Jā tādas domas apciemo arī mani... baisākā sajūta reiz bija guļot - naktī - iedomājos, ka man ir kāda slimība, kad cilvēkam tik ļoti palēninās sirdsdarbība un elpošanu, nu visas tās lietas, kas liecina par to, ka cilvēks dzīvs, ka mani nolemj aprakt - es tad nu guļu tajā zārkā un skatos to visu ceremoniju, un kā zārku aiztaisa, kā iestājas tumsa un tad sāk grabēt trīs saujas smilšu - nu neko viegli tās smiltis nesijājas... pārņēma izmusums, bet no izmisuma - zuda spēja kustēties un nevarēju pakliegt... un likās, ka sapnis un īstenība samainās vietām... Vispār jau baisi...

(Reply to this) (Thread)

šī meditācija ir jāatkārto katru rītu, uzreiz pēc pamošanās

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un? Domā tā var pierast pie domas par nāvītes atnākšanu? vai arī dabūt īstu paralīzi - no emocionālas pārslodzes?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

to iesaka visi budisma skolotāji

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un tā tiek līdz tai apskaidrībai, mieram un pašpietiekamībai?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bez tā nekādi

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet vai tāds ikdienas cilvēks, piemēram, es, maz var līdz patiesam pašpietiekamības stavoklim nonākt? Un vai maz vajag? Ko tālāk? Man vienmēr ir šķitis, ka tie apskaidrotie zina kaut ko tādu, kas citiem liegts - viņi ir kaut ko sapratuši, kaut ko pavisam vienkāršu, sakarību, kas katru dienu ir acu priekšā..., bet citiem viņi to nevar nedz parādīt, nedz atklāt... Vai tā nav tāda patiesa un liela vientulība?

(Reply to this) (Parent)