Pilsone Citronmeetra
Latvijas un Eiropas pilsone Citronmeetra ir izvēlējusies. Nupat biju vēlēšanu iecirknī un balsoju. Nekad vēl mana izvēle nav bijusi tik neskaidra, slikti pamatota un aizdomīga. Šoriez nu gan nevienam neteikšu par ko balsoju. Jo man īsti nav argumentu, kāpēc balsoju tieši par viņiem.

Savu izvēli pa īstam noformulēju tikai brīdī, kad jau sēdēju aiz zilajiem aizkariem vēlēšanu iecirknī nr. 119 un lasīju kandidātu sarakastus. Varētu pat teikt, ka uz mani pārņēma tāda kā zīlēšanas kantora noskaņa. Vēlēšanu būdiņā aiz bieziem aizkariem ir krēslaini un silti. Uz maza galdiņa manā priekšā ir divi kāršu komplekti - zilas un sarkanas lapiņas ar maz vai nemaz nepazīstamu cilvēku vārdiem. Deg sīka spuldzīte, kas galdu apgaismo ne labāk kā svece. Un, lūk, es pāršķirstu sarakstus, lasu vārdus, neskaidri atceros, ka esmu dzirdējusi dažus no šiem cilvēkiem televīzijā un radio, kaut ko esmu lasījusi no viņu teiktā.

Ar zilajām lapiņām galā tiku ļoti ātri, jo jau iepriekš zināju, par ko balsošu. Ar sarkanajām tik vienkārši nebija. Sašķiroju kārtis (sarakstus) sliktajās un mazāk sliktajās: vienā kaudzītē tie, par kuriem nebalsotu nekādā gadījumā, otrā - tādi, par kuriem varētu vēl domāt, jeb kā tautā saka - mazākais ļaunums. Šķiroju atkal mazākā ļaunuma kaudzīti un tad pēkšņi kaut kas notika - varbūt tā bija spuldzes gaisma, kas noraustījās, varbūt tas bija kāds mans iekšējs apziņas zibsnis, kas negaidīti uzplaiksnīja, un vienā mirklī es biju gatava izvēlēties. Lūk, te ir tie, par kuriem balsošu. Salocīju sarkano sarakstu, ieliku aploksnē un viss. Gatavs.

Kad iztēlojos, ko viņi, manis vēlētie, varētu sastrādās tuvākajos gados... pilnīgi nelabi paliek.