Diapozitīvs

Tikko, tīri savas intereses pēc lasot rakstu par sirreālismu, atskārtu vēl vienu lietu, kas ir kopīga vairumam manām mīļākajām filmām un videospēlēm. Jā, tas ir sirreālisms, kurš dabīgi un nemanāmi iezagies manā dzīvē caur dažādām vairāk vai mazāk sirreālām filmām un videospēlēm (paraugi iz spēlēm būtu Silent Hill, Hellnight, Fatal Frame, Forbidden Siren), kuras dabiskā kārtā kļuva par favorītēm. Taču tikai tagad apjautu, ka esmu atradis vēl vienu vienojošo elementu bez psiholoģijas - arī sirreālismā iesaistīta lieta, kura man tuva, kopā ar manu visnotaļ asociālo dabu, u.c.
( ... tālāk ... )

Jāsāk viennozīmīgi ar apgalvojumu – Forbidden Siren ir viena no grūtākajām, šausmīgākajām un oriģinālākajām spēlēm, kādu vien man ir bijis tas gods spēlēt. Tā prasa domāt gribošu prātu, daudz brīva laika, ļoti daudz pacietības un visnotaļ lielu devumu piekasīga izmeklētāja kvalitāšu, lai spēlētājs spētu atrast sīkās, šķietami nenozīmīgās detaļas, kuras ir vitālas progresam. Siren ir tik grūta, ka tās pieveikšanai patērēju vairāk kā gadu! To labi var redzēt manos iepriekšējos jūsmojumos par spēli – šeit (2008. gada 17. marts), šeit (2008. gada 1. decembris) un arīdzan šeit (2009. gada 10. februāris)! Turpināt varu vien ar minēto punktu sīkāku apdziedājumu:

Oriģinalitāte, Grūtība:
Siren ir lēndabīga, baisa, konstantā spriedzē turoša un sasodīti nenormāli grūta un tās recepti veido kapitālu mazohismu veicinošs Trial-and-error + Stealth + Survival Horror. Un elementi salikti kopā ļoti oriģinālā kombinācijā, kura rada spēli, kurā kļūda nozīmē protagonista nāvi 90% gadījumu. Varianti pēc būtības ir īsi – ja tiem nebūtu šķēršļi (Shibito veidolā), caur tiem varētu izskriet pāris minūšu ja ne sekunžu laikā. Bet tas, kas Siren padara par Siren, ir tieši šie nemirušie (nē, ne gluži zombiji – Shibito ir kas cits) šķēršļi, kuri ir gan skaitliskā, gan fiziskā pārsvarā pār protagonistu, tādējādi noliekot fakta priekšā – Stealth ir vienīgais veids, kā spēlēt šo spēli. Protagonisti (vairāki vadāmi tēli) spēlē ir vāji, bieži tiem nav pat luktura un tuvcīņas ieroču sevis aizstāvēšanai, reizēm ir ekstrēmi limitēts šaujamierocis vai kāds sitamais instruments. Taču antagonisti - spēks un masa vidējā attiecībā 5:1. Un spēlētājam, lai gūtu progresu, ir jālieto savas smadzenes – jāizpēta karte, Shibito kustību paterni un stratēģiski jāizdomā dažādi veidi kā apiet un pieveikt antagonistus, lai no punkta A nokļūtu līdz punktam B, tad uz C, D, u.tml. Bet, ja pretinieks pamana neuzmanīgu spēlētāju - tas nozīmē teju vai garantētu nāvi uz līdzenas vietas un varianta atsākšanu vai nu no jauna, vai no čekpointa – sevišķi bīstami ir ar šautenēm aprīkotie Shibito, kuri gluži kā snaiperi – pat tumsā - no otra kartes gala var raidīt liktenīgu lodi protagonista ķermenī. Turklāt ir tā – ja pirms čekpointa esam savākuši kādu arhīva lietu vai priekšmetu, vai – nenod Shibito – atvēruši pieeju cita protagonista vai savai otrajai misijai, pēc nāves/reinkarnācijas čekpointā spēlētājam ir jāiet atkal salasīt iepriekš salasīto, jo dažie čekpointi saglabā vien sasniegto konkrēto atrašanās vietu. Tas nozīmē vien to, ka ja mirsti, tad faktiski ir jāatsāk viss variants, kurš savas Stealth dabas dēļ var būt pat stundu ilgs, nervus kutinošs un šausminošs. Ņemot vērā iepriekš minēto - vidējais varianta ilgums iekš Siren ir ~30min un vairāk. Laiks tiek tērēts pedantiski, sīki un smalki pētot apkārtni, domājot un meklējot risinājumus, caur antagonistu acīm pētot viņu uzvedību un meklējot veidus kā izvairīties vai tikt galā ar pretinieku, slēpjoties un trīcot bailēs: kaut tik mani nepamanītu. Recepte, kura rada kapitālu spriedzi.( ... tālāk ... )

Survival Horror spēle, kura ieinteresēja ar interesanto ideju, izstrādātāja izcelsmes vietu un spēles unikalitātes elementiem. Runājot par izstrādātāju Hydravision Entertainment – ieinteresēja tamdēļ, ka tā ir Francijā bāzēta kompānija – zeme, kura izceļas ar novitātēm dažādās kultūras jomās, ieskaitot kino, mūziku un citas performances mākslas. Šis aspekts man šķita saistošs un beigu galā tas sevi attaisnoja caur audiovizuālo estētiku, par ko zemāk.
Runājot par pašu spēli, īsumā varētu teikt, ka tā paņem labākās vērtības no tādām žanru definējošām spēlēm kā Resident Evil (klasiskais periods jebšu 1-3), Alone In The Dark: The New Nightmare, Silent Hill, kā arī The Thing, recepti dekorējot ar elementiem no tāda Horror kino apakšžanra kā Teen-Slasher Horror (iedvesmas avots – filma The Faculty), tādējādi piešķirot sev iekš Survival Horror žanra nesastaptu jauninājumu jau tīri iz koncepta viedokļa. Bet, jārunā nedaudz plašāk, ja vēlos piešķirt rakstam vismaz kaut kādu informatīvo vērtību: spēles pamatvērtības visvairāk tiek koncentrētas dizaina un tehniskajā pusē: Skola, kura pakāpeniski kļūst par graustiņu; lieliskā gaismas darbība, kura šeit ne tikai izgaismo telpas, bet līdzīgi kā Alone In The Dark ir ierocis cīņā ar tumsu; orķestrāli vokālā un Dark Ambient mūzika, kā arī tā dēvējamais koledžroks (Sum 41, Span), kas ievada spēli un pārsteidzošā kārtā nekaitina; antagonistu dizains - tie sev līdz nes tumsu, kura atgādina pasauļu mainīšanos iekš Silent Hill, kura ar gaismas avotiem ir jānovārdzina, lai ieroči būtu efektīvāki; grūtības un arī visnotaļ dizaina dēļ spriedzes pilnā atmosfēra (miru daudzdesmit reižu, lai aizvilktu visus protagonistus līdz beigām); spēlējamo tēlu inventāra pārvaldīšana līdzīgi kā The Thing (tiesa, bez uzticamības/nodevības skalas), tikai šeit tas ir izstrādāts līdz pilnībai; kā galvenais pluss - jebkurā brīdī kontroli par kādu no līdzi paņemtajiem tēliem (katram ir savs elements, ar ko paspīdēt, atvieglot spēli) var pārņemt otrs spēlētājs, piespiežot otrās pults Start pogu. Apmēram šādi varētu raksturot spēli, īpaši sīki un smalki neiedziļinoties detaļās. Spēles stāsts varētu būt raksturojams kā Resident Evil + Alone In The Dark: The New Nightmare. ( ... tālāk ... )

To viņš teica būtnei ar vārdu Ariel. Bet labāk to būtu teicis Legacy Of Kain komandai, kura to varētu būt ņēmusi vērā, jo tā vien šķiet, ka laiks ir bijis tieši tas, kas ir pietrūcis šīs spēles radīšanas laikā. Proti – bez dažām konceptuālajām izmaiņām (statiska, sliktas darbības kamera, Raziel un Kain kontrole; samazināta grūtības pakāpe gan Action, gan Puzzle žanru izpratnē, u.c.) ir novērojams kas tāds, kas Soul Reaver 1. un 2. daļā netika novērots, proti – kukaiņi un nepilnības: - neizskaidrojami sliktais kameras darbs – pie velna, līdz šim bija viss labi, kamdēļ tagad tik ļoti akcentēta statiskā kamera kā Survival Horror žanrā? S-H žanrā tā iederas, definējot kinematogrāfisko un baiļu estētiku, bet tam, manuprāt, nav īsti vietas tik dinamiskā spēlē kā šī, ja vien šāds kameras darbs nav novests līdz pilnībai, kas šeit nav darīts. Audio problēmas – daudzās vietās dažām darbībām uz ilgāku laiku pazūd skaņa, piemēram, dvēseļu uzsūkšana bez ierastās un gaidītās skaņas. Dažviet arī mūzika aizdomīgi nav.
Taču ne viss ir slikti, protams. Tīkams aspekts ir abu protagonistu kontrole, kas nozīmē to, ka spēle darīs Legacy Of Kain sērijai ierasto darbiņu – izcilā manierē stāstīs intelektuālu, metaforām pilnu, episku stāstu par vampīriem, dēmoniem, dažādām to rasēm, cilvēkiem, laiku, likteņiem un nākotni, kas arī sasodīti labi, kā allaž, šai sērijai padodas. Līdz ar to, itin viegli varam pievērt acis uz slikto kameras darbību un salīdzinoši retajām tehniskajām problēmām, un ar prieku un patiesu baudu skatīties lieliskās kinematogrāfiskās ainas, analizēt un smadzeņot par stāstu un tā daudzajām līnijām, kuras savieno iepriekšējās daļās definētos punktus, atkost un baudīt metaforas, kā arī priecāties par Legacy Of Kain raksturīgo un absolūti lielisko pasauļu dizainu, konceptu un to, ar kādu perfekciju ir radīts stāsts un vides. Interesanti, bet pēc spēles palika neliela riebīguma piegarša. Manuprāt, tieši šo problēmu dēļ, kurām pievienojas grūtības pakāpes samazināšana: ( ... tālāk ... )

Šo Lielisko un reto Survival Horror spēli varētu raksturot ar šādu rindkopu: Milzīgs Tokijas pazemes militārais komplekss vismaz 3 stāvos, taisīts imperiālās Japānas armijas un pasaules karu laikā, ar betonu, koku, klints sienu un rūsējošu metālu izklāti labirinti/infrastruktūra pilsētu lielumā; tumša atmosfēra, kuru veido izteikts minimālisma stils¹, savāds vizuālais un tehniskais risinājums², atmosfēru sasodīti labi definējošs audio dizains, kuru varētu nosaukt pat par stilu, reliģiskais kults un dažādi pazemes iedzīvotāji, kuri vēlas dažādas lietas³, un visam pāri – viens antagonists⁴. Rezultāts – industriālā betona cietības pakāpes atmosfēra, kura ievelk sevī un tur konstantā spriedzē. Caurcaurēm biedējošs minimālisms, izolētība, sirdi stādinoša spriedze, klaustrofobija, kura šajās plašajās telpās tiek radīta niecīgā izgaismojuma un allaž esošās naidnieka klātesības dēļ. Trīs vārdos – kārtīgs Survival Horror. Līdzīgi kā Capcom spēlēs Clock Tower un Haunting Ground, Survival Horror iekš Hellnight tiek būvēts uz absolūto nepieciešamību izvairīties no antagonista, apspēt to viltībā un kartes pārzināšanā, lai izdzīvotu, jo pārāk liela intimitāte ar pretinieku nozīmē tūlītēju nāvi – šāds koncepts izteikti darbojas arī sasodīti grūtajā spēlē Forbidden Siren.
Hellnight game-play sastāv no apkārtnes (labirinta) pētīšanas, RPG-isku misiju pildīšanas, absolūtas izvairīšanās no antagonista bez jebkādas konfrontācijas (t.i., bēgšanas, kas ir vienīgais ierocis pret antagonistu. Pirmajā game-play dienā aizmirsu bēgšanas opciju, – otrajā un pēdējā gan atcerējos) un pužļu risināšanas. ( ... tālāk ... )