Diapozitīvs

Ja pirmā Metal Gear Solid daļa bija āsom dokumentāli interaktīvā drāma par kodolieročiem, zaļu domāšanu un atbildību, kura cilvēkam kā pasaules dominējošajai sugai ir jāuzņemas par pārējām, tad šī – oh, my... Lielisks stāsts par sugas saglabāšanu, pašsaglabāšanu, mantojuma radīšanu nākotnei, cilvēka paškontroli, kontoli, kuru realizē pār cilvēku... Un, protams, par cilvēciskajām jūtām un to, kas tad cilvēku īsti padara par cilvēku. Smadzenes – o, jā. Tās šeit ļoti lieliski tika padrāztas, izspēlējot dažnedažādas situācijus, pavērsienus, visu laiku filosofējot par individuālām realitātēm un to, ka viss, kas ir īsts, ir tikai tas, ko par tādu definē indivīda smadzenes – sasaucas lieliski ar nesen noskatīto dokumentālo filmu ciklu "Brain Story". Šī spēle pavisam noteikti ir tikpat kvalitatīvi izklaidējoša, informējoša, apcerību rosinoša un... Ibio, kad tā nonāk pie meta-fizikas, sirreālisma, filosofijas un pjure mindfuck – oh, my – kādu gan kaifu tad jūtu. Acis ieplešas, mute atkaras uz vairākām minūtēm un prātā skan slavas odas Hideo Kojima vārdam.

Game-play, protams, ir Tactical Espionage Action, veidots pēc vislabākajiem lavīšanās, spiegošanas, dubultaģentēšanas, asasinēšanas, likvidēšanas, eksistenciālisma, humānisma, digitālisma vadmotīviem, kā arī action un stāsta horeogrāfiju japāņu gaumē. Un te nu atkal jāpiezīmē – neciešu Stealth un Trial-and-error gameplay, bet ar katru izieto šī game-play spēli, kuru atzīstu par lielisku esam (Metal Gear Solid un Forbidden Siren sērija), mans viedoklis mīkstinās, sevišķi tad, ja pūles vainago tādas debesu baudas, kādas sniedz šī vienreizējā spēle, kurā ir tik daudz sociālā komentāra un cilvēkdrāmas, ka prieks. Visa vandīšanās pa industriāli militārajiem objektiem ir tikai saistoša čaula, lai runātu spēles literārā, interaktīvā un kinematogrāfiskā māksla, - šo skaistumu šeit netrūkst nu nemaz. Un kā reiz arī šeit interaktivitātes oriģinalitāte uz spēles beiguām pārsteidz tā, ka pārsteigumu var izteikt koeficientā, kuru veido acu un mutes iepletuma (mm) summa, dalot to ar laiku, kāds pavadīts šādā stāvoklī (min). Spēles kvalitāti varam noteikt pēc šo awesome koeficientu vidējā aritmētiskā. Piem., uz spēles beigām acis vismaz savas 10x iepletās vismaz 2cm un mute kādus 7cm, kamēr tiek rādītas awesome lietas – parasti iekš ~10min ilgām filmiņām. Tātad, 90/10=9. 9+9+9+9+9+9+9+9+9+9/10=9. Jup, pilnīgi piekritīšu, ka deviņi ir arī spēles vērtējums, ar kādu aplaimot to iekš gamespot!
Jā, patīkami iekš spēles sastapt arī Rika Muranka vārdu – šis Konami cilvēks visnotaļ strādājis pie manas iecienītākās videospēļu sērijas. Jap, uzminēji, kura tā ir. Nevaru vien sagaidīt, kad nopirkšu nākamo daļu no MGS sērijas, lai piesmietu savu nepatiku pret Stealth Trial-and-error, hehe.
 

Lai saglabātu lietas informatīvi lakoniskas, jāuzcepj apskats kotaku gaumē, t.i., prologs -> like -> hate -> epilogs/rezumē.

Jaunākā Silent Hill sērijas pārstāve ir nākusi no izstrādātāja ķepām, kurš reiz jau uzbūvēja vienu Silent Hill, proti, Origins. Diemžēl par SH:0 visai maz ko priecīgu varu teikt – spēle (vismaz mana relīze) ir pilna ar kukaiņiem. Un visas relīzes ir pilnas ar iepriekšējo SH ripofiem, kā arī visa tās atmosfēra šķiet pārāk daudz vietās aplama esam, kur nu vēl kontrole pār realitāšu maiņu, kas visam liek sajusties bezdvēseliskam un mehāniski programmējamam. Kontrole ir pretrunā ar Horror. Lai nu kā, arī pēc manas pacepšanās par SH:0 kukaiņiem man palika cerība, ka Climax tomēr spēj kaut ko – dažas radītās lietas iekš SH:0 bija i kvalitatīvas, i labi pārdomātas, i – pats galvenais – šausmīgi labas. Tā nu visbeidzot sagaidīju Silent Hill: Shattered Memories PlayStation 2 relīzi, saņēmu pirmo bezdarbnieku pabalstu un nopirku to.

Love:
- atmosfēra: spēles lēnā gaita (fuck the superhero Action in a Horror game, fuck it hard! Beigu galā superhero Action sliecas sniegt kontroli pār antagonistiem, kas ir tiešā pretrunā ar Horror efektivitāti), kura ir ļoti labs aģents ar kura palīdzību tā tiek būvēta, - sarunu pilnās pastaigas ar protagonistiem pa pilsētiņu bija sevišķi baudāmas;
- nav action slānīšanas (nu, kamēr uz Action neliek akcentu, tikmēr man nav nekādu pretenziju – vienīgā, kas to līdz šim darīja, bija cita amīšu Silent Hill daļa: Homecoming), kas nozīmē vēl jo spilgtāku pirmās strīpiņas esenci;
- Urban Exploratoion elementi kā vienmēr ir savā vietā un spēcīgi akcentēti;
- spēcīgie kontrasti – dažviet tīri ar miesu var sajust krāsu psiholoģijas iedarbību – ja ziemu pēkšņi nomaina siltiem toņiem veidotas iekštelpas (kaut vai kanalizācijas tuneļi), sajūtu uzreiz siltumu sevi pārņemam. Visnotaļ unikāli;
- Alice In Wonderland references šoreiz ir ne tikai kā vienkāršas references, bet gan kā stāsta un game-play elementi. Sevišķi uz spēles beigām; ( Run, daddy, you cannot fight them )
 

Izolēta, sociāli noslēgta sala Japānas nekurienes vidū, kurā dzimst unikāli reliģiskie priekšstati, apvienojoties vairākiem citzemju reliģiskajiem priekšrakstiem. Sociofobiska atmosfēra ar savādiem pamatiedzīvotājiem, kuri dienas laikā ir vai nu galēji distancēti, attāli uzlūkodami svešos atnācējus, vai nu hiperizpalīdzīgi. Bet nakts laikā – „Kad dzirdi trauksmes sirēnu, neej ārā”… Team Silent pazinējiem vismaz trim motīviem vajadzētu šķist pazīstamiem: 1) Izolētība; 2) reliģisko priekšstatu mītisks kokteilis; 3) Trauksmes sirēna.
Nē, šī filma nav Silent Hill ripoffs, bet gan Forbidden Siren videospēles ekranizācija, kura tikai izlaista neilgi pirms otrās daļas laišanas geimeru ķetnās. Spēles notikumi norisinājās izolētā Jamidžima salā, kurā norisinās vairāki dīvaini notikumi, - neizskaidrojami un neizsakāmi biedējoši – tajos iepīti ir vairāki protagonisti, kuri meklē iespēju izdzīvot un izprast sirreālo notiekošo. Ne tikai šis aspekts, bet arī spēles audiovizuālā estētika ir, manuprāt, sekmīgi iztulkota filmas vajadzībām – jau iz pirmajiem kadriem jaušama savāda „kaut kas nav kārtībā” aura, kuru paspilgtina pamestu ēku un pilsētas daļu attēlošana. Bet, kad pienāk nakts, atskan multitonālā gaisa trauksmes sirēna, ar savu skaņu palienot zem skatītāja ādas, priekšvēstot ne tikai fiziskas, bet arī nemateriālas, abstraktas un citādas tumsas iestāšanos, kur tumsa drīzāk ir Tumsa kā būtne… ( サイレン )
 

Forbidden Siren – bradājumīga videospēle, kuru nedēļas nogalē izgāju otru reizi. Kas tur īpašs? It kā jau nekas, ja vien neņem vērā, ka pirmā iziešanas reize man prasīja ~100h (22 nepārtrauktas game-play stundas bez trial and error ieskaitītā laika, kas veido absolūto vairākumu) ~gada ritējumā. Bet tagad: ~10h nedēļas nogalē. Protams, ka tika izmantota caureja, jo bez tās šajā spēlē, manuprāt, nu nekādi – ja vien katrs spēles pikselis nav zināms no A-Z. Bet arī tad ir iespējams palaist garām kādu vienību iz 100 iedaļu varenā dažādu dokumentu arhīva. Lai nu kā – spēcīgi sirreāla šausmu spēle, kuras vide = pilnīgi virtuāls bradājums.
Ehh, manuprāt, ir pienācis laiks atkodēt manu mājas kinozāli, lai uz tās varētu atskaņot visu reģinu DVD, citādi es nu nekādi netieku pie legālas šīs lieliskās spēles ekranizācijas ar nosaukumu Sairen (2006).
 

Demo versijas ir interesantas lietas. Tās ne tikai atrāda publikai ko topošu, bet arī kalpo par papildus materiālu fanu bāzes audzēšanai, kas tā bija arī šajā gadījumā. Par šī demo eksistenci nezināju pirms nenolēmu pamēģināt Metal Gear Solid, kurai tas bija pievienots. Silent Hill dēmons arīdzan tika iegādāts kopā ar MGS, protams, un tika izbaudīts, konstatējot vairākas atšķirības no man piederošās PAL versijas (UK). Tas, protams, ir ļoti patīkami un kā gan ne, ja spēlētājam ir iespēja izbaudīt to pašu, tikai nedaudz citādāk. Tad nu galvenās atšķirības, kuras pamanīju (kādus savus 90% droši vien, ka nosedzu): ( Atšķirības )
 

Metal Gear Solid – viena no tām spēlēm, kura tika iepazīta vidusskolas laikā (~2001. gads), taču tā arī netika atzīta par gana labu spēlēšanai un iziešanai. Šāda nostāja palika manī daudzus gadus un kāds gan tur brīnums, ja biju uzgrābies uz Virtual Missions relīzes, kurās muļķīgā virtuālā pasaulē vandās Snake, aktivizējot un izvairoties no slazdiem un sargiem ar izsaukuma zīmēm uz galvas – pārlieku maz reālisma, pārlieku daudz Trial-and-error game-play mehānismu, pārāk daudz Quake II un V-Rally 2 spēlēt gribēšanas. Taču, gadiem ejot, arvien vairāk nācās dzirdēt izcilās atsauksmes par spēli – par ko tādu, ko nebiju novērojis iekš Virtual Missions. Par stāstu, kurā episki kvalitatīvi esot savienota stāsta kvalitāte ar stāstīšanas manieri un mehānismiem, kuri ir iespējami tikai videospēles formātā. Tāpat nācās vērot to, kā MGS relīzes iegūst vienu augstu vērtējumu pēc otra. Sasodīti augstu. Šīs glorificēšanas mudināts iepazinos ar spēles tematiku (Aukstais karš, militārisms, spiegošana, post-Cold War laiks ar jauniem kodoluzbrukuma draudiem, mīlestība, drāma, utt., u.tml., utjp. – ļoti plaša tematika) un nolēmu iegādāties. Pagājušajā nedēļas nogalē arī saņēmu spēli kopā ar visu Silent Hill demo un izgāju to, tamdēļ arī varu padalīties ar savu šīs spēles vērtējumu.
Pārsteidz tas, ko spēle ar minimāliem tehniskajiem resursiem spēj izdarīt – tas, kādas emocijas spēj radīt radiosarunas vērošana, kurā izcili tiek stāstīta spēles būtība proporcijās ~1/3. Pārējo stāstniecību uzņemas šie paši vājprātīgi pikselētie tēli iekš dažādām filmiņām, kuras birst viena pēc otras, bet atlikumu – spēles tēlu dialogi dažādu situāciju laikā. Viss šis ārkārtīgi dziļā stāsta lērums sakoncentrēts tikai 2 diskos, kas liek brīnīties par to, kā pie velna tas ir panākts un par to, vai šiem dialogiem kādreiz pienāks beigas?! Lieta tāda – ar Nastasha vien var kādu stundu no vietas var vest kvalitatīvu sarunu par dažādiem kodolenerģijas aspektiem (i civiliem, i militāriem), DNS un gēnu inženieriju, ieročiem un arī personiskajām dzīvēm, kur neizpaliek ārkārtīgi liels aizkustinājums par Pripjatu, Černobiļā. Šīs sarunas vien spēlei dod augstu vērtējumu. Bet, tā kā stāsts nav spēle (to par tādu padara interaktivitāte)… Dialogi šeit ir vairāk par visu Gredzenu pavēlnieku un Potera sāgu, turklāt nav nekādu elfisko meža muļķību, tā vietā ticami būvēts Sci-Fi, uz esošās zinātnes pamata, + Drāma un kodolieroču kontrasts ar planētu Zeme. ( Live, Snake )