Vakar vakarā biju pie jūras Vakarbuļļos. Rietēja saule, tuvojās negaiss, smiltis dega sarkanās saulrieta ugunīs, debesis - zili melnas, ūdens - gluds kā ezerā. Pāri ūdeņiem strauji tuvojās okerkrāsas lietus, arvien tuvāk un tuvāk. Gaisma tāda, ka acis svilst. Traki sarkans, dzeltens, oranžs, viss simtkārt paspilgtināts. Bet ūdens - kā rāms sudrabs, vēss, viegls, dzīvs, tikko jaušamiem vilnīšiem skalo krastu. Paspēju ātri nomest drēbes, ielīst aukstajā ūdenī, bet bija ļoti vēsu un arī baisi no visa tā dramatiskā skaistuma, kas visapkārt. Izskatījās kā pasaules gals. Tik pat labi tas varētu būt pats pēdējais pasaules saulriets, pēdējais negaiss. Un lidmašīnas lidoja zemu, zemu kā tādi lēni gaisa rāpuļi, kas lēni un smagi pāri jūrai vilka baltus vēderus. Tās lidoja tieši melnajiem mākoņiem pretī, tieši iekšā tumsā, un aiz to spārniem dzalkstīja uguntiņas.
Man bija tik ļoti bail būt jūrā, būt tik trakā saulrietā, bail no lidmašīnām-rāpuļiem. Un arī tik brīnišķīgi, ka taisni vai kliegt varētu. Tikko biju saģērbusies, sāka līt. Arvien vairāk un vairāk. Skrēju uz mašīnu, dvieli pāri pleciem pārmetusi. Bet pāri melnajiem mākoņiem tobrīd lēnām auga varavīksne. Skrienot vēl paris reizes paskatījos atpakaļ, kur spoži sarkana saule man tieši aiz muguras krita iekšā jūrā un, līdz pašam krastam ūdenī kvēloja degošs saules ceļš.
Kā Munka gleznā, es domāju, skrienot uz mašīnu. Tikai vēl skaistāk.
Slapja braucu mājās un visu ceļu skaļi dziedāju līdzi radio. Mājās iedzēru krietnu glāzi viskija, lai sasildītu kaklu un kājas, un visu nakti gulēju kā runcis - laimīgā, siltā miegā. Sapņos redzēju lidmašīnas.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: