Bērnībā vasaras bija garas, tām nebija ne gala, ne malas. Visa bērnība bija vienīga vasara. Rudens, ziema - tie uzplaiksnīja un pagaisa. Pirmais septembris, dzimšanas diena oktobrī, gadu mijas balles ar konfekšu un dāvanu maisiem, un tad jau atkal bija pavasaris un vasara. Parasti bija vasara. Tāda bija pasaules kārtība.

Tagad rudeņi un ziemas izplešas ar katru gadu arvien lielāki un platāki. Tie aizņem gada lielāko daļu, bet pavasaris un vasara tikai acumirklīgi iemirdzas, uzzibsnī un tūlīt pat izgaist. Tāpēc ar katru gadu pavasaros un vasarās pieaug arī manas pieaugušā cilvēka skumjas. Pat tagad, kad saule ripo pa zemes virsu, viss plaukst un aug, un gaiss virmo karstumā, pat tagad manī ir skumjas par ziemām un rudeņiem, par to, ka gaismas vienmēr pārāk maz un siltuma arī.

Es vairs nepaspēju pat satvert vasaru. Tā tikko sākas, vēl tikai 2. jūnijs, bet es jau jūtu, kā tā izslīd caur pirkstiem un aizplūst. Vairs nav ne 1. jūnija, ne 31. maija. Tie jau ir zuduši. Tāpat kā aprīļa un marta rīti un vakari. Kur es biju visu šo pavasari, kāpēc tas vairs ar mani pa īstam nenotiek?

Man vairs nav tādu dienu kā bērnībā, kad varēju visu laiku dzīvoties pa lauku, dienām ilgi būt ar visu ķermeni iekšā pavasarī un vasarā. Es esmu istabās un ofisos, es strādāju, es daru darbus. Es vienmēr esmu aizņemta ar ko citu. Bet pavasaris tikmēr aizgājis gar maniem logiem, puķu svārkus pār plecu pārmetis. Prom ir.