laikam viena no grāmatām, kas mani visspēcīgāk ietekmēja, bija He's just not that into you. vienmēr jau gribas izdomāt kaut kādus attaisnojumus, kāpēc puika rīkojies tieši tā, kā viņš rīkojās, bet lielākoties jau tas tomēr ir pavisam vienkārši, t.i., es viņam nepatīku. un es nekad nebūtu domājusi, ka tas nākas tik viegli, bet ir tik vienkārši sev atzīt, ka oh well, arī šis ir tukšs numurs un tur nekā nebūs, jo pavisam vienkārši es viņam nepatīku. vai arī patīku, bet viņš to nespēj izrādīt, un es laikam esmu kaut kāda maksimāliste, ideāliste vai cita -liste, bet man liekas, ka neizrādītas jūtas neskaitās. ka mēs tomēr esam pieauguši cilvēki, un jā, protams, man arī ir grūti reizēm kādam pateikt, cik ļoti man viņi/viņas patīk, bet tas nenozīmē, ka es to nedaru. un, ja reiz es to spēju izdarīt, citiem arī nevajadzētu būt problēmām to atzīt, līdz ar to ja nekādā ziņā un mērā patikšanas/nepatikšanas netiek izrādītas, es automātiski pieņemu, ka tur nekā nav. ka es pavisam vienkārši neinteresēju. un kādas muļķības par kautrīgumu, ja reiz viens no rezervētākajiem puikām, kurus jebkad esmu pazinusi, bija arī vienīgais, kurš man atzinās mīlestībā gaišā dienas laikā un pilnīgi bez jebkādām vieliņām. vienkārši pietiek visu turēt tikai no savas puses, gribētos reizēm just atdevi arī no citiem. no otras puses, ja pieturas pie uzstādījuma, ka visās attiecībās viens pats mīl un otru mīl, es viennozīmīgi esmu tas, kurš mīl. bet es neesmu sieviete-tanks, es vispār neesmu tanks, un arī par sievieti sevī arvien vairāk šaubos, ja reiz ar mani arvien vairāk runā par mašīnām, riteņu ķēdēm un cietajiem diskiem. vienkārši reizēm gribas arī kaut ko saņemt pretī, ne tikai dot to savu muļķa sirdi visiem pēc kārtas.
nu jā, es šovakar vienkārši neaizbraucu pie viņa. tieši tāpēc, ka man neliekas, ka es viņam pietiekami patīku, ja reiz viņš nevar atsūtīt īsziņu. es negribu uzmākties cilvēkiem, bet man bieži šķiet, ka tas ir vienīgais, ko es daru.