nav tur nekā briesmīga. pilnīgi dabisks process. brīžiem jau paliek drusku auksti ap sirdi, kad nevar kaut ko saķīķerē pat ar visu brilli. vai kolēģiem vislaik jākokojas. bet es mierinu sevi ar domu, ka nolietojums liecina par lietošanos.

ā, un vēl es reiz sapnī redzēju, kā es palieku akla. nevis - kā es esmu akla, bet kā es palieku akla. tur bija kādi divi-trīs gadi, nu, tāds paātrinājums, vai. es atceros - kad es jau biju par kādiem 95% akla (tikai kaut kādi gaismas/blāvu krāsu pleķi rādījās it kā, teiksim, sarkanai krāsai pāri pelēkā pārklāta), bija tādas kā dusmas, kā aizkaitinājums - kā tagad, kad tālumā nevar trolejbusa numuru lāga saskatīt, vai kad stopojot nevar saskatīt, vai mašīna pilla. bet kopumā nebija tik slikti.


nav k olai jābaidās. re, kā Lielie Mākslinieki - vieni kurli/akli būdami superhitus raksta, citi vienauši māsterpīsus pervē. un ir okei

(Reply to this) (Thread)

vai ta es par baidīšanos? es tik to mūziku gribētu vēl paklausīties. bet, ja ne, ta ne

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es krietnu laiku nodzīvoju bez jebkādām mūzikas atskaņošanas iekārtām - melomāne būdama. nekāda vaina. viss, ko vajag, skan galvā ;)

(Reply to this) (Parent)

katru reizi lasot Tavus tekstus, nevilšus iedomājos, ka Tu tiešām izskaties kā puisītis Tavā lietotājbildītē:) Tikko izlasīju Tevis teikto un sasmaidījos (tieši tā, bez smiekla) - tāds mazs un pikts, drusku netīrs ar, bērnelis tā ārkārtīgi jauki apvainojas, jo viņam, redz, pat aklam esot, neļaušot to labo mūziku klausīties:)) Eleganti! Ar smeķi!

(Reply to this) (Parent)