Man patīk pelēki, lietaini vasaras rīti. Šorīt nekur nav jāsteidzas. Neticami izklausās, bet esmu izdarījusi tik daudz, ka varu pāris dienas likt mieru darbiem. Neko nekavēju. Viss mierīgi. Vienīgie iekavētie darbi attiecas uz mājsaimniecību - tukšajās dobēs jāsastāda puķes un jātīra māja. Bet tie ir parasti darbi, ne tiem kādi termiņi, ne atbildība citu cilvēku priekšā. Gribu daru, gribu nedaru.

Pamodos agri, ilgi valstījos pa gultu, lasot Belševicas "Billi". Redzēju Nac. teātrī izrādi, ļoti sagribējās pārlasīt visas trīs "Billes" daļas. Tā ir brīnišķīga grāmata lasīšanai krīzes laikā. Billes dzīves apstākļi ir tik nesalīdzināmi grūtāki kā pašreizējās krīzes briesmas, ka kļūst pat tā kā neērti par savām ikdienišķajām bažām. Kaut gan es ļoti labi saprotu, ka arī tagad ir grūti; tās bailes un nedrošība, tās šajā zemē dzīvojošiem ir asinīs, un katra paaudze ir ne reizi vien pieredzējusi, ka jebkāda kārtība ir ļoti trausla un gaistoša. Man arī ir bail. Arī slavenos treknos gadus pavadīju, nemitīgi bažījoties par naudu un nākotni, es īsti neiederējos tajos laikos. No kredītiem man vienmēr bijis bail kā uguns, es nekad neesmu jutusies droša, ka spēšu garus gadus maksāt un maksāt bankai parādus. Smagu sirdi pirms gada paņēmu to vienu sasodīto kredītu, lai varētu apkures katlu nomainīt un apkuri bišķīt uzlabot. Un neesmu mainījusi savas domas par kredītiem. Man nepatīk.

Liesie gadi mani nemitīgajai iekšējais trauksmei atbilst daudz precīzāk. Ar savām bažām es tagad daudz labāk iederos pasaules ainā. Neesmu nekad bijusi īpaši optimistiska, un beidzot man ir visas tiesības būt tādai, kāda esmu.

Tā, bet tagad metu pie malas pelēkas dienas zūdīšanos un eju darīt darbus. Māju izmēzt, puķes sastādīt, vārīt pusdienām zupu.