vai tev nav tā nekad gadījies - tev kaut kas iekrīt acī, vai arī tu vienkārši ņem un saberzē, nu, tā ar rokām saberzē acis un tās uz brīdi satumst, paliek melns gar acīm un zvaigznītes riņķo tādā kā kosmiskā želejā, tu neko neredzi, vai arī redzi, bet ļoti ļoti neskaidri, un tad tu iedomājies, bļin, un ja nu es kādreiz zaudēju redzi, nu gadās taču, ka cilvēki zaudē redzi, iepūš acīs matu laku vai vienkārši kaut kāda katarakta uz vecumu, vispār jau uz vecumu cilvēki daudz ko zaudē, tu iedomājies, ka tev jau arī nemaz nav tik daudz palicis, ko dzīvot, un ja nu tu kļūsti akls, piemēram, akls un neredzi neko, tu iedomājies, cik tas būtu traki - neko neredzēt, vai tieši otrādi, ja nu tev pazūd dzirde, tāds vecuma kurlums vai arī oža pazūd vai, teiksim, garša - un tu vairs neatšķir ēdienus, nē, tas tikai tā liekas, ka pazaudēt ožu nav nekas traks, un ja nu tu vairs nespēj saost, kā tu smirdi, iedomājies, tu esi sasvīdis vai, nedod dievs, apčurājies, bet neko nesajūti un turpini smirdēt, nesaprotot, kāpēc cilvēki ar tevi negrib runāt, vai tev nav tā gadījies apsēsties un sākt domāt par to, nu, nemaz nerunājot, ka var taču cilvēks tikt paralizēts, nu, ka nevar pastaigāt, bet visu pārējo var, piemēram, visu saost var, tikai pakustēties nevar, arī traki, varbūt pat, trakāk par visu pārējo, vai tev nav gadījies domāt par to, ko tu gribētu pazaudēt kā pēdējo - nu, teiksim, ja varētu izvēlēties, pa priekšu staigāšanu un tad redzi, vai pa priekšu redzi un tikai tad staigāšanu, es gan par to esmu domājis, zini, es, šķiet, esmu izlēmis - ja nu tā tam jānotiek, tad es gribētu kā pēdējo pazaudēt dzirdi, es pat varētu sastādīt pleilisti, nu - par to, kādu mūziku es gribētu klausīties tad, kad visu pārējo būtu zaudējis, kad neko citu vairs nevarētu, zini, ir tādas dziesmas, goda vārds, es varētu tās nosaukt... visas tās dziesmas