Diapozitīvs

Neko ļaunu un arī labu nenojauzdams, dzīvojos savu dieniņu, līdz saņēmu vēstuli no personas, kurā bija iecitēts sekojošs citāts:
“I got your adress and recommendations from Head of Latvian Museum of Photography in Riga, Maria Dudareva and she thought you are the right instans to help me with this matter. I got the link to your website , but I did not understand the text.
I am a 3rd grade photography student from Finland and I'm photoghraphing for a project I call "Abndoned - stories from abandoned houses". So far I have only bin working in Finland with this project and my pictures have bin in two exhibition this spring. Some of the pictures from this project you can see on my website http://www.lisenjulin.com.
I will come to Riga 11th of may and stay to 14th of may and I would like to continue my project with the abandoned houses. I would be very happy if you could help me to find some abandoned houses (a common home or other building) that has not bin in use for a long time. If you know some old abandoned houses or you know I could use in this projekt, please contact me by mali or by telephone [...]” ( Salmiakki Koskenkorva )
 

Lielisks, bet diemžēl īss pabridiens. Vajadzētu to atkārtot. Jo mazāk cilvēku, jo labāk (mazāk cilvēku nozīmē lielāku klusumu, kas veicina gremdēšanos atmosfērā). Ja ne, tad vismaz noklīst no citiem. Un neierobežoti ilgu laika brīdi. Vietas, kur noklīst, tur ir atliku-likām. Un ar fotokameru vai filmiņu, kurai ir opcija spēt labi augstus ISO cipariņus ar maziem trokšņiem - lai tumsā noķertu ūdens viļņošanos, kura tik āsomīgi atstaro gaismu. Lūk.

http://www.youtube.com/watch?v=_ent3p-oirA

Mikla atmosfēra - tas būtu pareizais terminu savienojums, lai raksturotu šo piedzīvojumu. Ūdens skaņas, cilvēku atbalsotās runas, kuras viļņojošais ūdens haotiski izkliedē pret betona sienām un savādi augstajiem pazemes būves griestiem. Lukturīšu gaismas tālajā tuneļu galā, kuras atstarojas tumšajā ūdenī. Un prātā skanošs Dark Ambient. Lūk, ļauži, to es saucu par lieliski pavadītu laiku! Jā, doķenes operatoram noteikti, ka būs labākas sekvences no objekta. Jāgaida tik filmas iznākšana, kas būs visnotaļ drīz :)
 

Ierosināja man nodarboties šodien ar UE. Liku priekšā dažas opcijas, no kurām pati saistošākā man šķita jau viena vairākkārt apmeklēta objekta apmeklēšana – līdznācēji tajā vēl nebij' bijuši. Pēc krietnas Metal, alus un maltītes baudīšanas, ieradās līdznācēju un devāmies ceļā.

Caurums, uz kuru cerēju, izrādījās apcirpts un aizaudzis – interesanti gan. Bet bēdīgi. Tas nozīmē to, ka jāiet nepatīkamais ceļš caur sētu un tās iemītnieku kaitināšanas sensoriem. Pareizā taktika: doties nestostoties. Tā arī tiek darīts – pavisam drīz esam uz jumta un mūs ierauga kāds no iedzīvotājiem. Stāvs pazūd no loga. Uzkāpju uz nākamā jumta un atveras logs, no kura izlien dialoga uzsākums:
- Ko jūs uz tā jumt atkal? Jūs jau man te salauzāt to jumtu! Davai lejā!
- Es te vispār tikai pirmo reizi! Mēs atnācām pafotografēt objektu.
- Lejā davai! Nost no jumta!
- Bet mēs jau esam uz tā, kāda jēga būtu tagad iet lejā, ja mēs jau esam uz tā!
- Lejā, ja nē – paņemšu bisi!
- Mēs tikai pafotografēt – atpakaļ pa jūsu jumtu vairs nenāksim, atradīsim citu ceļu.
- Lejā davai!
- Bet kāda jēga – tāpat mēs jau uz tā esam izdarījušu spiedienu un ja ietu lejā, izdarīsim vēl lieku. Atradīsim citu ceļu, atpakaļ te nenāksim!
- Jā!

Uzlīdām uz pēdējā jumta un nozudām no iemītnieka redzes loka. Skatam paveras ne viena vien izmaiņa: katlu mājas instalācijas ir pazudušas, dažas palīgēkas apskādētas vai nav vispār un teritorijā nozāģēti koki! Kāds metāla griezējs ne pa jokam ir strādājis. Ar katru nākamo soli tuvāk ieejai konstatēju visnotaļ drastiskās izmaiņas apkārtnē – metāla konstrukcijas palikušas vairs tikai vietām. Strādāts ar tādu visatļautību, it kā paši saimnieki būtu plosījuši savu objektu, lai tiktu pie naudiņas. Bet tas nešķiet ticami. ( Action )
 

Nu, es patreiz nemaz nedusmojos par sava luktura jaudu! Labi spīd gan tuvā fokusā, gan tālā. A ko darīt, ja tālais fokuss (spot) izklīst pirms mērķa sasniegšanas? Eksperimenta secinājums – noskrūvēt no fočika objektīvu un piemaukt to priekšā staram, nofokusējot to tur, kur nepieciešams un sabaidot aiznākamā kvartāla iedzīvotājus ar spilgto gaismu! Visu, protams, vajag ilustrēt. Tamdēļ, lūdzu, kolāža (Warning: klikojot uz bildes tiksi uz pilno izmēru - 5120*3840@3MB, saspiesta kvalitāte):



Bilžu secība ir no augšējās kreisās uz lejējo labo:
1. Kontrole (f/7.10 8s ekspozīcija, ISO50); 2. Bez lēcas, tuvu (pirmā māja pa labi, distance ~15-20m); 3. Bez lēcas, tālu (tālā logotā māja kreisajā pusē); 4. Ar lēcu (kinoprojektora lēca ar standarta Nr. GOST 3840-79), tuvu; 5. Ar lēcu GOST 3840-79 tālu; 6. Bez lēcas, vidēja distance (krišnaītu mājas (nākamā aiz tuvās) siena); 7. Ar lēcu GOST 3840-79, vidēja distance; 8. Industar 61 L/D; 9. Zuiko.

Papildus secinājumi, kurus varam izdarīt: Projekcijas lēca ir ar pašvaku gaismas caurlaidību. Vislabākie stikli šim darbiņam būs ātrais (f/1.8) Olympus objektīvs Zuiko vai radioaktīvais FED-5s objektīvs Industar 61L/D (f/2.8)! Jāpiemin arī tas, ka luktura bačenēm nebija tā pirmā jauda, bet bija slinkums tās lādēt tikai šim eksperimentam.
 

- Rīt būs +16 grādi laukā
- Tad jau jāmauc obligāti būs bradāt!
- Kur?
- HVZ...

Pienāk +16 grādu diena un izdomāju – papīrene ezera malā būtu kak raz – industrija ļoti labi draudzējas ar vakara saules gaismu un industrija ir tieši tas, pēc kā mans UE dzinulis tiecās. Vēlāk uzzināju, ka objektā ir arī patvertnes! Yummy! Stiprai pēcpusdienas saulei spīdot, iekāpām nolādētajā, nolādēti karstajā sabiedriskajā un tīkami ripojām uz objekta pusi, cepoties saules staros un vērojot skaistās pilsētas ēkas un kā tās lēnām sarūk, sarūk, sarūk, līdz pazūd pavisam, dodot telpu mežiem un maziem ciemiņiem/viensētām. Esam pie objekta un dodamies tā teritorijā – no kaimiņu mājas skan tusovkas skaņas, kas nedaudz cērt ausīs, bojājot atmosfēras padarīšanu. Bet ko darīt – kaimiņus neviens neizvēlas, tie paši uzrodas.
Izvelku ar fotofilmiņu pabaroto spoguleni un ieejam vienā no angāriem. Jup, kā jau domāju – gaisma ir pārāk maz. ISO400 filmiņa iekš f/1.8 grib eksponēties 1/15s, lai iegūtu korektu ekspozīciju. Bet, ņemot vērā lēcas fokusa garumu un to fifīgo likumiņu, slēdža ātrums, fočējot no rokas, nedrīkst būt ilgāks par lēcas fokusa garumu. T.i., 50mm lēca prasa, lai tā eksponētos vismaz iekš 1/50, lai neparādītos fokusa zudums kameras trīcēšanas dēļ. 1/25 jau ir par lēnu. Kur nu vēl 1/15. Ko tas nozīmē? Šo: "Velc fakin statīvu no somas ārā!" Domāts -> sacīts -> darīts. Uzstādu to, piemetu trosīti un nu esmu gatavs iemūžināt skaistumu: pamests, izdedzis un nedaudz pabrucināts angārs ar izsistām logu rūtīm un konstrukciju nesošām kolonnām/stabiem. Pa logu rūtīm iespīd rietošā saule, mezdama gaismas plankumiņus uz putekļainās, netīrās, piedrazotās un visādi citādi tīkamās grīdas – ņam! Īpaši daudz uz vietas nekavējāmies, lai paspētu iekļauties saulesgaismas ciklā. Bet arī caurskriešana nesanāk. Nepavisam ne. Veltam fotogrāfijai labu laiku – tādu, kāds pienākas. Tiesa, man ar filmiņaparātu vedās ātrāk, jo paļāvos uz filmiņas lielo dinamisko diapazonu un necentos noķert to pašu īstāko ZELTA ekspozīcijas laiku. Tā vietā centos paļauties uz kameras TTL eksponometru un zonēšanas principu, ar ekspozīcijas laiku spēlējot sev par labu. Redzēs vai būs sanācis. Līdzi esošajai dāmai gan bij digitāls verķis, līdz ar to uz vietas tika vērtētas ekspozīcijas un izdarītas korekcijas, pārfočējot kompozīcijas vismaz 3-10x. Tas patērē daudz laika, nudien! ( UE, mazafaka! )
 

Par spīti klepum un slimības sajūtai, norunāju bradājumu... Liriska atkāpe: jāpieradinās lietot internacionālo “UE.” No termina “bradāt” gribas atkratīties, lielā mērā patiecoties bradajumi.lv viegli ietekmējamajai administrācijai un visam debilajam grauzti.lv Vs bradajumi.lv karam. Beigu galā redzu sevi kā individuālistu bez nepieciešamības kaut kur piederēt – nav man ne mazākās vēlmes spēlēties debilās organizācijās.
Šodien devos tajā ar diviem biedriem uz vispārzināmo objektu LMR. Kamdēļ? Gribējās palūrēt uz tā nojaukšanas progresu no iekšienes, augšas, apakšas un vēl visādiem dīvainiem leņķiem. Gribēju iespējams, ka pēdējo reizi pabaudīt masīvo angāru industriālo atmosfēru pirms arī pēdējie divi pazūd zem nojaukšanas tehnikas veseriem un kāpurķēdēm. Konstatējumi: daudzas sienas izgāztas – sevišķi ārējās, kur nu logu vietā ir caurums; no visiem angāriem palikuši ir vien divi – trešajam, kas būtu pa vidu, norauts jumts un galējā siena un viss nolīdzināts ar kāpurķēžu nospiedumiem. Pārējais +/- bez izmaiņām kopš pēdējā apmeklējuma novembra vidū. ( miris, bet nomodā )
 

Uzdāvināja kāda patīkama svešiniece melnā (ar baltu pilsētas velo) melnbalto fotofilmiņu un nospriedu, ka tas ir pietiekami labs iemesls, lai sesto reizi iegrieztos kādā objektā, kur pirmo reizi uzlīst uz tā jumta un pafotografēt, tēmējot nevis uz krāsām, bet gan siluetiem un ēku aprisēm. Pieaicināju vēl 2 biedrus un devāmies – pa taisno uz jumta. Savienotā Rīga - nez cik kilometrus var noiet pa to savienotajiem jumtiem? Blakusmājas jumts bija glīti dekorēts ar mobilo telefonu antenām un, kā vēlāk ieraudzījām, arī videonovērošanas kameru, kura eleganti bija fiksējusi mūsu vandīšanos tās redzes lokā. Bet kameras vērotāji izklausījās pa visam pēc tādiem, kuriem šis diennakts laiks paiet guļus stāvoklī. Kameras vērotāji ne rēja, ne koda. Klusums. Vien kamerā dzīvojošie kondansatori klusu sīc savu saviļņojošo cizikdziesmu, apliecinot to, ka ir dzīva un pie labas veselības un vēro - vai tik netiks darīts pāri antenām.
f/8 un 1min ekspozīcijai (ISO100) vajadzētu būt gana ok – veicu četras ekspozīcijas un nozudām bēniņu telpā atpakaļ. Atradām divas funkcionējošas šķiltavas uz dīvāna starp krāsni un kamīnu. Daudz nedomājot, piemetām savas pakaļas pie kamīna, iekurinājām to. Tika no zemajiem stāviem uzvilkts augšā vēl kāds dīvāns un piezemējāmies tā nopietnāk, ļaujot ugunij grauzt koku, kas turpat apkārt mētājās. Nesteidzīgi paiet stunda, divas, trīs... ( un vēl )
 

Lūk, grāmata jūsu uzmanībai, kas pati ieleca manā dzīvē, atsperoties iz Wikipedia raksta par Urban Exploration, sadaļas par grāmatām ar UE tematiku, nosēžoties tieši manu smadzeņu Amazement centrā. Saņēmu pēdējo aldziņu un nopirku US relīzi, lai gan autora zeme ir UK – tīri tāpēc, lai dabūtu grāmatu ar cieto vāku. Varbūt vajadzēja pirkt UK versiju, jo tajā ir ietverts kāds no grāmatas nodaļas negatīviem! Kas tas tāds? Par to vēlāk.
Saņēmu ilgi gaidīto Ebay paciņu un drīz ķēros pie lasīšanas. Tā no sākuma īpaši nevedās uz priekšu – beigu galā angļu valoda nav mana dzimtā, kur nu vēl šie dažādie interesantie aforismi, epiteti, hiperbolas un citi valodas jaukumi, tērpti modernisma settingā iekš visnotaļ sarežģīta stāsta, kurā netrūkst dažādu stāstniecības metožu, kuras savijas kopā. Bet vienu gan uzreiz novērtēju jau pat pirms grāmatas nopirkšanas, - tās struktūru jeb to, kā grāmata ir salikta kopā. Piemēram, anotācija uz grāmatas aizmugurējā vāciņa nav vis jūsu parastā anotācija, bet gan mīklainas rindas no grāmatas satura, kuras pārsteidz ar to, cik labi tās rezumē grāmatas satura centrālo daļu. Labs piegājiens – ja piesaista šīs rindas, pārējais grāmatas saturs noteikti, ka priecēs krietni vairāk, plašāk un ilgāk. Un vēl tās citas grāmatas kompozīcijas lietas, piemēram: attēli veidoti no datora koda; mazs zīmējums, kas veidots no burtiem iekš citādi tukšas lapas – šķiram ātri citas lapas un redzam animāciju; kur nu vēl grāmatas daļas, kas atrodas ārpus grāmatas laika un telpas, bet ir neatņemamas tās sastāvdaļas, dēvētas par un-chapters – izmētātas plašajā, fiziskajā pasaulē un lūdzas atrašanas! Un ja ar šo par maz – grāmata eksistē arī iekš YouTube! Unikāli, autors nudien ir domājis ārpus jebkuriem rāmjiem, ģeniāli konstruējot savu pirmo noveli! Un ne tikai konstrukcija, bet arī saturs, manuprāt, ir krietni saistošs un ģeniāls. ( A Relic of Something Nine-tenths Collapsed )