aņa delovejevna ([info]deloveja_kundze) rakstīja,
@ 2013-12-31 19:49:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Entry tags:brīvā plūsma, bēdīgs, dusmas, piezīme, vieta

kamēr es te gaidu, lai man nožūst nagi un es varu braukt ielās, ātri pierakstīšu par vienu no gada galvenajiem notikumiem: pārcelšanos atpakaļ, kas ir bijusi daudz smagāka, nekā man gribētos atzīt. no sākuma vispār biju domājusi palikt nīderlandē ilgāk un dzīvot ar mat., bet tad mēs viendien drausmīgi sastrīdējāmies, es dusmās paziņoju, ka nemaz negribu ar viņu dzīvot Amsterdamā, un tad par lielu pārsteigumu sev pašai sapratu, ka lai arī ļoti gribētu dzīvot ar mat., Nīderlandē ilgāk palikt tiešām nevēlos. tā nu mēneša laikā visu sapakoju, atcēlu dažādus automātiskos maksājumus, aizsūtīju vēstules pāris draugiem, lai iesaka, ko man darīt Rīgā, un augusta sākumā pēc mēneša bez īstas pajumtes Amst. atgriezos Rīgā. un tā nu tur ir bijušas visādas labas un drausmīgi sliktas lietas.

man vispār ļoti patīk Latvija. man liekas, šī ir riktīgi forša vieta, kurai, protams, ir lielas problēmas, bet tās problēmas nav nerisināmas, un viss taču ir saprotams, ņemot vērā neseno vēsturi. un man liekas riktīgi lieliski tas, ka Latvijā var visu ko darīt un visur kur iekulties, jo reizēm pietiek tikai ar to, ka neesi lohs. ja neesi lohs, bet esi sakarīgs, spēj atstāt par sevi labu iespaidu un esi smieklīgs vai vismaz ne pārāk liels problemātiķis, man liekas, var daudz ko izdarīt un daudz kur nokļūt. (salīdzinājumā ar NL - lai ko tu darītu, tev ir nepieciešams atbilstošs grāds) tas un vēl arī Rīgas bāri (jo nekur parasti nav ieejas maksas, bet daudz kur spēlē dzīvo mūziku) pēdējos piecus mēnešus ir padarījuši par lielākoties patīkamu pieredzi. bet.
ir viena lieta, ko esmu tā pamatīgi piedzīvojusi tikai tagad, to gan esmu arī novērojusi iepriekš, jo vismaz esmu par to rakstījusi cibā, bet tas tā. vienvārdsakot, manuprāt, šī brīža milzīgākā problēma Latvijas sabiedrībā, kas dzīvi šeit nereti padara drausmīgi grūtu, ir milzīgā cilvēku vienaldzība. es nesaprotu, nē, nu labi, saprotu, kāpēc tā, bet ļoti gribētos, lai tā vairs nebūtu, ka solidaritāte un rūpes parādās tikai Zolitūdes līmeņa katastrofās, nevis ikdienā. es runāju par brīžiem, kad tev nokrīt soma autobusā, viss izbirst pa grīdu un neviens pats tev nepalīdz to savākt. es vienreiz gandrīz apraudājos, kad mana mamma stāstīja to, kā viņai autobusa pieturā izbira zemeņu kaste un neviens viņai nepieliecās palīdzēt, un mana mamma ir labi ģērbta sieviete virs 60, un bāc, nu. labi. tas tā. esmu redzējusi, kā urlas piekauj bezpajumtnieku, sperot viņa galvu pret miskasti, un vismaz pāris minūtes neviens pat neiejaucas, jo visiem bail. jā, es arī neiejaucos, jo man bija 15 gadi un bail, un es ļoti ceru, ka, ja kaut ko tādu redzētu šodien, es iejauktos. kaut kad augustā runāju ar draudzeni, viņa izteicās, ka nejūtas droši Latvijā uz ielām, jo viņai liekas, ka, ja viņai kaut kas pēkšņi notiktu, viņa tur arī varētu nomirt un visi paietu garām. es no sākuma domāju, ka viņa pārspīlē, bet nu jau sāk likties, ka konkrētās situācijās tā arī varētu būt. un nevajag teikt, ka citur ir tas pats, jā, kaut kādā mērā ir - bija tie visi pētījumi par to, cik vienaldzīgi kļūst cilvēki uz ielām, ja viņi ir anonīmi un cilvēks ar problēmām ir anonīms, jo viņi var paiet garām bez jebkādām pārdomām, bet vienmēr, katru reizi, kad man Amsterdamā uz ielas piemetās kaut kāda ķibele, man cilvēki uzreiz piestāja palīdzēt. reiz, kad man nokrita riteņa ķēde pie Brīvības pieminekļa un es kādas krietnas padsmit minūtes ar to ķimerējos, cilvēki man blakus vienkārši aizgriezās prom. nu jā, un vēl par citām lietām, kas mani šeit uztrauc, varētu pieminēt tos gadījumus, kad it kā tuvi cilvēki man stāsta, cik ļoti es viņiem nerūpu tiešā tekstā, un visi tie izteikumi, protams, no vīriešiem par to, ka es viņus neinteresēju, bet mana draudzene gan ir forša, un bāc. drausmīgi bieži man Latvijā saka, ka es viņus neinteresēju/nepatīku. biju pieradusi pie nīderlandiešu "tiešuma", kas nereti balansē uz rupjības robežas, bet tas nekad nebija tik sāpīgi kā šeit. godīgi sakot, es beidzot atradu vārdus, lai aprakstītu to sajūtu, kas mani krietnu laiku jau pavada: es jūtos ļoti nenovērtēta. kas ir savādi, jo kādus pāris mēnešus atpakaļ vēl pat nejutos tā, ka man, pirmkārt, kaut ko vajag no citiem, un otrkārt, ka man ir kaut kādas prasības pret to, kā gribu, lai pret mani izturās. nezinu, neesmu izlēmis, kaut kā savādi.

nu lūk. gribēju izrakstīt uzkrāto aizvainojumu un sāpi, bet sanāca tikai uzvilkties un palikt bēdīgai, šņuk šņuk. ceru, ka šis viss paliks šajā gadā un nevilksies līdzi skaistajā nākotnē, un es ceru, ka es un tu, draudziņ, būsi vienkārši vērīgāks pret apkārtējiem. gan pazīstamiem, gan tiem nepazīstamajiem uz ielas, autobusā, vilcienā un lielveikalā, mēs taču tomēr visi esam vienā vietā, un jā, tam ir nozīme. 


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]apjukums
2014-01-01 02:53 (saite)
Roterdamā kāda sieviete desmit gadus gulēja mirusi savā mājā.
Kaimiņi neko, meita neko, visas valsts un pašvaldības iestādes arī neko.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]cimone
2014-01-01 14:57 (saite)
tādi baisi brīnumi jau var notikt jebkurā valstī.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]deloveja_kundze
2014-01-01 16:07 (saite)
jā, tādi gadījumi arī notiek. bet tas ir tāds ekstrēms gadījums, nevis norma, vai ne. es vairāk sacepos par to, kas notiek uz ielām, publiskās vietās. tāda nevērība un vienaldzība publiskās vietās.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?