esmu (at)sākusi skaļi dziedāt līdzi manic street preachers dzīvoklī, varbūt tomēr pamazām lietas uzlabojas.

un rudens rīgas centrā pa logu izskatās tik skaisti. tāda maza ierāmēta ainava ar viesnīcu Latvija, kokiem, kas zaudē lapas, un citu māju logiem. man patīk mana darbagalda jaunā lokācija, citiem vārdiem sakot.

ļoti grūti strādāt, iespējams, arī tāpēc, ka vairs nevaru atcerēties, kāpēc man to vispār vajag. bet nu skaidrs, ka vajag, līgumi, saistības un kas tik vēl ne. kādreiz, kad biju mazāka un, iespējams, motivētāka, ar lielāku iekšēju vajadzību kādam kaut ko pierādīt, bija mazmazlietiņ vieglāk.

un vēl tādā piezīmju formātā gribu pierakstīt, ka šis, iespējams, ir pirmais rudens ļoti ilgā laikā, kad es vispār piefiksēju to, ka krīt lapas. man tomēr patika tas, ka šogad festivāls bija septembrī kaut vai šādu iemeslu dēļ. un vēl prokrastinējot pārlasīju vecus cibas ierakstus, kaut kad starp braukāšanu starp rīgu un amst. man bija ļoti bail, ka mājas mani aizmirsīs. bet vispār es agrāk rakstīju drusku sirsnīgāk, nezinu, kas notika.

un vēl es nezinu, kā lai tiek galā ar arvien pieaugošo darbu sarakstu. protams, tikai uzrotot piedurknes un ķeroties pie darba, nekāda maģiska atrisinājuma jau nav, vienkārši saņemties šobrīd ir arvien grūtāk. bet tad, novembra beigās, kad viss būs done un gone, kad būs pārdzīvoti šie divi lielie rakstu darbi, jaunā izstāde, tēva 60 gadu jubileja, konference, 3 naudas rakstu darbi un mājas labiekārtošana (pa virsu parastajiem darbiem, hah), nu, tad es mēģināšu būt priecīgāka.

pēdējā laikā daudziem random pazīstamiem un mazpazīstamiem cilvēkiem kā ieķērusies plate atkārtoju, ka viss būs kārtībā. to pašu saku arī sev, jo viss jau būs kārtībā.