pie mums te tagad mitinās mans brālēns, kurš šogad pabeidza 8. klasi, īsti nesaprotu, ko viņš šeit dara, bet tas tā. (nu, īsti attaisnojums atbrauca apskatīt Rīgu neder, jo uz centru viņš diez ko neraujas, un es laikam neticu, ka kāds varētu tāpat vien pie mums atbraukt ciemos - i mean, pat radu vidū mūsu ģimene ir visfrīkainākā) nu un tikko viņš tur tā dzīvojamā istabā sēdēja un blenza tukšumā, un mēs kaut kā sākām runāties. nav jau nekas pārsteidzošs, bet viņš, protams, vispār nelasa (un to paziņo ar tādu lepnumu), viņam tikai patīk skatīties filmas un spēlēt datorspēles. protams, kārtējo reizi es nespēju dot nevienu pietiekami lielu argumentu, kāpēc būtu jālasa, jo es nezinu, kāpēc ir jālasa, es tikai zinu, ka pati lasu kopš 5 gadu vecuma, kad vispār iemācījos atpazīt burtiņus. vienlaikus ar šo te savu atklāsmi, ka nemāku izskaidrot, kāpēc ir jālasa, sapratu, ka man nemaz nebūtu nekā, ko viņam iedot palasīt. es 8. klasē lasīju Vonnegūtu un Ziedoņa epifānijas, man šķiet, ka šoreiz tas īsti nedarbosies. varbūt uzreiz ķerties pie smagās artilērijas un dot viņam Remarku? es nekad neesmu fanojusi par Remarku, šķiet, es pat nevienu viņa grāmatu neesmu izlasījusi līdz galam, bet puikām taču it kā patīk. vai Hemingveju, vai arī Selindžeru, protams, Uz kraujas rudzu laukā. jā, iespējams, tas pēdējais viņam pat varētu patikt, bet nu nez. bail jau tā nošaut greizi, ja nu viņš vispār pēc tam nekad nesāk lasīt. bet šovakar ar vārdiem nākamgad eksāmenā noderēs iestūmu viņam rokās pēdējo Ilustrētās Pasaules Vēstures numuru, lai vismaz kaut ko palasa. un vēl es iedomājos, ka varbūt ir jātēlo labā un draudzīgā māsīca un jāved puika uz kino, bet fail, visus bojevikus es jau esmu noskatījusies vienatnē. (no tiem, kurus vēl neesmu redzējusi, pievilcīgākie šķiet A komanda un Persijas princis - rekomendācijas, ieteikumi, viedokļi?)

nu bet vispār es par šo visu tagad tā aizpļāpājos, jo paskatījos kalendārā un mani pārņēma gigantiska panika. es braucu prom tieši pēc divām nedēļām. divas nedēļas ir daudz, ja tev ir jāravē katru dienu kilometriem garas kartupeļu vagas, un divas nedēļas ir sasodīti maz, ja gribi sabučot visus draugus vēl vismaz trīs reizes, izballēties uz pilnu klapi, pavadīt maksimāli daudz priecīga laika ar vecākiem, dabūt to nolādēto datoru atpakaļ no servisa (tiešām, draudziņ, NEKAD mūžā nenodod labot Elko Vecrīga, tas nav tā vērts), pabeigt visas pusiesāktās grāmatas (kādas piecas šajā istabas galā vien), notievēt (hahahah) un, protams, dabūt tiesības. un, starp citu, no visiem punktiem tas pēdējais šķiet visvienkāršākais. jā, laikam vissakārtotākā nozare šobrīd manā ikdienā ir braukšana - es braucu katru dienu un diezgan daudz, eksāmens ir tieši pēc nedēļas. brālēns gan teica, ka es braucot labāk par savu brāli, kurš savulaik arī ar viņu braukājās, jēēēēs, vismaz kaut ko šajā dzīvē es daru labāk nekā mans brālis. bet vispār.. man ir reāla panika. es taču tik mērķtiecīgi uz to gāju, kāpēc man tik ļoti šķiet, ka nav laika un es neko neesmu paspējusi izdarīt, lai arī tikko, piemēram, aizsūtīju vēstulīti savai topošajai istabas biedrenei Hannai Montanai, tfu, Marijai no Austrijas. divas nedēļas. es atkārtošos, bet tas ir panikā paralizējoši maz.