Diapozitīvs

Šāda rindiņa atrodama uz spēles DVD iepakojuma aizmugurītes un šo apgalvojumu sliecas demonstrēt dažādi spēles ekrāni, kuri visnotaļ atklāti demonstrē iekš Survival Horror ne visai ierastas un varbūt pat ne visai iederīgas lietas, ja runājam atklāti. Taču – šī spēle ir kokteilis no visnotaļ daudz reizinātājiem un šajā aspektā ir arī apslēpta spēles burvība.
Ghosthunter zināmajai Survival Horror receptei pievieno pamatīgu daudzumu Action elementu, klāt liekot melnu humoru MediEvil gaumē (arī spēles pasaule satur dažus MediEvil elementus un ne jau nu nejauši); ieroču arsenālu Ghostbusters gaumē (spēcīgākā līdzība – izmetams spoku slazds); First Person Shooter skata pozīciju un daļu no game-play struktūras šī žanra gaumē; nedaudz dizaina līdzības iz Legacy Of Kain (balss un kāds antagonists iz pagātnes); un dažus EPIC WIN dizaina elementus, kuri ir pietiekami spēcīgi, lai nebūtu nevietā tādās spēlēs kā Fatal Frame un Silent Hill!
Rezultāts ir pozitīvi savdabīgs un gana izklaidējošs, lai aizrautu uz vairākām stundām, piedāvājot spēlētājam elementus, kas manīti iekš augstāk minētajām spēlēm, radot visnotaļ baudpilnu spēles pasauli, kurai ir atvēlēta vieta ne tikai groteskai simulētajai realitātei, bet arī patīkamam labas kvalitātes sirreālismam un vienkāršām mākslinieciskās brīvības izpausmēm, piemēram – iemešanai teātra ēkā, kurā tiek izspēlēta kāda „teātra izrāde” ar protagonistu – šādas lietas ir ļoti, pat ļoti garšīgas jebkurā videospēlē.
Un ja tomēr apnīk klasiskā un garšīgā manierē tikt galā ar izbēgušajiem spokiem, varam pavandīties arī bezķermeniskā veidā – ar Astral palīdzību. Tā, lūk, ir kāda dāma, iesprostota protagonista galvā un ar šo mums būs lidināties pa spēles pasauli, risinot mīklas, lai atvērtu kādu eju protagonistam – tātad ir mums i FPS, i Survival Horror, i Adventure, i Action, i Mystery, kā arī sirreālisms – tik tālu viss ir uz WIN, vai ne? Nē? Nu, tad pievienojam arī uz spēles beigām esošu nelielu devu militāra Sci-Fi un nostalģisku referenci uz RoboCop. Nu jau labāk, vai ne? ( Redneck! )

Tāds nu ir tas fakts - pagājušā gada septembrī solītā SH: Homecoming spēles OST relīze tā arī oficiāli nav iznākusi, diemžēl. Pati spēle man patika nedaudz virs viduvēja līmeņa, taču Akira Yamaoka mūzika pie tās ir allaž spēcīga - šajā gadījumā varbūt pat spēcīgākais Horror estētikas aspekts šajā spēlē, kuru atspoguļo ne tikai mana gaume, bet arī kāds citātiņš:

Yamaoka: I composed all the music and created all the sound effects as usual. The hardest part of collaborating with a foreign development team is making them understand the feeling of “fear” that we were looking for. In Japan, we all know “Tatari”or “Onryo”(people’s spirits come back to this world to harm those who pained them when they were living) , but Americans don’t. I spent a lot of time trying to explain this concept to the team."

Citāts ne tikai mielo manu domu par ASV videospēļu Horror impotenci, sevišķi psiholoģiska un sirreāla Horror, bet arī daudz ko pasaka par spēles Horror līmeni, kurš bija viszemākais sērijā, manuprāt - varbūt vien nedaudz zemāks par SH: Origins.

OSV: Do you have any final thoughts regarding your work Silent Hill Homecoming? Do you have a message regarding the game’s music that you want to relay to your fans?
Yamaoka: This is the first Silent Hill title on a next-gen platform, which allowed us to challenge ourselves when it came to creating the game, but not specifically aimed at the area of music (for me, the game and music are a part of the same whole). Silent Hill Homecoming has a different type of “fear.”

OSV: Can you tell us what’s next for you? Are there any announced projects that you are currently working on?
Yamaoka: I am currently working on something, but it’s unannounced. Please wait for a while, and when I can announce it, I’ll reveal something that exceeds Silent Hill, so stay tuned!

:O

http://www.originalsoundversion.com/?p=562#more-562
http://www.silenthillforum.com/viewtopic.php?p=457102#457102
http://www.google.lv/search?hl=lv&safe=off&num=50&q=Silent+HIll+Homecoming+ost&btnG=Mekl%C4%93t&meta=

( EDIT@2009.08.19, 11:10 - Skaņu celiņa recenzija )

Lai nebūtu topiku plūdi, savu verbālo nesaturēšanu par tēmu (kā allaž) "kino" un "videospēles", ietērpšu kombikorm formātā: seko apraksti par tādiem lieliskiem kino darbiem kā A Tale Of Two Sisters; Takashi Miike filmām Gozu, Audition, Imprint un Box (kura atrodama iekš DVD "Three Extremes"), kā arī par idiotiski tizlām filmām [REC] un Dark Asylum; visbeidzot par neatkārtojami lieliski estētisko filmu The Cell un labu Survival Horror žanra videospēli Condemned: Criminal Origins.


( Gokudô kyôfu dai-gekijô: Gozu (2003, Miike Takashi); 8/10 )

( [REC] (2007); 1/10 )

( The Cell (2000, Tarsem Singh); 9/10 )

( Imprint (2006, Miike Takashi); 8/10 )

( Three... Extremes (2004; Fruit Chan, Takashi Miike, Chan-wook Park); 7/10 )

( Dark Asylum (2001); 3/10 )

( Ôdishon (Audition, 1999, Miike Takashi); 8/10 )

( Janghwa, Hongryeon (A Tale Of Two Sisters, 2003, Ji-woon Kim); 8/10 )

( Condemned: Criminal Origins (PC; 2006); 7/10 )
 

Tikko, tīri savas intereses pēc lasot rakstu par sirreālismu, atskārtu vēl vienu lietu, kas ir kopīga vairumam manām mīļākajām filmām un videospēlēm. Jā, tas ir sirreālisms, kurš dabīgi un nemanāmi iezagies manā dzīvē caur dažādām vairāk vai mazāk sirreālām filmām un videospēlēm (paraugi iz spēlēm būtu Silent Hill, Hellnight, Fatal Frame, Forbidden Siren), kuras dabiskā kārtā kļuva par favorītēm. Taču tikai tagad apjautu, ka esmu atradis vēl vienu vienojošo elementu bez psiholoģijas - arī sirreālismā iesaistīta lieta, kura man tuva, kopā ar manu visnotaļ asociālo dabu, u.c.
( ... tālāk ... )

Jāsāk viennozīmīgi ar apgalvojumu – Forbidden Siren ir viena no grūtākajām, šausmīgākajām un oriģinālākajām spēlēm, kādu vien man ir bijis tas gods spēlēt. Tā prasa domāt gribošu prātu, daudz brīva laika, ļoti daudz pacietības un visnotaļ lielu devumu piekasīga izmeklētāja kvalitāšu, lai spēlētājs spētu atrast sīkās, šķietami nenozīmīgās detaļas, kuras ir vitālas progresam. Siren ir tik grūta, ka tās pieveikšanai patērēju vairāk kā gadu! To labi var redzēt manos iepriekšējos jūsmojumos par spēli – šeit (2008. gada 17. marts), šeit (2008. gada 1. decembris) un arīdzan šeit (2009. gada 10. februāris)! Turpināt varu vien ar minēto punktu sīkāku apdziedājumu:

Oriģinalitāte, Grūtība:
Siren ir lēndabīga, baisa, konstantā spriedzē turoša un sasodīti nenormāli grūta un tās recepti veido kapitālu mazohismu veicinošs Trial-and-error + Stealth + Survival Horror. Un elementi salikti kopā ļoti oriģinālā kombinācijā, kura rada spēli, kurā kļūda nozīmē protagonista nāvi 90% gadījumu. Varianti pēc būtības ir īsi – ja tiem nebūtu šķēršļi (Shibito veidolā), caur tiem varētu izskriet pāris minūšu ja ne sekunžu laikā. Bet tas, kas Siren padara par Siren, ir tieši šie nemirušie (nē, ne gluži zombiji – Shibito ir kas cits) šķēršļi, kuri ir gan skaitliskā, gan fiziskā pārsvarā pār protagonistu, tādējādi noliekot fakta priekšā – Stealth ir vienīgais veids, kā spēlēt šo spēli. Protagonisti (vairāki vadāmi tēli) spēlē ir vāji, bieži tiem nav pat luktura un tuvcīņas ieroču sevis aizstāvēšanai, reizēm ir ekstrēmi limitēts šaujamierocis vai kāds sitamais instruments. Taču antagonisti - spēks un masa vidējā attiecībā 5:1. Un spēlētājam, lai gūtu progresu, ir jālieto savas smadzenes – jāizpēta karte, Shibito kustību paterni un stratēģiski jāizdomā dažādi veidi kā apiet un pieveikt antagonistus, lai no punkta A nokļūtu līdz punktam B, tad uz C, D, u.tml. Bet, ja pretinieks pamana neuzmanīgu spēlētāju - tas nozīmē teju vai garantētu nāvi uz līdzenas vietas un varianta atsākšanu vai nu no jauna, vai no čekpointa – sevišķi bīstami ir ar šautenēm aprīkotie Shibito, kuri gluži kā snaiperi – pat tumsā - no otra kartes gala var raidīt liktenīgu lodi protagonista ķermenī. Turklāt ir tā – ja pirms čekpointa esam savākuši kādu arhīva lietu vai priekšmetu, vai – nenod Shibito – atvēruši pieeju cita protagonista vai savai otrajai misijai, pēc nāves/reinkarnācijas čekpointā spēlētājam ir jāiet atkal salasīt iepriekš salasīto, jo dažie čekpointi saglabā vien sasniegto konkrēto atrašanās vietu. Tas nozīmē vien to, ka ja mirsti, tad faktiski ir jāatsāk viss variants, kurš savas Stealth dabas dēļ var būt pat stundu ilgs, nervus kutinošs un šausminošs. Ņemot vērā iepriekš minēto - vidējais varianta ilgums iekš Siren ir ~30min un vairāk. Laiks tiek tērēts pedantiski, sīki un smalki pētot apkārtni, domājot un meklējot risinājumus, caur antagonistu acīm pētot viņu uzvedību un meklējot veidus kā izvairīties vai tikt galā ar pretinieku, slēpjoties un trīcot bailēs: kaut tik mani nepamanītu. Recepte, kura rada kapitālu spriedzi.( ... tālāk ... )