protams, pie visa vainoju pēdējā laika intensīvo rakstīšanas/analizēšanas pieredzi, kad viss, ko redzi, tiek apskatīts no visām iespējamām pusēm un sasaistīts kopā visādās kopsakarībās un tā tālāk. un laikam mana lielākā problēma ir tas, ka es nemāku nošķirt sevi no tā, ko es daru, tāpēc galu galā ne tikai darba tēma tiek apgrozīta, apskatīta un izķidāta, bet ar laiku sāku tāpat analizēt arī sevi un visu to, ko daru. un, goda vārds, jo vairāk skatos, jo pretīgāk viss šķiet, un galu galā pats sev liecies pretīgs, jo visas mazās lietas rādās daudz lielākas un traģiskākas, un nopietnākas, un nekur galu galā nav miera. ne filmas, ne sarunas, ne miegs vairs nedod iespēju aizbēgt no sevis, no tās sevis, kas nu jau liekas bezgalpretīga, liekulīga, kā tāds milzīgs māns. tā nu galu galā katru rītu no gultas izkāpt paliek arvien grūtāk, dienas sākas arvien vēlāk, un galva sāp arvien vairāk, un viss tikai tāpēc, ka nemāki nošķirt, ko izķidāt un ko atstāt vienkopus.