XXI gadsimts?
Es te sc lasu debati par audzināšanu un cilvēki raksta burtiski sekojošo:

//Puikas uzslavē par kaušanos. Meitenes kaunina par pārāk skaļu runāšanu.
Puikām atgādina, ka viņiem ir jāaizsargā meitenes. Ja meitenes saka, ka viņas arī grib aizsargāt, tad izliekas, ka viņas nedzird un vēlreiz atkārto, kā puišiem viņsa jāaizsargā.
Puiku grāmatās ir laboratorijas, mašīnas, skaidrojumi par laikapstākļiem.
Meiteņu grāmatās ir kā būt labai namamātei, kā locīt un gludināt drēbes un kādas krāsas ir saskanīgas.
Puikām dāvina klucīšus, konstruktorus, zīmuļus; meitenēm dāvina mīkstās mantiņas, lellītes un uzlīmītes. //

// audzinātāja saka, ka “tev došu vieglāko uzdevumu, jo meitenēm matemātika nav tik svarīga.” Un uz manu wtf šajā sakā izskaidro, ka viņai būs grūti, ja viņa lielīsies ar savām prasmēm.//

Nav iemesla neticēt demonstrētajiem novērojumiem, odnako tomēr pajautāšu - vai mūsdienās Eiropā situācija tiešām ir tik baisa? Vai tā būtu specifiski postsovjetu telpas īpatnība? Vai arī pārmaiņas cilvēku domāšanā dramatiski atpaliek pat no politikas un likumdošanas?