Diapozitīvs

Metal Gear Solid – viena no tām spēlēm, kura tika iepazīta vidusskolas laikā (~2001. gads), taču tā arī netika atzīta par gana labu spēlēšanai un iziešanai. Šāda nostāja palika manī daudzus gadus un kāds gan tur brīnums, ja biju uzgrābies uz Virtual Missions relīzes, kurās muļķīgā virtuālā pasaulē vandās Snake, aktivizējot un izvairoties no slazdiem un sargiem ar izsaukuma zīmēm uz galvas – pārlieku maz reālisma, pārlieku daudz Trial-and-error game-play mehānismu, pārāk daudz Quake II un V-Rally 2 spēlēt gribēšanas. Taču, gadiem ejot, arvien vairāk nācās dzirdēt izcilās atsauksmes par spēli – par ko tādu, ko nebiju novērojis iekš Virtual Missions. Par stāstu, kurā episki kvalitatīvi esot savienota stāsta kvalitāte ar stāstīšanas manieri un mehānismiem, kuri ir iespējami tikai videospēles formātā. Tāpat nācās vērot to, kā MGS relīzes iegūst vienu augstu vērtējumu pēc otra. Sasodīti augstu. Šīs glorificēšanas mudināts iepazinos ar spēles tematiku (Aukstais karš, militārisms, spiegošana, post-Cold War laiks ar jauniem kodoluzbrukuma draudiem, mīlestība, drāma, utt., u.tml., utjp. – ļoti plaša tematika) un nolēmu iegādāties. Pagājušajā nedēļas nogalē arī saņēmu spēli kopā ar visu Silent Hill demo un izgāju to, tamdēļ arī varu padalīties ar savu šīs spēles vērtējumu.
Pārsteidz tas, ko spēle ar minimāliem tehniskajiem resursiem spēj izdarīt – tas, kādas emocijas spēj radīt radiosarunas vērošana, kurā izcili tiek stāstīta spēles būtība proporcijās ~1/3. Pārējo stāstniecību uzņemas šie paši vājprātīgi pikselētie tēli iekš dažādām filmiņām, kuras birst viena pēc otras, bet atlikumu – spēles tēlu dialogi dažādu situāciju laikā. Viss šis ārkārtīgi dziļā stāsta lērums sakoncentrēts tikai 2 diskos, kas liek brīnīties par to, kā pie velna tas ir panākts un par to, vai šiem dialogiem kādreiz pienāks beigas?! Lieta tāda – ar Nastasha vien var kādu stundu no vietas var vest kvalitatīvu sarunu par dažādiem kodolenerģijas aspektiem (i civiliem, i militāriem), DNS un gēnu inženieriju, ieročiem un arī personiskajām dzīvēm, kur neizpaliek ārkārtīgi liels aizkustinājums par Pripjatu, Černobiļā. Šīs sarunas vien spēlei dod augstu vērtējumu. Bet, tā kā stāsts nav spēle (to par tādu padara interaktivitāte)… Dialogi šeit ir vairāk par visu Gredzenu pavēlnieku un Potera sāgu, turklāt nav nekādu elfisko meža muļķību, tā vietā ticami būvēts Sci-Fi, uz esošās zinātnes pamata, + Drāma un kodolieroču kontrasts ar planētu Zeme. ( Live, Snake )
 

Uzlieku skanēt Behexen - Let The Horror And Chaos Come un slānīšu blastbīta ritmā (un nekādā citā) klaviatūru: Vakar paverdzinājām režisoram un operatoram līdzīgus humanoīdu reproduktīvās sistēmas vai Dieva veidojumus bradāšanai. Nu, ne gluži paverdzinājām, bet vienkārši pavadājām pa vietām, par kuru eksistenci zem Rīgas civilizētās virskārtas viņi nebija īsti nojautuši. Izvazājām tā visnotaļ interesanti. Tramvajs. Atrādu verķim CH₃CH₂OH līdzīgo priekšmetu un sākam ceļu UZ.
Protams, tramvajā ir cilvēki un protams, ka arī tantiņu sugas pārstāve. Spamam palaimējās šai pieskarties ar somu (netīšām, bet būtu pelnījusi, ka tīšām) un tantiņa eksplodēja, stāstot par to, ka jauniešiem nekādas cieņas un goda. Bet es teatrāli un skaļi apmēram tā: [kritizējošā tantiņu balss] „Kādas tās tantiņas mūsdienās, galīgi ne cieņas, ne goda – nevar palūgt cilvēkiem pārtraukt kādu neapzinātu darbību, bet sagaida, kad nokaitinās, lai varētu nolamāt!”. Pašrīkoto izrādi pārtrauc pietura.
Pirmā fiziskā pārbaude: Jumts. Tur arī nācās iegūt/adaptēt kameras ignorances parametru, kas, manuprāt, man izdevās visnotaļ labi, ņemot vērā manu dabisko kautrību, kura mazinās ar katru Rīgā pavadīto gadu. Jumti labi, jumti gardi, ja vien mans iekšējais perfekcionists nepiekasītos luktura staru ģeometrijai pēc tā izjaukšanas un salikšanas kopā. ( Behexen - Blessed Be The Darkness )
 

Dokumentāla filma par Urban Explorartion, filmēta iz pašu šīs nodarbes piekopēju skata pozīcijām, kas garantē korektu un maksimāli UE būtībai tuvinātu un vizuāli baudāmu, tīkami pasniegtu informāciju. Patiesību sakot – lielisks kino darbs, kurš pārsvarā tendēts uz urbānas nozīmes pazemi iekš ASV – episkie kanalizācijas tuneļi (filma arīdzan demonstrē tīkamu un smieklīgu Draining slengu), lietusūdeņu tuneļi un citu veidu notekūdeņu tuneļi, kā arī pasaulē lielākā raķešdzinēja ražotnes šahtu/kompleksu ~30m dziļumā + Parīzes katakombas. Bet netiek ignorēta arī virszeme (ASV un nedaudz Eiropa) – daži industriāli kompleksi, pils, pāris jumtu un dažādu ēku iekšienes, piemēram, vismaz divu slimnīcu sienas no iekšpuses, kuras slēpj ne tikai uz sevis lolotās, skaistās krāsas lupšanas paternu gleznas, bet arī daļu no aprīkojuma, kas tikpat ļoti pakļauts skaistinošajai (vai arī graujošajai – atkarīgs no skatu punkta un skatītāja) laika iedarbībai, piemēram – morgu sekcijas, operāciju galdi, mazkustīgo un invalīdu pārvietošanās palīglīdzekļi, apgaismes iekārtas, navigācijas uzraksti (spārnu un palātu), u.tml. lietas, kuras parādītas korektā UE gaismā un kuras izraisa augstu patikas un arī veselīgas, UE dziņu veicinošas skaudības siekalas. Horrorfetišs, you know?! ( Into The Darkness )

Lielisks dienas sākums: Black Metal videoklips + pamesta un dekadenta psihiatriskā slimnīca + tumsa + nedaudz abstrakcionisma un simbolisma. Vienīgi rodas jautājums par to, uz kuru elles galu lai sūta sabiedrību - video sākumā ir brīdinājums par ekscesīvu vardarbību, taču - tā, labākajā gadījumā, šeit eksistē abstrakti - uz sienām postnoziegumu gaumē, turklāt arī "noziegums" nav vardarbīgi uzspiests pret kādu trešo vai otro personu. Tātad, kur vardarbība? Vai asiņainās sienās un headbangojošos, tremolojošos, korpspeintā maskētos Dark Funeral mūziķos, pašnāvībā/pašbērēs un graustā?

Stulbie (lai pašidientificējas tie, kurus šis video aizskar - tie, kuri ir klipa sākumpaziņojuma adresāti), kaut jūs saķertu gonoreju un sapūtu ellē :)

http://www.youtube.com/watch?v=TEVodXzNmPM

Labrīt ^^
 

Warning: amatieru kino ar ļoti mazu budžetu, taču izcilu entuziasmu un mīlestību pret kinematogrāfiski saistoši un, manuprāt, labi adaptēto Silent Hill universa videospēli Silent Hill 2. Ja šim brīdinājumam tiekam garām bez žagošanās un zaimošanas, var izķidāt šo 1h un 40min ilgo neatkarīgā kino darbu, kuru gaidīju visnotaļ ilgi, sīkāk:
Broken Notes adaptē Silent Hill 2 videospēles stāstu ar vērā ņemamu precizitāti – viss sākas ar James ierašanos šajā mistiskajā, personības slēptāko netīrumu manifestējošajā pilsētiņā un pamīši mainās arī ar Maria scenāriju, kas paskaidro to, kas īsti ir Maria un kāda ir viņas misija. Stāsta laikā norisinās arī sastapšanās ar citiem spēles tēliem: Angela, Lying Figure, Pyramidhead, Laura, Hangers, Mary un viss norisinās spēli atdarinošā manierē, taču plūstoši un visnotaļ prasmīgi nostrādāti.
Bez paša stāsta tiek atdarināta arī pilsētiņas vizuālā estētika – savādas mistērijas miglas ieskauta mazpilsēta, „tukša”. Tāpat arī dažkārt operators mēdz sekot spēles kameras kustību kanoniem, radot dramatiskus skatus ar augstu SH estētisko vērtību. Diemžēl, šādu kadru ir visnotaļ maz, taču, kad uz ekrāna redzu glītu kadru Film Noir/Sepia gaumē, kurā savādā leņķī tiek rādīts grausts ar filmas/spēles tēlu – nav iespējams nesajust censoņu mīlestību pret spēli un tās rūpīgo adaptāciju, panākot vajadzīgo, sapņaino atmosfēru, kura panākta ar pārgaismotiem, nefokusētiem kadriem un kādu miglas filtru. Lēti, protams, taču iekš amatieru kino svarīgi ir nevis tas, ko šie ir izdarījuši aplami, bet tas, ko ar minimāliem līdzekļiem var sasniegt perfekti – un tas kā reiz ir stāsts un dažu vizuālo fragmentu atdarinājums. Taču, jābūt korektiem un jāmin arī trūkumi.
Kā viens no galvenajiem trūkumiem – pilnīga Action žanra režisēšanas impotence – neizskatīgas cīņu ainas, pagalam nenostrādāti fiziskie kontakti starp ieroci un tā darbības adresātu, kā arī antagonistu kustības varēja būt labāk. Katrā gadījumā – Action gabalos iekš šīs filmas sejā rodas smaids, kurš vēsta kino pirmos soļus mehāniski radītos FX. Jā, otra lieta, kura duras acīs, ir FX jeb specefektu joma. Ar pavisam vienkāršu datorgrafiku iemontēti tēliņi kustas un nāk uzbrukt. Mīļi, taču nedarbojas, bet reizē izraisa to viltīgi vēstošo smaidu manā sejā, kuram piemīt patīkama siltā senatnīguma laika dvaša. Tātad, nevar teikti, ka šie Action un FX aspekti nodarītu filmai būtisku ļaunumu, nebūt ne. Beigu galā jāņem arī vērā tas, ka šis ir amatieru kino – neatkarīgu filmu veidotāju veikums, kuri radījuši ~3 filmas. ( Turpināt + Silent Hill: The loneliness )

Trīs dažādu Āzijas valstu trīs dažādu režisoru sniegtais ieskats Āzijas Horror kino lauciņā. Pirmā relīze bija izdevusies un par ļoti izdevušos to padarīja Takashi Miike filma Box. Pirmās relīzes kvalitātes, koncepta un tīrā "fun" faktora mudināts, iegādājos šo arī. Trīs tematiski vienoti, taču bezgala atšķirīgi un labi šausmu kino darbi. Tad nu:

Memories (Ji-woon Kim, Dienvidkoreja; 8,5)
Lakoniskai un spēcīgai īsfilmai līdzīgs mākslas darbs, kurā aplūkota pēcnāves esība - interaktivitāte ar dzīvo un jauniegūtā statusa apgūšana, piemēram. Bez tam filmā ir glītas urbānās metropoles ainavas, kā arī pamestu vietu ainavas, kuras kombinētas ar creepy atmosfēru un gandrīz Lustmord kvalitātes Ambient skaņu celiņu. Papildus šim skaistumam ir pielietota no Arfon Aramatsky aizgūtā Hip-hop montāža, kura pamanās radīt nevienu vien izcilu atmosfēras un šausmu mirkli. Īss gabals, kurš aplūko ikdienišķu cilvēku dzīves stadiju un satur sevī arī pārsteigumelementus un gana daudz haotiskā, lai radītu pietiekami daudz vielas pārdomām, kuru dēļ filmu skatīties vēlreiz, atšķetinot Āzijas simbolismu un pasviestos stāsta elementus. Uzmanību: satur elegantus un inovatīvus Horror elementus! 8/10

The Wheel (Nonzee Nimibutr, Honkonga; 6,5)
Interesants ieskats kādā Āzijas reliģijā/kultūrā (kuru veido budisms + Voodoo un Indijai līdzīgi elementi; neatkarīgi no tā, vai fikcija vai pastāvoša reliģija). No sākuma šķiet, ka būs lieliska filma idejas dēļ (nedaudz atgādina Dolls), taču filmā ir vāji izpildīti brīži un klišejas, kuri atņem garšu. Taču tas nemazina prieku baudīt leļļu teātra saistību ar dzīvi, kā arī leļļu saistību ar tēliem. Tas nemazina prieku priecāties par Forbidden Siren un Fatal Frame līdzīgo atmosfēru un mūziku.Gabals ir gana labs, lai izraisītu interesi par Taizemes šausmu kino, neskatoties uz to, ka šīs filmas saturs vilka uz amerikānismu pusi.

Going Home (Peter Chan, Taizeme; 7,5)
Otrā interesantākā filma iekš šīs trijotnes. Arīdzan par nāvi un to, kā tā ietekmē pasauli sev apkārt, sevišķi aizgājējus mīlošos. Šajā darbā, tāpat kā pirmajā, kā tēls figurē glīta urbānā dekadence un savādi tukšā metropole. Arīdzan šausmas šeit tiek radītas gandrīz no nekā, kas ir interesanti. Figurē mums te tik ļoti tīkamais Āzijas Horror, taču klātesoša ir arī ļoti spēcīga drāmas deva. Filma, kura visu laiku uzdod jautājumus par to, kas īsti ar mirēju ir noticis un vai šis tēls vispār ir mirējs?


Kopumā: garda un advancēta trijotne, kuru mierīgi var vērtēt uz 8, kas ir vērtējums viennozīmīgai relīzes iegādei vai cita veida iegūšanai.

"Bradājums ārpus bradājuma" jebšu bradājums, sēžot pie zilajiem ekrāniem. Zemāk apkopoju filmas, kuras varētu būt tuvas Urban Exploration cienītājiem tieši notikumu vietu (skat zemāk esošās kategorijas) un satura dēļ, kur protams, ka dominē militārisms. Jā, šie UE pievelkamie elementi var tikt rādīti tikai fragmentāri un pilnīgi sekundāri, taču vai tas nozīmē, ka būs slikta filma? Domājams, ka ne - vismaz tās, kuras iekš IMDb vērtētas sākot ar 6. Bet, lai nodrošinātos, es zemāko pievienošanas slieksni izvēlējos 5. Starp citu ir svētīgi zināt un iedomāties par sinonīmiem, vai ne? Sevišķi tad, ja sinonīmi veido atslēgvārdus iekš IMDb, kad vēlamies atrast kino par un ap specifisko atslēgvārdu. Tā, piemēram, Urban Exploration atslēgvārds (jēdziens) mums sniedz tikai 6 filmas, kuras potenciāli skar UE - t.i., vandīšanās pa objektiem tieši šādā izpratnē. Un tās noteikti nav tās spožākās, izņemot pašu pirmo, augstāk vērtēto, kura arī nāk pie manis oriģinālā DVD formātā. Bet kur tad paliek tās daudzās filmas, kuras var atrast ar mana taga "ue" palīdzību? Tās ir paslēptas zem zem citiem atslēgvārdiem, kuri sastāda mērķvietu pazīmes Urban Exploration izpratnē! Tās palīdz atrast dažādi atslēgvārdi (kas, protams, arī negarantē 100% precizitāti - nebūt ne).
( Here be movies )
( Here be videogames )
( Here be books )

Bērnības kino – ar šo bieži vien tiek raksturots ar nostalģiju apvīts kino darbs, kas tīri iz šī aspekta (pavisam neobjektīvi, protams) nozīmē to, ka filmai dodamas vismaz 6 radzenes no 10. Tomēr ne visos gadījumos tas nozīmē, ka gaidāms pilnīgs neobjektīvisms slima kaķēna murgu gaumē. Sevišķi tad, ja bērnības kino noskatās un izvērtē tagad, ko arī darīju, kad saņēmu iegādāto RoboCop Trilogy - visnotaļ iespaidīgi iepakotas trīs filmas daļas ar pievienotu bukletu, kurā sarakstīta garda Trivia un Bio informācija. Bet nu – par filmām! Iekš RoboCop ir daudz krutas lietas, no kurām redzamākās būtu:
Panku portrets, kurš iemieso astoņdesmito un deviņdesmito gadu sabiedrības fobijas un stereotipus sevī, aplipinot pankus ar visu iespējamo noziedzību un nekrietnību, padarot tos par to, ar ko panki bija zināmi to sākumā.
Bezgala kruta lieta ir arī notikumu vietas: pamestās rūpnīcas, sabiedrības noziedzīgās dekadences dekorētās ielas un citas urbānās lietas, kuras šī laika kino tik prasmīgi spēja demonstrēt. Tik prasmīgi, ka pilnīgi bauda ir vērot vismaz pirmās divas RoboCop filmas, jo tieši pirmās iemieso satura pilnu dramatisku skatījumu uz cilvēcību, aplūkotu iz kibernētikas prizmas. Šāds cilvēcības ielikums šķietami priekšmetiskajā (kiborgā) lieliski kalpo par cilvēcības spoguli ar augstu aizkustinājuma potenciālu, kam izdodas arī nedaudz definēt nākotni - mūsdienas, kad vispārpieņemtas ir policijas specvienības pilnās bruņās. Šīs kvalitātes ir atrodamas iekš RoboCop 1 un 2, bet sevišķi spilgti iekš šīs Verhovena pirmās daļas. Otrajā arīdzan ir šīs saturiskās kvalitātes, taču filma vairāk spiež uz panciskumu un dekadenci – figņas, kuras man tik ļoti patīk vērot zilajā ekrāna, kuras liek izjust astoņdesmitos un deviņdesmitos, kad par lamuvārdu kļuva termins „Punk”, hehe.
Bet trešā daļa - tā, piedodiet, ir komisks izkārnījums, kurš nespēj portretēt nekā iz pirmajā un otrajā filmā dibinātā (lai gan rāda to uz ekrāna), tā vietā nodarbojoties ar gandrīz vai tēla piesmiešanu ar klišejām, muļķīgiem dialogiem un pilnīgu FAIL atmosfēru, kura tomēr vērtējama ar vismaz 5 un izlaižama sev cauri tieši šo dažu minēto elementu dēļ. ( FIN + treileri )