja 24. datumā -4 grādus, tā vietā bija 0 un +1 jau trešo dienu. Bet to jau jūs visi zināt – bet nezināt to, kā mums gāja objektā.
Gāja tā – pa priekšu ir Āgenskalna tirgus un tajā, protams, tirgo gardas lietas. Paķērām pa kūciņai un karstajai šokolādei, nopirkām turpat 10m virves un uzmetu pa dažam kadram torņa virzienā. Pēc ~10 min bijām gatavi doties objekta virzienā un, nonākuši tā teritorijā, atrodam pazīstamo šķērsli: vertikālas kāpnes ~20m augstumā (~30 vertikālie pakāpieni), pievienotas ēkas fasādei. Lai uz tām tiktu, nepieciešama neliels fiziskais spēks un augums vismaz uz 1,70m. Šiem diviem kritērijiem atbilstam un drīz esam uz ēkas jumta, lai katrs pēc kārtas izsauktos kā nu kurš prot – bet par vienu un to pašu tēmu: slīpais jumts ir tērpts ~10cm sniega kārtiņā un, lai tiktu uz priekšu, ir nepieciešams pievarēt šo ~6m garo, ~15° stāvo šķērsli, kurš, turklāt, rādās slidens esam. Jāpiezīmē arī tas, ka slīpo jumtu no vietas, kur sākas vertikālā fasāde, norobežo tikai un vienīgi tukšs gaiss. Ko tas nozīmē? To, ka šī vieta ir letāls slidkalniņš. Tātad, vēlams nesākt slīdēt uz leju. Pavisam vēlams. Par virvi kaut kā piemirsām, tā vietā tupus – rāpus uzlīdām pa slīpo, slapjā sniega klāto plakni. Slapjais sniegs, protams, šajā gadījumā ir daudz labāks par sausu sniegu – tas nodrošināja vismaz kaut kādu saķeri, lai gan labākā saķere apaviem ir ar pliku aprūsējušā skārda klājumu. Lai nu kā – šoreiz ir mazāk bail arī no šī augstuma – tā teikt, pieredze ārstē. Mazāk bail, pat neskatoties uz to, ka šī apmeklējuma reize ir daudz bīstamāka... Lai nu kā – pavazājāmies nedaudz pa pilnīgi tukšo ēku, piesējām virvei galus (apdedzināšanas vietā) un devāmies torņa virzienā.( 270 (+/-10) vertikālu pakāpienu )

Ehh, diapozitīvi. Tumša istaba, kuru izgaismo vien atstarotie attēli no lielā ekrāna priekšā logam, kā arī noplūstošā gaisma no diaprojektoriem; diaprojektoru mehāniskais troksnis, kurš seko vadības pults podziņu komandām; lampu dzesēšanas ventilatoru rūkoņa un decentrēto lāpstiņu vibrācija. Karstās lampas smarža. Sniegs aiz loga un kāds dzēriens – vēlams tēja vai karstvīns, bet arī alus nav gluži tas sliktākais, lai gan vulgārs variants šajā burvības pasaulē. Briesmīgi labs iemesls – pietiekams, lai ietu gulēt 02:00, kad nākamā diena ir darba diena. Pirmdiena.

Sevišķi jau tad, ja diapozitīvi liecina par aizgājušo laiku arhitektūru, industriju (kura nu ir mirusi/dzīva UE formātā), laiku un kultūru – visādi Ļeņina pieminekļi pie Ministru kabineta un viesnīcas Latvija; Sarkanais laukums, kremlis un tā apkārtne ar visādiem kultūras notikumiem iz 70. un 40. gadiem; Jūrmalas pilsētas dome ar vienu ēku un citi Jūrmalas objekti iz ~80. gadiem; Vācijas DDR; nepareizi glabāti (tādējādi izdzisuši līdz ūdenszīmju līmenim – vienīgi tur, kur gaisma nav tikusi klāt, palicis kāds kontrasta un krāsu pleķītis) Lietuvas PSR diapozitīvi ar cilvēkiem, robežsargiem… Keramikas darbu izstāde, kur safotografēti/diapozitīvos pārvērsti visādi darinājumi – tādi kā vārniņas, visādi ierastāki trauciņi un arī kādi avantgardāki ar interesantām formām un zīmējumiem. Suņi, daba, kalni un PSRS kūrortu/ceļojamo zemju brošūras ar pievienotiem diapozitīviem, kuros attēlota grāmatiņā aprakstītā zeme. Civilās aizsardzības mācību diafilmas...
Vesela dzīvā mūslaiku vēsture uz lielā ekrāna, izteikta gan krāsās, gan melnbaltā, gan sēpijā, gan sarkanajos, gan sārtos – visos toņos. Aizgājušo laiku spēks, kas mudina pašam ņemt rokās filmiņu fotoaparātus un eksponometrus un iet fočēt ar šo padarīšanu, - lai iegūtu filmiņu, kuru pārvērst diapozitīvā. Kāpēc? Jo mēdijam piemīt interesanta atmosfēra un mehāniskais aparātu troksnis. Un ja pievienojam Dark Ambient/Industrial mūziku, iegūstam veselu darāmo vakaram – gluži kā manā bērnībā, gluži kā manu vecāku bērnībā, kad šis mēdijs bija populārs.
Un vai zināt – nekāds digitālais mēdijs nespēj kvalitātes ziņā i ne līdzināties 3,5mm filmiņas diapozitīva attēlam uz lielā ekrāna, kas izteikts ~1,5x2m.

Būs tik vien vakarā jāturpina uzfilmēt šo mākslas formu un tad jau TuTrubā varēšu salikt visādus diapozitīvu skatīšanās video.