Itālija bija lieliska, pirmo reizi šogad bija silts, nekas nesala, nekas sedzošs nebija jāvelk mugurā, toties iedzīvojos vissmieklīgākajā apdegumā (klasika: ar krēmu noklāju vienu muguras pusi, otru nevarēju aizsniegt, jo mēs ar mat. tajā brīdī ļoti strīdējāmies, tāpēc negribēju viņam neko prasīt), kā arī sejas krāsa ir mazliet mazāk bāla nekā iepriekš. kas zina, varbūt pat tomēr līdz vasaras beigām vairs neizskatīšos pēc biroja darbinieka vulgaris, bet pēc normāla cilvēka. vīns, ēdiens un saule - tā laikam varētu noraksturot vienīgās trīs brīvdienas, kas šovasar ir paredzētas un kas nav nedēļas nogales. 

to, ka esmu buržujs, esmu sapratusi jau sen. tiesa, man nekad nav bijis pietiekami daudz naudas, lai būtu pa īstam buržujs, tāpēc daudz cīnos ar to, lai salīdzsvarotu buržuja dzīvi ar budžeta iespējām. reizēm tas ir pavisam vienkārši, piemēram, man ļoti, ļoti, ļoti nepatīk, kad kāds vai daudzi kādi spiežas iekšā manā privātajā telpā, tāpēc pārsvarā pārvietojos ar riteni. reizēm, piemēram, lidojot, tas ir daudz sarežģītāk, jo nevaru atļauties lidot biznesa klasē ne finansiālu, ne ētisku apsvērumu vārdā, proti, man liekas, ka tas vienkārši nav tā vērts un ir tīrākā izspiešana. taču vakar man tas sanāca pavisam nejauši, jo airBaltic reiss Piza - Rīga vakar bija pārbāzts līdz pēdējam, es biju viena no pēdējiem pasažieriem, kuri iečekojās, rindā stāvēju vairāk kā stundu, kas taču ir nepieņemami, ja tev nav rokas bagāžas, bet internetā iečekoties nav iespējams, un dāma pie iečekošanās galdiņa bija tādā autā, ka pat nespēja man izskaidrot, kas par problēmu, izņemot īgnu atrūkšanu, ka the problem is that you're on the stand-by list, un beigās mani ielika biznesa klasē. kā izrādās, es arvien sliktāk panesu dažādas aizkavēšanās, kas ir ārpus manas kontroles, un visādas neizprotamas situācijas, tāpēc to, ka gaisā varēju dzert vīniņus bez maksas, uztvēru kā cienījamu kompensāciju par dažādiem sarežģījumiem. ieskaitot to, ka viss bija tik ļoti aizkavējies, ka nepaspēju lidostā nopirkt vīniņu, ko atvest mājās. 

tas, kā mēs ar mat. strīdamies, jau sen ir labi zināms un citos draugos šausmas iedvesošs notikums. taču sestdien mēs piedzīvojām mūsu visu laiku stulbāko, smieklīgāko un pārspīlētāko strīdu, proti, mašīnā, sēžot sastrēgumā pie lielceļa beigām, sākām strīdēties par to, kas ir labāki: dilles vai pētersīļi. mašīna bija sadalīta divās karojošās frontēs, es un mer. bija par dillēm, mat. un arja - par pētersīļiem. strīdu tā kā izšķīra Arjas mamma, kura teica, ka viņa drošvien vairāk pārdzīvotu, ja dilles, nevis pētersīļi, pazustu no zemes virsmas. kad es prasīju mat., vai viņš kādreiz tā strīdas arī ar citiem cilvēkiem (tā - ar šķīvju dauzīšanu, durvju ciršanu, paceltām balsīm un ļoti intensīviem apvainojumiem, kas paslēpti aiz akadēmiskiem izteikumiem), viņš atbildēja, ka nē, because nobody is as incorrect as you. es viņam varēju tikai atbildēt, ka i've never met anybody who is more stubborn than you. bet tas viss pieder pie lietas, mūsu strīdi ir starp citu draugu labākajām atmiņām no universitātes laika, un es domāju, ka mūsu intensīvie strīdi piecu gadu garumā ir ļoti uzlabojuši manas argumentācijas spējas, pacietību un iecietību pret mīļcilvēkiem, kuri reizēm uzvedas kā pēdējie muļķi. šis dilles vs. pētersīļi strīds tagad ir manu mīļāko strīdu sarakstā, kur iepriekš pirmo vietu ieņēma strīds ar mat. viņa vectēva mājā pirms pusotra gada, kad es viņam paziņoju, ka tur ir šausmīgi auksts, viņš teica, ka es izdomāju lietas, un es demonstratīvi ēdu brokastis pufaikā. starp citu, mēs laikam nekad neesam strīdējušies par *nopietnām* lietām, tikai par tādiem ikdienas sīkumiem. 

pamazām cenšos iebakstīt galvā to, ka man ir jāuztaisa remonts dzīvoklī asap. šobrīd tiek risināti santehnikas jautājumi, kas jau mani dzen izmisumā, jo santehniķi Sergeji vienmēr nāk komplektā, un viens no komplekta ir vienmēr piedzēries, taču es neredzu iespēju, kā nomainīt santehniķi, jo vispār viņi ir sakarīgi un spēj domāt radoši, darbu dara labi un nav dārgi, turklāt ir ar pastarpinātām saistībām un radurakstiem, tas ir, nav gluži random džeki no ielas, tāpēc varu viņiem labāk uzticēties. bet Sergeji tomēr ir mana mazākā problēma, lielākas problēmas ir ar flīzētāju/hidroizolatoru, kuru biju sarunājusi caur paziņu paziņām un kurš vakar atsūtīja slinku sms, ka ''sūta komandējumā, nevarēšu palīdzēt'', tāpēc tagad esmu atmetusi visas cerības un buros cauri ss.lv sludinājumiem. tad vēl vajag atrast logu džeku(s), kurš/-i nomainīs vienu logu un atjaunos pārējos, tas ir, notīrīs un ieliks tās blīvītes, par kurām mani visi stāsta un kuras es joprojām nesaprotu, kā arī vajag cilvēku, kurš tiktu galā ar griestiem, jo es un mani draugi tur ātri vien sataisītu problēmas. un tas vēl nemaz nerunājot par tapešu noplēšanu, grīdas ielikšanu un jaunu mēbeļu atrašanu. nezinu, vai viss ir jādara arī tādā steigā, tiesa, jo no vienas puses, it kā būtu forši visu pabeigt vasarā, bet vasarā ir tik daudz citu darbu, ka diezin vai tam būs laiks, un septembris, oktobris būs vājprātīgs laiks, tad nekāds remonts nespīd, taču visi arī saka un klusām čukst, ka ziemā vispār esot vieglāk, jo ziemā visiem meistariem trūkst darba, tāpēc izmaksas ir zemākas un materiāli nereti arī lētāki. katrā ziņā visa remonta padarīšana kā parasti liek izkārpīties no komforta zonas un iepeldēt tādā pasaulē, kur neko nesaprotu. bet remonta sākums arī vairāk vai mazāk iezīmē manas kopdzīves ar Līvu beigas, pret ko man ir stipri duāla attieksme. 

Itālijas brīvdienās biju kopā ar trim ļoti tuviem cilvēkiem no Amst. laika, tas ir, mat., kurš ir mans brother from another mother un viens no mīļākajiem cilvēkiem uz šīs zemeslodes, Arja, ar kuru kopā dzīvojām pusotru gadu Amst., un mer., draudziņš, ar kuru attiecības jau daudzus gadus ir stipri neklasificējamas un vienkārši skaistas. Arju es nebiju satikusi kopš 2013. gada 17. novembra, kad bijām Londonā un viņa brauca atpakaļ uz Indiju, puikas biju satikusi februārī Amsterdamā, bet tas vienalga ir daudz par retu. nu lūk, un ir lieliska sajūta par to, ka nekas nav zudis. mums katram ir pilnīgi atšķirīgas dzīves, bet vienalga nav nekādu problēmu, kas tomēr reizēm parādās attiecībās ar citiem cilvēkiem, kuri bija tuvi pirms kāda laika, bet pēc vairākiem gadiem jums vairs nav vietas vienam otra dzīvēs. vienu rītu, piemēram, es mat. rādīju savu dramatic rollover, kad dramatiski pārvēlos no vienas gultas puses uz otru. vienu vakaru ar Arju pēc vakariņām nodarbojāmies ar jogu un sapratām, ka tā tiešām nav laba ideja, ko darīt pēc vakariņām. un katru vakaru, kad gājām lejā pēc saldējuma, Mer. mani vienkārši pasita azotē, liekot justies tā, ka vismaz kaut kur kaut kas ir kārtībā. ņemot vērā to, ka pēdējā mēneša vai pusotra laikā esmu jutusies arvien vairāk vien-āka, šādi piedzīvojumi liek smagumam pakrūtē kaut kā mazliet atlaisties. jo tā Rīgas vientulība jau nav nekas ārkārtējs, tas ir pilnīgi normāli un saprotami, jo visiem cilvēkiem ir savas dzīves, savi kalni un lejas, savi pārdzīvojumi, kuros ir daudz grūtāk dalīties, ja fiziski nedzīvojat vienā un tajā pašā telpā. un tad, kad esat uz kādām vairākām dienām vienā un tajā pašā telpā, paliek labāk un vieglāk, tāpēc es centīšos darīt vairāk lietu ar draugiem, vairāk par bāriem un kafejnīcām, jo tas ir tik garlaicīgi, bet es gribu, piemēram, airēties pa ezeru, vēlreiz iedzert vīnu jūrā, krāsot sienas un vārīt brokastu putras kopā, jo tikai tā - tikai darot lietas kopā - es varu justies mazāk viena. tā atšķirība, liekas, ir vārdos alone un lonely, ko letonika piedāvā tulkot kā attiecīgi viens pats un vientulīgs, un tas, kā es arvien vairāk jūtos, ir viens, pavisam viens pats. un ar to ir jācīnās, tas ir jāpieņem, bet to nedrīkst pārņemt kā pamatstāvokli, jo tas saēd no iekšienes.

kā jau arvien vairāk īdu un pīkstu, darbu paliek arvien vairāk un arvien sarežģītāki, un šobrīd no trim projektiem, kas kulminēsies septembrī-oktobrī, neviens nav tāds, kuram man ir iepriekšēja pieredze, līdz ar to viss ir peldēšana nezināmos ūdeņos, trial and error un mācīšanās augu dienu. dažreiz mani tas iedvesmo, citas dienas - liek domāt par to, kāpēc es to visu daru. un tad citas dienas es sev saku, ka es nemaz to visu nevaru nedarīt, jo iekšā joprojām ir tirdoņa un tricelēšanās, kas liek skriet, darīt un mācīties, kaut arī tas nozīmē triekšanos sienā. darbi nereti liek justies arī mazai un nekompetentai, un tad ir nemitīgi iekšēji strīdi par to, ko tas vispār nozīmē un kāpēc man visu laiku liekas, ka es neesmu good enough. 

iespējams, tieši tāpēc, ka ir tik daudz notikumu jomās, kur neesmu iepriekš darbojusies, ir nemitīgs iekšējs nemiers, kas savukārt liek pastiprināti sakārtot jomas, kuras varu sakārtot. Itālijas ceļojums bija ļoti patīkams arī tāpēc, ka tā bija iespēja vairākas stundas vienkārši pazust savās domās, kas bija ļoti vērtīgi, jo reizēm vienkārši vajag laiku, lai viss, kas galvā mutuļo, nosēžas. tā nu sapratu, ka vēl viens iemesls, kāpēc pēdējie mēneši ir bijuši tik smagi, ir tas, ka liekas - nav nekāda pamata zem kājām, esmu pilnīgi izmetusies ārpus savas komforta zonas. mēs esam pieraduši domāt par komforta zonu kā par kaut ko sliktu un iznīdējamu, bet tās taču ir muļķības, komforta zona ir nepieciešama tāpēc, lai ir pamats zem kājām un lai ir vietas un lietas, par kurām jūties drošs. visa joprojām ir daudz par daudz, naktīs ir grūtāk iemigt, jo galva griežas un mutuļo, fiziski nepavisam nejūtos labi, bet es zinu, ka tas nav nekas nepārvarams un ka ar vienkāršu rutīnu var panākt daudz ko. šodien runājos ar Semu, kurš man teica, ka baby steps guurl, you have to take baby steps, un es viņam teicu, ka baby steps are fine, but sometimes you have only two weeks and a mountain to move, un viņš man ierakstīja audio ziņu, kurā stāstīja, ka then you just have to cut the mountain into smaller rocks and deal with them. un tas iedvesmo un liek mazliet pacelt savu nošļukušo galvu uz augšu, lai turpinātu rausties tālāk.