|
[19 Jul 2009|07:56pm] |
Toties norveegju maakslinieks Larss, kas arii piedalaas muusu projektaa, nevar vien nociesties radiit ko negliitu, traumeejosu un sociaali aktiivu. Larsam acis saak spiideet pie katras problemaatiskas vietas. Vairaak kaa jiebkuru citu muusu radosaas programmas aktivitaati Larss gaida pilseetas atkritumu izgaaztuves apmekleejumu. Vins arii agitee projekta kuratori, ka labaak buutu nevis izstaadiities kaa parasti (nu kaut kaadaa tur parkaa vai pilseetas ielaas), bet gan kaut kaa iespaidiigaak - zem Peeterburgas tiltiem, piemeeram. Un neivis izlikt kaut kaadus parastus objektus, bet gan daliit loterijas biljetes un galvenaa balva buutu CocaCola gada abonements vai lidmasiinas biljetes uz Njujorku.
Man sausmiigi nepatiik visas sitaas Larsa idejas. Kaut arii pasam Larsam nav ne vainas. Un vins ir piedaliijies Veneecijas bienaalee ar sabiedrisko tualesu projektu. Un veel vins ir Vaacijaa mekleejis mezaa apraktu Lenina statuju. Kaa arii atsakanojis Vacijaa pa radio Honekera 1. maija runu izlasi. Pee!
Man, luudzu, dodiet daamas un vasaras vakaru gaismu un cerinju vaazes!
|
|
|
[19 Jul 2009|07:31pm] |
Visi izdzeesusies, kam lai es tagad staastu par Peeterburgu?
Man te klaajas briiniskiigi. Visi tie kanaali, muzeji, pilis un daarzi. Turklaat ir vasara, un es taada sapuceejusies svaarcinjos un bluuziitee staigaaju pa ielaam, suupoju pie rokas mazu sominju ar bambusa rokturiisiem un juutos kaa daama no kaadas beerniibaa redzeetas krievu filmas. Turklaat ir izraadiijies, ka es labi runaaju krieviski. Seit man ir atveerusies valodas zinaasanu kraatuve un es runaaju patiesaam labi. Muzejos man netic, kad saku, ka man jaapeerk daargaa aarzemnieku biljete. "Vai tiesaam neesat Kreivijas pilsone?" Un ar visu manu atklaatiibu un apliecinaasanu, ka tiesaam neesmu Krievijas pilsone, tik un taa tieku pie leetaas biljetes.
Labi, ja godiigi, tad taada veiksme man bija tikai vienreiz. Sodien. Krievu maakslas muzejaa. No sajuusmas par leeto biljeti, paneemu arii veel audio gidu un pavadiiju muzejaa kaadas sesas stundas, skatoties bildes un klausoties audio gida staastus. Vareni, vareni. Es nekad nebiju redzeejusi tik daudz krievu maakslas, un man bija arkaartiigi interesanti. Manaa apzinjaa tagad ir atveeerusies milziiga jauna telpa, kuraa ir loti daudz ieprieks nezinaamas maakslas. Es biju skolaa kaut ko mazliet par to visu maaciijusies, bet viss jau sen bija aizmirsts un pazudis. Kaa es gribeetu, lai speetu labaak atcereeties redzeeto. Es gribu patureet praataa shos darbus, maaksliniekus, vinu staastus. Es paaraak aatri aizmirstu.
Sarezgiitaak ir ar to maakslu, kas man te pasai buutu jaarada. Es sausmiigi iekseeji ciinos ar doto teemu. Man ir jaarada darbs, kas buutiibaa ir par ekologiju, vidi, piesaarnojumu, pateereetaaju sabiedriibas tumso pusi. Veelams, lai tas buutu muusdieniigs un sociaali iedarbiigs. Bet man tik loti negribas taisiit neko negliitu, neko taadu... pat nezinu, kaa lai to nosauc. Problemaatisku.
Man patiik gleznas, kuraas daamas seez diivaanos un gaisma rotalaajas vinju sejaas un cerinju ziedu vaazees. Un man patiik saulrietu un daarzu gleznas. Un klusaas dabas. Es esmu sentimentaala un melanholiska. Mani briesmiigi garlaiko visaadi sociaali maakslas projekti un sabiedriibas probleemu cilaasana maakslas darbos. Sasodiits! Un tagas man jaasanjemas un jaarada kas taads, kas buutu mans un reizee arii sabiedriski deriigs. Es tacu to varu. Cerams.
|
|
| Peeterburga |
[18 Jul 2009|11:39am] |
Pavisam iisi - esmu Peeterburgaa, te ir loti karsts, vakaros liist lietus un aardaas peerkona negaiss, sausmiigi daudz jaaredz un jaadomaa, apmekleeju gan skaistas, gan negliitas vietas, naakosnedeel beigaas man no sii visa jaarada ideja objektam pilseetvidee. Par vides un ekologijas teemu. Loti interesanti.
Projekta kuratore vadaa mani un citus maaksliniekus pa visaadaam diivainaam Peeterburgas vietaam, kas saistaas ar vides probleemaam. Tiekamies ar aktiivistiem, kas uzmana radioaktiivo atkritumu paarvadaasanu cauri pilseetai, ciinaas pret dabas rezervaatu izniicinaasanu un maaksliigu salu buuvnieciibu.
Vakaroos es staigaaju pa Njevas krastmalu, kaa apmaata rinkjoju ap Ziemas pili un skatos, skatos, skatos. Vai arii liidz veelai naktij kopaa ar citiem maaksliniekiem dzeru alu un striidos par maakslu.
Garas, karstas, laimiigas dienas.
|
|
|
[11 Jul 2009|10:39am] |
Vakar vakarā biju pie jūras Vakarbuļļos. Rietēja saule, tuvojās negaiss, smiltis dega sarkanās saulrieta ugunīs, debesis - zili melnas, ūdens - gluds kā ezerā. Pāri ūdeņiem strauji tuvojās okerkrāsas lietus, arvien tuvāk un tuvāk. Gaisma tāda, ka acis svilst. Traki sarkans, dzeltens, oranžs, viss simtkārt paspilgtināts. Bet ūdens - kā rāms sudrabs, vēss, viegls, dzīvs, tikko jaušamiem vilnīšiem skalo krastu. Paspēju ātri nomest drēbes, ielīst aukstajā ūdenī, bet bija ļoti vēsu un arī baisi no visa tā dramatiskā skaistuma, kas visapkārt. Izskatījās kā pasaules gals. Tik pat labi tas varētu būt pats pēdējais pasaules saulriets, pēdējais negaiss. Un lidmašīnas lidoja zemu, zemu kā tādi lēni gaisa rāpuļi, kas lēni un smagi pāri jūrai vilka baltus vēderus. Tās lidoja tieši melnajiem mākoņiem pretī, tieši iekšā tumsā, un aiz to spārniem dzalkstīja uguntiņas.
Man bija tik ļoti bail būt jūrā, būt tik trakā saulrietā, bail no lidmašīnām-rāpuļiem. Un arī tik brīnišķīgi, ka taisni vai kliegt varētu. Tikko biju saģērbusies, sāka līt. Arvien vairāk un vairāk. Skrēju uz mašīnu, dvieli pāri pleciem pārmetusi. Bet pāri melnajiem mākoņiem tobrīd lēnām auga varavīksne. Skrienot vēl paris reizes paskatījos atpakaļ, kur spoži sarkana saule man tieši aiz muguras krita iekšā jūrā un, līdz pašam krastam ūdenī kvēloja degošs saules ceļš.
Kā Munka gleznā, es domāju, skrienot uz mašīnu. Tikai vēl skaistāk.
Slapja braucu mājās un visu ceļu skaļi dziedāju līdzi radio. Mājās iedzēru krietnu glāzi viskija, lai sasildītu kaklu un kājas, un visu nakti gulēju kā runcis - laimīgā, siltā miegā. Sapņos redzēju lidmašīnas.
|
|
|
[07 Jul 2009|12:59pm] |
Kaut kas šeit jāieraksta. Man nepieciešams saņemties. Pēdējā laikā mēdzu brīžiem ieslīgs pilnīgā bezdarbībā, bezdomu tukšumā, sēžu, blenžu sienā vai tv ekrānā vai datora monitorā, un viss apstājas. Galvā rosās tā kā sapņi, kā vīzijas, kadri no sen redzētām filmām, atmiņas, fantāzijas, bet es tikmēr neko nedaru. Neko lietderīgu.
Man jāsaņemas un jāuzraksta vairāki svarīgi epasti, jāpiezvana dažiem cilvēkiem. Šīs dienas darāmo darbu saraksts ir garš. Ir jādara. Jādara. Bet es sēžu, skatos, uzvāru kafiju, izeju laukā, pačubinu begoniju dobi, paceļu no zemes kādu nobirušu lapu, ar kāju pabakstu kurmju rakumu... un viss. Knapi kustos. Bet laiks tikmēr iet. Man jādara.
|
|
| Vasaras vakars |
[04 Jul 2009|12:08am] |
Šodien divreiz peldējos jūrā, no rīta arī mazliet pasauļojos, un tagad viss ķermenis patīkami kņud no saules un jūras. Dzīvojos pa viļņiem kā tāds delfīns. Spēlējos, šļakstījos, šūpojos. Pa vidu starp divām peldēm biju Rīgā, strādāju, staigāju pa bodēm, komunicēju ar cilvēkiem.
Darbā laiku pa laikam slepus pavilku tkreklu uz augšu un palūrēju, vai vēders kļuvis brūnāks. Šķiet, ka ir gan brūnāks. Salīdzinot ar parasto bālumu, esmu neparasti brūna. Ne jau tā, ka tiešām brūna, bet arī ne tik bāla kā parasti. Citiem šis varbūt arī nebūtu nekāds iedegums, bet priekš sevis esmu sasniegusi vienu no saviem pēdējo gadu brūnuma rekordiem. Katrā ziņā zilganums no ādas ir padzīts.
Vakarā ar Klāru un Barbaru bijām vakariņās. Dzērām vīnu, ēdām un pļāpājām. Pēc tam gāju mājās ar kājām gar Stradiņa slimnīcu. Liepas smaržo tā, ka visa Liepājas iela plūst kā salda upe - gar slimnīcu, gar Alberta baznīcu līdz dzelzceļa pārbrauktuvei un vēl tālāk. Liepas smaržo no Āgenskalna līdz Mārupei. Šur tur no dārziem uzvēdī arī jasmīni un vēl visādas ziedošas puķes. Un zāle nopļautos mauriņos. Un Mārupīte arī dveš biezu, tumšu ūdens smaržu. Suņuburkšķu lauki viļņojas ap manu māju.
Mājās mani sagaida kaķītis un Ciba. Tagad tūlīt vēl nomazgāšu jūras smiltis no kājām un iešu gulēt. Kaķītis jau guļ.
|
|
|
[29 Jun 2009|08:07am] |
Vasara visā savā godībā. Vakar pirmo reizi šajā gadā peldējos. Nebija ne vainas. Lai gan Mālainajā dīķī ūdens vēl auksts, tik un tā saņēmos un gāju iekšā. Vienai pašai man drosmes nepietiktu, bet ZS peldēja kā ronis, ūdensaugus uz visām pusēm stumdīdams, un man bija kauns palikt krastā uz laipiņas.
Es tveru katru šo silto, maigo dienu. Es eju no dīķa uz māju un nepalaižu garām nepamanītu ne to, kā zāle glauda pēdas, ne vanaga plaši mestos lokus virs pļavas, ne sīkās zemenītes nogāzē pie takas. Es visu pamanu, visu apskatu un visu atceros. Šī ir vasara. Pa īstam vasara. To nedrīkst palaist garām.
Un vēl nedrīkst palaist garām rītus. Kāds te Cibā rakstīja par laimes atslēgu - vakaros agri iet gulēt un rītos agri celties. Šorīt esmu piecēlusies agri, jau divdesmit minūtes kā darbā, un tiešām - es esmu krietni laimīgāka.
|
|
|
[26 Jun 2009|02:10pm] |
Vajadzētu uzrakstīt par Jāņiem, par to, kā dzīvojos Parkā veselas četras dienas, kā mēģināju iemitināties savā vecajā mājā ar verandu, bet nespēju saņemties to iztīrīt un savest apdzīvojamā kārtībā. Bet tas viss jau bijis un aizgājis, es atkal sēžu Rīgā pie datora un klabinu jaunu maketu. Tā pati Pārdaugava man aiz loga, viss kā parasti.
Orhidejai, kas aug podā uz loga, nobiruši divi ziedi, viens palicis. Šodien pārstādīju jaunos podos divus darba vietas kaktusus. Zied jasmīni. Vakar pirmo reizi mūžā (tikai nesmejieties) pati uztaisīju auksto zupu. Nekad nebija ienācis prātā, ka aukstā zupa varētu būt kas tāds, ko es pati varu pagatavot. Nekad nebiju iedomājusies pamēģināt. Sanāca ļoti garšīga. Jo īpaši tādēļ, ka piedevās sašķinu pati sava mazdārziņa lokus un pētersīļus.
Parasti vasarā dzīve kļūst vieglāka un bezrūpīgāka. Šogad nekā. Velkas līdzi pelēks smagums kā vecs ziemas zābaks un nelaižas vaļā. Tikai tas, ka krāsns nav jākurina, tas gan ir labi.
|
|
|
[18 Jun 2009|10:07am] |
Turpinot dārza tēmu. Šodien bakstu zemē pēdējos lauvmutīšu un samteņu dēstus. No ēdamlietām gan man nekā dārzā nav, tikai baziliks, kinza un vēl daži garšaugi. Kad zemes darbi būs pabeigti, sākšu lielo mājas šrubēšanu. Līdz ceļošanai gribētu visu sakārtot tā, lai rudenī nav kauns atgriezties.
Vakar skatījos Domburu un man ļoti nepatika. Skaidrs, ka neviens neko nesaprot, rīkojas pilnīgi uz dullo, bet citas izejas nav. Viss, ko varu darīt šajā augošajā haosā, ir sakārtot pati savu dzīves telpu. Palikt pie pilna prāta. Turpināt dzīvot uz priekšu. Turpināt kustēties. Dalīties man piederošajā ar citiem. Kaut tik nu spētu pati šos savus uzstādījumus izpildīt.
|
|
|
[17 Jun 2009|01:30pm] |
Biju tirgū. Krīzes noskaņojums bojā manu iepirkšanās prieku. Es domās skaitu naudu, pārmetu sev vēlēšanos pirkt ķiršus un mazsālītos gurķīšus, pārmetu sev, ka ēdu tik daudz, vai tad nu nevarētu ēst pieticīgāk, vai manu vai! Galu galā tik un tā nopirku gan mazsālītos gurķīšus, gan ķiršus un visam pa virsu vēl arī trīs leknus begoniju stādus.
Viens no maniem izdzīvošanas gudrības paraugiem ir mūsu pašu Cibas Vilibaldis, kas iekopis nelielu, bet gana bagātu piemājas dārziņu un tīri labi papildina savus krājumus ar paša audzētiem labumiem. Es spēju tikai baziliku puķupodā izaudzēt. Visu pārējo aprij gliemeži, noēd sausums vai sapūdē lietus, ne man laika, ne spēka regulāri to visu kopt un uzraudzīt. Pat puķes nīkst un negrib ziedēt, zeme te balta kā jūrmalā, jāmēslo viss nemitīgi, tik un tā neaug kā nākas. Stulbums.
Un tad vēl es Dienā izlasīju, kā britu karaliene savā piepils dārziņā audzē pupas un tomāts. Es arī gribu izaudzēt ko lietderīgu. Es gribu savus tomātus un pupas, es gribu būt omulīga un veiksmīga, un lai vienmēr pietiktu ēdamā. Kā lai to visu paspēj?
Bada domas uzmācas.
|
|
| Otrdienas plāns |
[16 Jun 2009|09:55am] |
Tik tālu esmu šo dienu dzīvojusi labi. Piecēlos labā laikā, pavingroju, pabrokastoju, pat kādus nelielus darbiņus jau esmu izdarījusi. tā arī jāturpina. Šādu dienu grīstē salaist nedrīkst. Man šodien nav jābūt darbā. Varu darīt visu, ko vēlos. Vēlamās un gribētas darbības pašlaik ir šādas:
- Ķerties klāt lielajai gleznošanas darbnīcas telpas tīrīšanai. Tur ar vienu dienu nepietiks, darbiņš būs kādai nedēļai, ja strādāšu čakli. Bet reiz tas jāizdara tik un tā.
- Beidzot būtu jāierušina zemē daži augi, kas dēstu kastītēs nīkst un gaida tikšanu lielajā pasaulē.
- Briesmīgi gribētos visu pamest, iekāpt mašīna un braukt uz Jūrmalu. Varētu pastaigāties gar jūru, palasīt grāmatu, sēdēt kāpās, neko nedomāt.
Vēl tikai jāizdara izvēle.
Gan jau, ka izvēlēšot rakt dārzu un tīrīt māju.
|
|
|
[13 Jun 2009|09:02am] |
Man patīk pelēki, lietaini vasaras rīti. Šorīt nekur nav jāsteidzas. Neticami izklausās, bet esmu izdarījusi tik daudz, ka varu pāris dienas likt mieru darbiem. Neko nekavēju. Viss mierīgi. Vienīgie iekavētie darbi attiecas uz mājsaimniecību - tukšajās dobēs jāsastāda puķes un jātīra māja. Bet tie ir parasti darbi, ne tiem kādi termiņi, ne atbildība citu cilvēku priekšā. Gribu daru, gribu nedaru.
Pamodos agri, ilgi valstījos pa gultu, lasot Belševicas "Billi". Redzēju Nac. teātrī izrādi, ļoti sagribējās pārlasīt visas trīs "Billes" daļas. Tā ir brīnišķīga grāmata lasīšanai krīzes laikā. Billes dzīves apstākļi ir tik nesalīdzināmi grūtāki kā pašreizējās krīzes briesmas, ka kļūst pat tā kā neērti par savām ikdienišķajām bažām. Kaut gan es ļoti labi saprotu, ka arī tagad ir grūti; tās bailes un nedrošība, tās šajā zemē dzīvojošiem ir asinīs, un katra paaudze ir ne reizi vien pieredzējusi, ka jebkāda kārtība ir ļoti trausla un gaistoša. Man arī ir bail. Arī slavenos treknos gadus pavadīju, nemitīgi bažījoties par naudu un nākotni, es īsti neiederējos tajos laikos. No kredītiem man vienmēr bijis bail kā uguns, es nekad neesmu jutusies droša, ka spēšu garus gadus maksāt un maksāt bankai parādus. Smagu sirdi pirms gada paņēmu to vienu sasodīto kredītu, lai varētu apkures katlu nomainīt un apkuri bišķīt uzlabot. Un neesmu mainījusi savas domas par kredītiem. Man nepatīk.
Liesie gadi mani nemitīgajai iekšējais trauksmei atbilst daudz precīzāk. Ar savām bažām es tagad daudz labāk iederos pasaules ainā. Neesmu nekad bijusi īpaši optimistiska, un beidzot man ir visas tiesības būt tādai, kāda esmu.
Tā, bet tagad metu pie malas pelēkas dienas zūdīšanos un eju darīt darbus. Māju izmēzt, puķes sastādīt, vārīt pusdienām zupu.
|
|
| Labs vakars |
[11 Jun 2009|10:46pm] |
Šovakar viss ir labi. Visu dienu ir labi. Mierīgi. Silti. Es nupat atnācu mājās no atklāšanas. Mazliet griežas galva no vīna un svētkiem. Ēdu konfektes, dzeru minerālūdeni. Visi logi vaļā, pa māju skraida patīkamas siltā gaisa straumes. Biju tieši tā iedomājusies šo vakaru: atnāku mājās, uzsmērēju sviestmaizi, uzvāru tēju, ieslēdzu tv, paskatos, izslēdzu. Izeju uz balkona, sildos, skatos. Saule norietējusi. Esmu mājās. Viena pati. Pieaugusi. Es esmu liela. Šī ir mana dzīve - darbi un izstādes, bildes un objekti, grāmatas, avīzes, filmas. Draugi un puiši. Atbildība, pienākumi, nauda, dienas režīms. Un es palēnām topu arvien vairāk es pati. Visu savu dzīvi augu un augu. Un kļūstu par sevi.
Kopš šī vakara manā dārzā aug Vilibalža dāvināta naktsvijole. Iestādīju ēnā pie kļavas. Kaut nu tikai ieaugtu. Nez vai gliemeži ēd naktsvijoles? Viens jau bija uz lapas uzlīdis. Gliemeži apēda visus manus kabaču stādus. Stulbie gliemeži.
Bet tā vispār šī ir lieliska diena. Es lepojos ar šo savu izstādi.
|
|
| Maketētāja bēdīgās pārdomas kādas darba nedēļas noslēgumā |
[05 Jun 2009|10:39pm] |
Šodien saņēmu gatavus darbus no trīs drukas kantoriem. Vieni drukāja paliela formāta bildes manai izstādei, otri - krāsojamo grāmatu bērniem, trešie - kārtējo MT grāmatiņu, kuru maketēju katru mēnesi. Visi trīs kantori darbos pieļāvuši kļūdas.
Paldies Dieviņam, manas izstādes izdrukās tā kļūda ir tāda, ar kuru pati tikšu galā. Nekas nāvējošs. Tikai neliela nobīde izmēros, vajadzēs citas līstes bilžu stiprināšanai. Štrunts. Bet tomēr tā ir kļūda. Es taču speciāli pieteicu par tiem izmēriem, jo tie bija saskaņoti ar stiprinājumiem.
Bet otrs kantoris nodrukājis kaut ko tik baisu, ka var pa taisno mest visu grāmatu tirāžu miskastē. Visas bildes melnas tā, ka neko nevar saprast. Un vēl lapām malas apgriezuši šķībi. Nevis drusciņ šķībi, bet gan briesmīgi šķībi. Grāmatas prezentācija bija paredzēta svētdien. Nebūs nekāda prezentācija. Pirmdien iešu lamāties un prasīt lai visu pārdrukā. Gan jau teiks, ka esmu visu nepareizi samaketējusi. Hā! Īpaši tās šķībās malas!
Rokas nolaižas.
Kaut arī desmit gadus maketēju grāmatas un vēl visu ko, tik un tā katru reizi, kad tipogrāfija atved gatavos darbus, es ar šausmīgām aizdomām un bailēm gaidu, kāds tad būs rezultāts. Jo kādi tik nav brīnumi redzēti. Šķības greizas grāmatas, nepareizā kārtībā saliktām lapām, nepareizās krāsās, uz nepareiza papīra nodrukātas. Bēdas, posts, lamāšanās un plēšanās. It kā tipogrāfijā tās grāmatas kopā liktu tikai roboti. Tie cilvēki tiešām neredzēja, ko dara? Ka bildes nāk no mašīnas laukā visas melnas, neko nevar saprast. Nē, kā nekas nebūtu bijis griež tik šķībās malas un visu tāpat šķībi liek kopā. Un vienā mierā ved pasūtītājam.
Tā, un te par laimi varu pieminēt drukas kantori nr.3, kas savu darbu bija paveicis gandrīz godam un smuki nodrukājis kārtējo MT numuru. Vismaz vāks ir ļoti glīts. Iekšlapās gan īsti nesakrīt sarkanā un melnā krāsa, ko tekstā pamanīt nevar, bet ilustrācijās gan. Gandrīz trāpīja, bet ne līdz galam. Nu labi, šī ir ļoti paciešama kļūme. Tomēr - arī tā ir kļūme.
Un te nu es esmu - maketētājs piektdienas vakarā. Es nevaru aiziet gulēt, man kādam bija tas jāizstāsta. Zem visiem tiem darbiem taču ir mans paraksts. Tie ir mani darbi. Kaut kādi tādi kļūdaini.
Bet nu neko. Svētdien būs Parkā sezonas atklāšana. Nedēļām ilgi nav bijis laika aizbraukt uz Parku. Vismaz uz atklāšanu gan aizbraukšu. Kaut tikai būtu smuks laiks.
|
|
| Pilsone Citronmeetra |
[04 Jun 2009|11:06am] |
Latvijas un Eiropas pilsone Citronmeetra ir izvēlējusies. Nupat biju vēlēšanu iecirknī un balsoju. Nekad vēl mana izvēle nav bijusi tik neskaidra, slikti pamatota un aizdomīga. Šoriez nu gan nevienam neteikšu par ko balsoju. Jo man īsti nav argumentu, kāpēc balsoju tieši par viņiem.
Savu izvēli pa īstam noformulēju tikai brīdī, kad jau sēdēju aiz zilajiem aizkariem vēlēšanu iecirknī nr. 119 un lasīju kandidātu sarakastus. Varētu pat teikt, ka uz mani pārņēma tāda kā zīlēšanas kantora noskaņa. Vēlēšanu būdiņā aiz bieziem aizkariem ir krēslaini un silti. Uz maza galdiņa manā priekšā ir divi kāršu komplekti - zilas un sarkanas lapiņas ar maz vai nemaz nepazīstamu cilvēku vārdiem. Deg sīka spuldzīte, kas galdu apgaismo ne labāk kā svece. Un, lūk, es pāršķirstu sarakstus, lasu vārdus, neskaidri atceros, ka esmu dzirdējusi dažus no šiem cilvēkiem televīzijā un radio, kaut ko esmu lasījusi no viņu teiktā.
Ar zilajām lapiņām galā tiku ļoti ātri, jo jau iepriekš zināju, par ko balsošu. Ar sarkanajām tik vienkārši nebija. Sašķiroju kārtis (sarakstus) sliktajās un mazāk sliktajās: vienā kaudzītē tie, par kuriem nebalsotu nekādā gadījumā, otrā - tādi, par kuriem varētu vēl domāt, jeb kā tautā saka - mazākais ļaunums. Šķiroju atkal mazākā ļaunuma kaudzīti un tad pēkšņi kaut kas notika - varbūt tā bija spuldzes gaisma, kas noraustījās, varbūt tas bija kāds mans iekšējs apziņas zibsnis, kas negaidīti uzplaiksnīja, un vienā mirklī es biju gatava izvēlēties. Lūk, te ir tie, par kuriem balsošu. Salocīju sarkano sarakstu, ieliku aploksnē un viss. Gatavs.
Kad iztēlojos, ko viņi, manis vēlētie, varētu sastrādās tuvākajos gados... pilnīgi nelabi paliek.
|
|
|
[02 Jun 2009|02:14pm] |
Bērnībā vasaras bija garas, tām nebija ne gala, ne malas. Visa bērnība bija vienīga vasara. Rudens, ziema - tie uzplaiksnīja un pagaisa. Pirmais septembris, dzimšanas diena oktobrī, gadu mijas balles ar konfekšu un dāvanu maisiem, un tad jau atkal bija pavasaris un vasara. Parasti bija vasara. Tāda bija pasaules kārtība.
Tagad rudeņi un ziemas izplešas ar katru gadu arvien lielāki un platāki. Tie aizņem gada lielāko daļu, bet pavasaris un vasara tikai acumirklīgi iemirdzas, uzzibsnī un tūlīt pat izgaist. Tāpēc ar katru gadu pavasaros un vasarās pieaug arī manas pieaugušā cilvēka skumjas. Pat tagad, kad saule ripo pa zemes virsu, viss plaukst un aug, un gaiss virmo karstumā, pat tagad manī ir skumjas par ziemām un rudeņiem, par to, ka gaismas vienmēr pārāk maz un siltuma arī.
Es vairs nepaspēju pat satvert vasaru. Tā tikko sākas, vēl tikai 2. jūnijs, bet es jau jūtu, kā tā izslīd caur pirkstiem un aizplūst. Vairs nav ne 1. jūnija, ne 31. maija. Tie jau ir zuduši. Tāpat kā aprīļa un marta rīti un vakari. Kur es biju visu šo pavasari, kāpēc tas vairs ar mani pa īstam nenotiek?
Man vairs nav tādu dienu kā bērnībā, kad varēju visu laiku dzīvoties pa lauku, dienām ilgi būt ar visu ķermeni iekšā pavasarī un vasarā. Es esmu istabās un ofisos, es strādāju, es daru darbus. Es vienmēr esmu aizņemta ar ko citu. Bet pavasaris tikmēr aizgājis gar maniem logiem, puķu svārkus pār plecu pārmetis. Prom ir.
|
|
|
[27 May 2009|06:41pm] |
Tas noteikti nav prāta darbs krīzes laikā taisīt fotogrāfiju izstādi. Skaidrs, ka atpakaļceļa man vairs nav. Jātaisa un viss. Bet tik un tā man dažbrīd pilnīgi šermuļi skrien pa kauliem, iedomājoties, ka vajadzētu taču sākt pirkt kurināmo nākošajai ziemai, un mājā dažus logus vajag nomainīt un ielikt pāris telpās mazas krāsniņas papildus siltuma. Mīļais Dievs, bet es visu savu naudu gatavojos izprintēt lielformāta fotogrāfijās izstādei par mīlestību un bērnību.
Tādi neapdomīgi sienāži kā es stūrē šo valsti pilnīgā purvā. Ar prātu es saprotu, ka vajadzētu piezvanīt uz muzeju un pateikt, ka nebūs nekāda izstāde, bet iztēle tikmēr turpina radīt jaunus tēlus un tie prasīties prasās tikt palaisti dzīvē.
Un vēl es šodien iegāju Arsenālā apskatīties Eglīti un Laganovski, un Eglīša izstāde ir vislabākais, ko pēdējā laikā esmu redzējusi. Tik smalki, jūtīgi un stipri darbi. Viss kopā - gleznas, objekti, telpa, gaismas - veido veselu pasauli, kur viss ir pabeigts un pārdomāts, un reizē arī atstāta brīvība katram pašam domāt līdzi un just. Ļoti emocionāli tas viss kopā izskatās. Pilnīgi gribētos aplaudēt. Bet vēl labāk ir klusumā pabūt kopā ar gleznām kādu brīdi, rūpīgi izpētīt, pasēdēt uz soliņiem zāles vidū. Vienkārši būt tajā izstādē kādu laiku. Kā pie kāda cilvēka ciemos.
Par Laganovski... Auksta kā ledus tā izstāde. Kontrastā ar Eglīti vispār nekur sirds nepieķeras. Jā, es zinu, ka tas viss ir konceptuāli, bet nu vienalga arī mans prāts īsti negribēja nekur aizķerties. Ja nu vien pie Šekspīra tekstiem, kas visi uz vienas lielas lapas izprintēti ar vismazākā izmēra fontiem. Un Šekspīra telefonu grāmata arī vēl varētu būt. Šos darbus pamanīju, citiem acis skrēja pāri un piestāt apskatīties tuvāk īsti negribējās.
Un tagad man jāsasprindzinās atkal un jāķeras klāt fotogrāfijām. Tā izstāde tomēr jauztaisa. Lai maksā, ko maksādama.
|
|
| Melnās nakts melnais mētelis |
[17 May 2009|12:04pm] |
Muzeju nakts lielāko daļu pavadīju mazā, mīlīgā baļļukā, tomēr paspēju būt arī pēdējais apmeklētājs Jūgendstila centrā un Rozentāla Blaumaņa muzejā. Lai piedod man Rozentāls un Blaumanis, bet es, kārtīgs Rozentālskolas absolvents, memoriālajā dzīvoklī viesojos pirmo reizi. Rozentālam bijusi patiešām ļoti patīkama telpa darbnīcai.
Bet nu tas Blaumaņa mētelis. Mīļais dievs! Tie, kas Blaumaņa mēteli esat redzējuši, varat tālāk nelasīt. Ja neesat, tad Blaumaņa mētelis ir apskatāms literāta kādreizējā darbistabā tieši blakus Rozentāla darbnīcai.
Mētelis novietots aiz stikla. Varbūt tādēļ, ka biju muzejā vēlu naktī un ļoti nogurusi, tas man izskatījās nedabiski milzīgs. Piķa melns milzu mētelis, kā tāds tumsas valdnieka apmetnis, rotāts ar lielu spalvainu apkakli. Spalvas simts gados noplukušas, tādas kā izplūkātas, kā savēlušās. Mētelis kā gorilla, kā melna ala, kā bedre un kalns vienlaicīgi! Kā no pašiem šausmīgākajiem arhetipiski seksuāli tumšākajiem murgiem izkāpis melns briesmu mētelis!
Muzeja darbiniece, kas dežūrēja Blaumaņa darbistabā, man laipni paskaidroja, ka šajā mētelī Blaumanis ziemas spelgoņos esot braucis uz Brakiem. Un tas kaltētais rožu pušķis, kas pie mēteļa nolikts, tas stāstot par to, kā Blaumanis vedis savai mātei rozes, sargājot tās no sala un sildot paslēptas mētelī.
Bet es domās redzu, kā melnais mētelis paveras un no tā birst sakaltušas rozes, un ir ziema tāda, ka māju stūri krakšķ no aukstuma, un nosalst sīkie putniņi un vilki gaudo mežos. Pa piesnigušiem ceļiem bez skaņas, bez zirgiem skrien kamanas un tur iekšā sēž liels un melns bezgalvas, bezkāju mētelis, un tā milzīgās apkakles spalvas plīvo ledainā vējā. Un rozes - tās salst un kalst, un birst un, kamēr mētelis tiek cauri ziemas naktij līdz mājām, kur māte, silta un mīksta, sagaida atvētās durvīs, tikmēr tās ir pagalam.
Es patiešām biju pēdējais memoriālā muzeja apmeklētājs vēlajā nakts stundā, un aiz manis muzeja durvis aizcirtās bargi un skaļi. Es gāju laukā, aukstajā pavasara naktī, un visu ceļu, ejot cauri Vecrīgai un soļojot pāri Akmens tiltam, man likās, ka Blaumaņa mētelis man seko. Līdz pašam Uzvaras monumentam.
|
|
| Sestdienas vakars pirms muzeju nakts |
[16 May 2009|06:58pm] |
Nupat uzkrāmēju darbnīcās kluso dabu. Saprotiet, tādu īstu kluso dabu - sārts, pelēks, bēšīgs, okerīgs. Un centrā zila stikla pudele. Divi sīpoli. Fonā veca, apputējusi mandolīna. Es gleznošu īstu kluso dabu. Kās skolā, kā akadēmija.
Es sen nebiju jutusi tādu prieku un baudu kā tagad, kārtojot priekšmetus klusajai dabai. Pilnīgi tā, ka rokas trīc no laimes. Es vēl nezinu, kas no tā visa sanāks gleznā, bet man tā gribas uzgleznot kluso dabu. Bez nekādiem zemtekstiem un koncepcijām. Tikai tāpēc, ka skaistas krāsas. Un smuki bļiki uz zilās pudeles sāna.
Pilnīgi neoficiāli divas manas jaunākās bildes šonakt piedalās privātā izstādē par godu muzeju naktij. Tā nu mans "Vienacainā kaķa portrets" un "Baltais krekls" ir padoti publikai.
Vēl man pa kaklu pa galvu jātaisa fotogrāfiju izstāde. Tā gan būs ļoti konceptuāla. Esmu baigi nobijusies, kā viss sanāks, jo tā būs ļoti personīga izstāde.
Un pēc tam jau būs vasara un es braukšu uz Pēterburgu un Ameriku, un taisīšu citādu mākslu. Nekādas klusās dabas. Būvēšu un konstruēšu objektus. Neskatoties uz to, ka visu laiku kaut ko daru mākslas jomā, tik un tā īsti nejūtos kā māksliniece. Manuprāt mākslinieks caurām dienām dzīvo pa savu darbnīcu un mālē bildes. Vasarā iet laukā un mālē plenērā. Neko citu es vēl arvien nespēju pieņemt kā īsa mākslinieka identitātei piederošu. Kaut arī mani ļoti interesē laikmetīgā māksla, arī visādi tur video un performances, un brīžiem tas, ko es daru, arī tuvojas laikmetīgās mākslas lauciņam. Tik un tā - manā galvā un sirdī dzīvo nerimstošas ilgas būt īstam māksliniekam, kas darbnīcā uzliek riktīgu kluso dabu un tad mālē, papīpē, papīpē, mālē atkal.
Iespējams, ka mans mēģinājums teju desmit gadus pēc mākslas akadēmijas pabeigšanas uzgleznot vienu normālu kluso dabu, ir tuvošanās manam sirds sapnim - būt par mākslinieku.
|
|
|
[16 May 2009|01:24pm] |
|
Tūlīt man griezīs matus. Sēžu un gaidu savu kārtu. Tikmēr biroja vannas istabā matus griež Klārai. Ir kārtējā matu griešanas sestdiena, kad birojā ierodas kultūras darbiniece D. un apgriež mums, izdevniecības darbiniecēm, matus. Matu griešanas sestdienas ir arī draudzības dienas, un mēs ar D. kārtīgi aprunājamies par dzīvi. Dzeram kafiju, ēdam konfektes un cepumus un pēcpusdienā esam tapušas skaistas un priecīgas, un sirds pilna sievišķīga draudzīguma.
|
|