Laika krātuve [entries|friends|calendar] citronmeetra [ userinfo | livejournal userinfo ] [ calendar | livejournal calendar ]

Zaļš, balts, rozā [12 May 2009|10:26am] 3 comments|post comment

Pirmdienas nakts [11 May 2009|12:27am] Tikko sākusies pirmdiena. Esmu darbā. Vēl esmu darbā. Jau esmu darbā. Pēc brīža došos uz mājām, un tad jau drīz atkal varēs iet uz darbu. Labu nakti jums, mīļie cibiņi. Visus mīlu. 1 comment|post comment

[10 May 2009|10:30am] Lai uzlabotu savu čīkstīgo imidžu, ierakstīšu arī ko labu. Vakar, pa pļavām staigājot, satiku stirnu bariņu. Ļoti dusmīgs stirnu buks uz mani rēja sargsuņa balsī. Nobijos un aizlavījos projām. Parkā viss zied, bet ne tik ļoti kā Rīgā. Šeit ābeles vēl tikai pumpuros. Šeit ir ļoti skaisti. Zinu, ka tas izklausās banāli, bet patiešām ir ļoti skaisti, pa īstam skaisti. 3 comments|post comment

[10 May 2009|10:20am] Laukos. Esmu laimīga par katru stundu, ko man izdodas pavadīt šeit. Tikai šādu stundu nav daudz. Pēdējā laikā nesanāk būt projām no Rīgas ilgāk par vienu dienu. Bet tā vajadzētu dienas trīs vai vairāk, lai izvēdinātu galvu un nomierinātos. Dažas pēdējās nedēļas sagurstu arvien vairāk. Man ir pārāk daudz darāmā, pārāk daudz neskaidrību, haosa, nekārtības. Es šausmīgi nervozēju. Es atkal naktīs mostos augšā pārbijusies līdz izmisumam un nevaru aizmigt. Dzeru ļoti daudz kafijas. Dažreiz iedzeru vīnu, bet atslābums ir īslaicīgs un saraudina mani, nevis iepriecina. Stress. Tā to sauc. Ja varētu padzīvoties pa Parku kādu nedēļu, kļūtu labāk. Es zinu. Es varētu daudz staigāt un darbus darītu rāmāk. Naktīs gulētu mierīgāk un dienā padarītu vairāk. Bet man nav tādas nedēļas, ko varētu pavadīt projām no Rīgas. Tik vien ir kā šīs dažas stundas, un es pat īsti nepagūstu noticēt, ka tiešām esmu šeit, un ir jau jābrauc atkal projām. Tā viss izskatās šobrīd. Nekā iepriecinoša. 6 comments|post comment

cibas dzīve [06 May 2009|02:40pm] Patiešām nezinu, ko tādu šodien uzrakastīt lai jums būtu interesanti. Esmu tāds cibiņš, kas daudz raksta par saviem domu procesiem un vēl arī par laika apstākļiem. Mani vairāk lasa (spiežot pēc komentāriem) sievietes kā vīrieši. Es vēlētos būt interesanta arī cibas puišiem. Protams. Es nerakstu par seksu, hokeju, ēst gatavošanu. Man ļoti patīk rakstīt, kad ceļoju. Grūtos un bēdīgos laikos es cibā neko nevaru uzrakstīt. Ciba ir man ir prieka vieta, nevis bēdu leja. Kaut arī dažkārt esmu šeit ierakstījusi kaut ko, cerot uz pažēlošanu. Vissatraucošākais notikums visā manā cibas dzīvē, ir diena, kad Dienasgrāmata mani virtuāli izglāba no telpas, kurai pēkšņi nedarbojās durvju rokturis. Biju iesprūdusi istabā, kurā bija dators un internets. Trešajā stāvā, tātad arī pa logu laukā tikt nevarēju. Dienasgrāmata man izstāstīja, kā ar tādiem instrumentiem kā šķēres, lineāls, vēl kādi nebūt kancelejas piederumi atmūķēt durvis. Tā es tiku brīvībā. Nezinu, ko būtu bez cibas darījusi. Man patīk cibiņi, kas raksta regulāri, saturīgi, visai atklāti par sevi un savu dzīvi. Patīk gan sadzīviskie cibiņi, gan tādi, kas spriež par augstām lietām. Ka tikai būtu no sirds un par sevi. Es vēl arvien atceros tos laikus, kad te spoži un aizraujoši rakstīja maya, anonymous, aptieka, skuka arī toreiz daudz rakstīja. Mani cibas dievi. Kā es viņus lasīju, kā kautrējos pati rakstīt, jo likās necienīgi skribelēt kaut ko šajā svētajā vietā, kur tādi brīnišķīgi teksti tiek radīti. Oi, jaunība... Īstajā dzīvē es rakstu piezīmes līniju kladē. Rakstu līdzīgi kā cibā, tikai drošāk. Un vairāk. 17 comments|post comment

[04 May 2009|07:20pm] Uzgleznoju daudz, bet pabeigt bildi šovakar nevaru. Jāspiež tomēr uz kvalitāti, nevis termiņu. Vēl kādu stundiņu pačibināšu un tad šīsdienas gleznošanai metīšu mieru. Līdz kaklam apnikusi slimošana. Gribu būt atkal stipra un vesela. 2 comments|post comment

[04 May 2009|09:54am] Turpinu slimot un gleznot. ZS vakar no rīta aizbrauca, tagad viena pati klīstu pa māju, gleznoju, šņaukājos, domāju gan labas, gan sliktas domas. Šī ir dīvaina saaukstēšanās, kurai, manuprāt, ir ciešs sakars ar manām domām un emocijām, baciļi šoreiz maz ir pie vainas. Es mēģinu no sevis izslimot laukā visādas vecas bēdas, pa ziemu sakrātās bailes, neveiksmes un zaudējumus. Labāk neko daudz par to nerakstīšu, negribu izklausīties kā galīgs dīvainītis. Tā jau vispār arī manā ielā ir pavasaris, tas ir skaists un godības pilns, salds un smaržīgs. Pat ar visām iesnām jūtu, kā smaržo ziedošās plūmes. Visapkārt mājai kļavas arī vienos zelta ziedos. Pa laikam izeju laukā, parušinu dobes, aplaistu puķu asnus. Ja pietiks spēka un laika, šodien pagalmā mēģināšu uzrakt mazu zemes pleķīti diļļu dobei. Tā, un tagad jāiet gleznot. Ierakstu to šeit, lai nebūtu atkāpšanās iespēju: šovakar bildei "Baltais krekls" jābūt gatavai. Vakarā vai rīt no rīta šeit jāieraksta atskaite. 7 comments|post comment

Pie kā noved pārlieks garīgums? [01 May 2009|06:55pm] Manas vēlīnās meditācijas vēsos pavasara vakaros ir mani novedušas pie kakla sāpēm, galvas smaguma un paaugstinātas temperatūras. Punktu visam pielika centieni izpildīt dažus jogas vingrinājumus. Vakar no rīta saņēmos uz balkona mazliet pavingrot, iedvesmojoties no jogas rokasgrāmatas, un še tev nu bija! - tūlīt par pēc vingrošanas sajutu pirmos saaukstēšanās simptomus, kas ātri vien pārvērtās iesnās un pamatīgās kakla sāpēs, ar sekojošu vispārēju vājumu un temperatūras paaugstināšanos. Man, protams, gribētos domāt, ka esmu atvērusi nezin kādas tur superčakras, kurās ieplūdusi jauna enerģija, un tāpēc mans pie jogas labumiem nepieradušais ķermeni ir tik asi reaģējis. Bet drīzāk tā ir cūcība parastā, kas skaistā pavasara dienā liek justies slimai un nīkulīgai, liedz dzert vīnu un no sirds priecāties par dzīvi. Šajās dienās man daudz jāuzglezno. Viena bilde jādabon gatava noteikti. Paguļu, padzeru tējas un zāles, pagleznoju. Ļoti jauki ir tas, ka atbrauca ZS. Viņš gatavo man ēstu un rūpējas par saimniecību, kamēr es šķaudu un gleznoju. Šāda ir šī pirmā maija diena. Gleznoju krekla bildi, ēdu lasi, nočiepju arī pa malciņam vīna, dzeru īpašo ārstniecisko tēju ar ingveru, ķiplokiem, piparmētrām un medu, runājos ar ZS par mākslu, dzīvi un ēst gatavošanu, šņaucu iesnaino degunu un pa laikam izeju pagalmā, paskatīties, cik skaists atkal šogad ir pavasaris. post comment

Pirmā siltā pavasara nakts [30 Apr 2009|09:53am] Vakar vēlu vakarā ilgi sēdēju uz balkona un domāju. Bija tik silti kā vasarā. Sēdēju, sēdēju, labu brīdi skaitīju medtatīvo Ma-ra-na-ta, līdz satumsa nakts, tad apgūlos turpat uz bakona un skatījos debesīs, vairs nedomājot neko. Tā nu mēs tur gulējam - Lielie greizie rati un es. Pagriezušies viens pret otru. Un vēl man blakus uz paklājiņa gulēja kaķītis un domāja savas kaķu domas. 10 comments|post comment

Pavasara putekļi [27 Apr 2009|01:46pm] Vakar pēkšņi atkal šķita, ka no visiem kaktiem, plauktiem, skapīšiem gāžas putekļi. Pāris stundas rakņājos pa kastēm un kastītēm, meklēju kādu no Atmodas laikiem aizķērušos pie žaketes atloka piespraužamu Latvijas karoga nozīmīti. Nekā! Visas karodziņu piespraudītes pazudušas kopā ar auseklīšiem. Atradu Kanādas karodziņu, nolēmu, ka būs gana labs, esmu taču māksliniece, varu Kanādas nozīmītes vietā uzgleznot Latvijas nozīmīti. Tikai pabrīnījos, kur palikusi Atmodas godība. Tiešām kādā brīdī kārtējo vēlēšanu pievilta būšu izmetusi visus ausekļus miskastē? Neatceros. Tagad slauku putekļus un mazgāju kaktus. Man vēl ir tik daudz šķirojamu un laukā metamu mantu. Tīru arī savu cibu. Mīļie cibasbiedri, vai jums ir kas zināms par sekojošiem cibiņiem:  aanticulturee  , amalija , fragile , jauna_dzive , jojo , juris_tilts , klaide , magone , maksims , narayana , sniegi , ugli , varna , x_f , zobgale ? Dzīvi vai miruši? Vai vēl rakstīs vai nē? Dzēst no draugiem bez žēlastības vai gaidīt, kad atkal ko teiks? Vai kādam ir ziņas par šiem sen nerakstījušajiem? Dažs klusējis mēnešiem, cits gadiem. Ceru, ka visi dzīvi. 29 comments|post comment

[25 Apr 2009|09:01pm] Šodien atkal bija laba diena. Pie manis atbrauca radi apskatīties izstādi. Izstāde radiem patika. Piesaulītē iedzērām vīnu un kafiju, uzēdām kūku. Saulē bija karsti. Visi priecīgi, tikai vecāmamma klusītiņām raudāja viena pati maliņā pagājusi, jo izstādē ir dažas manas mammas gleznas. Vecāmamma arī nebija pie manis bijusi kopš mammas nāves. Vēlāk devāmies uz restorānu un ēdām kā tādi negauši, sadzērāmies vīnu, aprunājāmies par dzīvi. Labi. Viss bija labi. Galīgi sareibusi atbraucu mājās, metos zāģēt pagalmā krūmus un dedzināt ugunskurā lapas un zarus. Man ļoti patīk ņemšanās ap ugunskuru. Mitrie zari ugunī sīc, lapas dūmo un čūkst līdz pēkšņi izšaujas spēcīga liesma un viss deg ar lielu spēku, tad atkal noplok, un es lieku klāt lapas un žagarus un viss process atkal sākas no sākuma. Apgriezu liepai atvases, nošņikāju dažus krūmeļus, izgrābu lapas no cidonijām, nolasīju žagarus no vārtu priekšas. Bija labi. Tāpēc es nesaprotu, no kurienes atkal šīs skumjas. Neskaidras bēdas, kurām es nevaru atrast cēloni. Darbnīcā man ir vēl puspudele vīna. Varbūt iešu iedzert. 5 comments|post comment

Niezēšana [24 Apr 2009|09:46am] Nagi niez iesēt kaut ko zemē. Divi dažādi baziliki jau uzdīguši, šodien iesēšu arī to, kam tumši violetas lapas. Uzdīgušas ir arī kāršrozes. Samtenes gan dīgst ļoti švaki. Lauvmutītes vēl ir tik sīciņas, ka zaļos asniņus tikko var saskatīt. Vakar iegādājos vēl sēklas, kastītes un podiņus sēšanai, vēl arī padevos kārībai un nopirku jaunu dārza rušināmo lāpstiņu. Vispār man būtu jāglezno kā trakai, jo tūlīt būs jāsūta bildes un Briseli, bet man vēl ir tikai kaķa portrets. Tā vietā, lai gleznotu, es vakar visu vakaru līdz tumsai grābu pagalmu un dedzināju zarus. Man jābūt ārā pēc iespējas vairāk. Man vajag gaisu, gaismu, man vajag ugunskura smaržu un zemi. Citādi es emu pārāk vata (iespaidojoties no Snorkes, izpētīju, ka esmu viena tipiska vata), manī ir par daudz gaisa, tāpēc man sevi jālīdzsvaro ar labi daudz zemes. Lai mums viss šodien labi. 10 comments|post comment

[19 Apr 2009|04:45pm] Vakar bija pilnīgi ģeniāla diena. Es vēl arvien esmu ļoti priecīga par vakardienu. Tikai ir grūti koncetrēties rakstīšanai. 1 comment|post comment

[13 Apr 2009|07:31pm] Vienkārši šausmīgi gribas iedzert vīnu. Bet nav vīna. Turklāt, ja arī būtu, jādzer būtu šovakar vienai. Kaķītis skaitās vīna dzeramā kompānija? Vīna draugs man būs rītvakar, bet tad varbūt nemaz arī negribēsies nekādu vīnu. Sasodīts! Es šodien izvairos no tā, ko man būtu jādara. Pēc nepilnas nedēļas pie manis būs darbnīcas atvērtā durvju diena un man taču vajadzēs kaut ko rādīt. Vēl nekā nav. Tik vien kā šodien izvēdināju lielās telpas un pārkrāmēju gleznu kaudzes. Pēc tam izmisumā zvanīju ZS un piebļāvu klausuli, ka viss ir slikti. ZS mierināja un teica, ka nevajagot tā nervozēt, viss būt labi, ka palīdzēs iekārtot izstādi un vispār bija labs un iejūtīgs. Šobrīd vairāk par visu man gribētos atteikties no durvju atvēršanas un nedarīt neko. Iedzert vīnu, paslēpties zem gultas un nelīst laukā līdz viss būs atkal mierīgi. 5 comments|post comment

[13 Apr 2009|11:52am] Lieldienas tomēr mieru atnesa. Vakar agri no rīta pa kalu pa galvu skrēju uz Lieldienu misi, jo pēc ilgiem laikiem ļoti gribēju redzēt, kā svinīgā Lieldienu Rezurekcijas procesija iet ap manu mīļo Alberta baznīcu. Ļoti baidījos, ka nokavēšu. Biju naktī gulējusi kādas trīs stundas, pamodos pilnīgi apdullusi, bet ar vienu neatlaidīgu domu - man jāredz procesija. No mājām izskrēju, kad pulkstenis bija jau astoņi - tālumā sāka zvanīt Alberta baznīcas zvani. Lecu mašīnā, braucu, cik vien ātri var braukt pa mazajām Pārdaugavas ieliņām, man tieši deguna priekšā aiztaisījās dzelzceļa pārbrauktuve un vajadzēja gaidīt, kamēr laisks vilciens no Jūrmalas puses aizčukina Rīgas centrālās stacijas virzienā. Pēc tam vēl bija jāatrod, kur nolikt mašīnu, jo iela ap baznīcu jau bija pilna, nebija kur iespraukties. Bet es tomēr paspēju. Mīļie, tas bija tieši tā, kā es to biju vēlējusies redzēt! Alberta baznīca, stalta un gaiša, un tai pāri kā pati debesu godība spīd Lieldienu rīta saule, un nāk Rezurekcijas procesija, karogiem lēnām zvārojoties no viena sāna uz otru, tiem seko baldahīns, zem kura tiek nests Vissvētākais Sakraments, un draudze, dziedot dziesmas, soļo visi procesijā apkārt baznīcai, nesot līdzi grozus ar Lieldienu ēdieniem. No sajūsmas skriešus pievienojos procesijai un paspēju vēl divas reizes apsoļot apkārt savai dzimtajai baznīcai. Zvani skanēja, ka ausis džinkst, draudze šķībi griezi vilka korim līdzi himnu dziedājumus, bērni tuntulējās mammām un tētiem gar kājām, sirmgalvji gāja svinīgi un klusi. Un tad atnāca augšāmcelšanās prieks, tik stiprs, ka visas gavēņa skumjas bija uz līdzenas vietas kā ar roku atņemtas. Pēc procesijas kopā ar visiem gāju iekšā baznīcā, kur no augstajiem griestu logiem saule spīdināja zeltainus starus pār svētku godībai sapostajam altārim, un svinēju misi tā it kā šīs būtu pašas pirmās Lieldienas kopš pasaules radīšanas. Pēc tam braucu uz Parku šūpoties un ripināt olas. 4 comments|post comment

[11 Apr 2009|01:42pm] Vakar bija brīnišķīgs vakars pie Vilibalža. Migla un dūmi ap piknika galdu, uz mājas jumta sēdēja kaimiņu kaķis, puiši zāģēja kokiem zarus un dedzināja, kamēr meitenes pie galda runāja un dzēra vīnu. Vispār puiši arī dzēra vīnu, bet viņi bija darbīgāki, un daudz gar galdu neslaistījās. Bērni tikmēr rikšoja pa dārzu. Vakars atnāca vēss, bet mēs tik un tā ilgi sēdējām laukā un aizrunājāmies līdz pat kosmosam. Dienā jau biju paveikusi Lielās piektdienas rituālus un vakaru sagaidīju ar sajūtu, ka, jā, viss ir piepildīts. Viss šis gavēnis, Klusā nedēļa, Lielā ceturtdiena un Lielā piektdiena. Vēl tikai jāsakārto māja, jānokrāso olas un jāsagaida vakars, kad pie baznīcām iedegs ugunskurus Lieldienu uguns svētīšanai. Un atkal būs augšāmcelšanās nakts. Nu un tad, ka ar emocijām es neko īpašu nejūtu. Tik un tā ir atkal Lieldienas, vēlreiz dzīvība uzvar nāvi, vēlreiz viss sākas no sākuma. Kā vienmēr. Un tā līdz pašai mūžībai. 2 comments|post comment

Lielā piektdiena [10 Apr 2009|10:02am] Esmu šaisaulē dzīvojusi 33 gadus un sešus mēnešus. Par to iedomājos vakar, dodoties uz Lielās ceturtdienas dievkalpojumu. Šogad Lieldienās es esmu tik veca kā Jēzus, kad viņš mira un augšāmcēlās. Nekad vel man nav bijis tik grūti saņemties Lielās nedēļas svinīgajām misēm. Pilnīgs tukšums. Nav arī nekādas mocīšanās un cīņu, tikai tukšums, mīksts kā vate, mazliet slinkums, nogurums, grūti koncentrēties. Viss, ko esmu par Dievu domājusi, ir aizgājis, un tagad man nav nekā ko teikt. Rituālus es zinu no galvas. Dažreiz tie manī atbalsojas, dažreiz nē. Es zinu, kad jāmetas ceļos, kurās vietās kas jāsaka, kad jāsit pie krūtīm un jānožēlo grēki, kad drīkst priecāties, kad jāraud. Es daudz ko esmu iemācījusies, redzējusi, sapratusi. Sajūta tāda, ka jāsāk viss no sākuma. Vēlreiz jādodas ceļā un no pašiem pamatiem jāmeklē Visuaugstais vēlreiz. Ja vien man pietiks spēka. Ja man nepietiks, paliek tik vien kā cerība, ka Viņam gan spēka pietiks un Viņš nāks man pretī. 2 comments|post comment

Garšas [09 Apr 2009|12:11pm] Es arī gribu parunāt par šīsdienas tēmu - garšām. Redziet, es esmu visēdājs, kam viss garšo. Es pati par to brīnos. Ņemot vērā manu sīko, kaprīzo ķermeni, mazo vēderiņu un visāda veida izlutinātību, man vajadzētu ņergāties gar ēdieniem, neēst to un šito, kaprīzēties un šķobīties. Bet nekā. Man patīk ēst. Man garšo sāļi un skābi ēdieni, un saldumi, un gaļa, arī dārzeņi, pat putras garšo. Ar garšvielām un bez garšvielām. Labāk un sliktāk pagatavoti. Es pati gatavoju bez īpaša degsmes, man ir vienkāršas prasības pret ēdienu. Man ļoti garšo kaut kas tik parasts kā vārīti kartupeļi. No rītiem es ēdu biezputras. Jā, pat šķiet, ka man ir dotības tieši biezputru vārīšanā. Man garšo rupjmaize ar sviestu. Siļķes, speķis, sīpoli un ķiploki, lakrica un vēl citas lietas, kas dažkārt negaršo citiem. Es mierīgi varu ēst arī tādas dīvainības kā tās jocīgās fermentētās pupiņas, kuras nezin kādēļ uzturā lieto japāņi. Nav liela prieka ēst tādu staipīgu, šaubīgu masu, bet nav arī nekādas vainas. Arī zviedru pūdētā siļķe ir tā neko, ja vien pārāk neesaelpojas nepatīkamo smaku. Dzīvus zirnekļus un tārpus es neēstu gan nekādā gadījumā. Viss pārējais, kas nav objektīvi pretīgs, manā uztverē ir ēdams. Atceros, ka bērnībā es neēdu biešu lapiņu zupu. Neēdu un viss. Tagad man tā garšo pat ļoti. Laikam jau tas ir labi, ka visu var ēst. Vienīgi bēdājos pat to, ka man nav īsti savas gaumes, savu mīļāko ēdienu, sava super ēdiena, kuru varētu svinīgi piedāvāt viesiem. Ēdienu pasaule ar savu garšvielu ķīmiju man šķiet noslēpumaina un aizdomīga. Man bail publiski kaut ko gatavot, jo šķiet, ka citiem tas negaršos. Kaut vai tādēļ, ka es ļoti maz lieku klāt ēdienam sāli. Daudz par maz, lai tas patiktu citiem. Tas tā. Varbūt dēļ pilnmēness tuvošanās esmu patiešām grūtsirdīga. Jūtos bēdīgi kaut vai par to, ka nevaru piedalīties smalkajās garšvielu diskusijās. Man pārāk labi viss garšo. 13 comments|post comment

Dzīve manā logā [06 Apr 2009|09:21pm] Jūs esat mani mazie lodziņi, kuros lūru un iztēlojos citas dzīves, citās mājās, pie citiem datoriem. Manā logā šodien nav nekā īpaša. Tas pats vecais nemiers un parastie darbi, satraukšanās par visu, kas jāpaspēj. Nekā īpaša. Hā, ir gan tomēr kaut kas īpašs! Šodien pirmo reizi atslēdzu apkuri uz laiku, kamēr esmu darbā. Jūs pat nevarat iedomāties, kādu baudu man sagādā brīdis, kad pagriežu kloķīti un apkure apstājas! Vakarā iedarbināju aparātu atkal. Patiesībā jau grēks būtu sūdzēties, jo jaunais apkures katls man šo ziemu padarīja vieglāku. Kaut arī krietni dārgāku. Bet vismaz nebija vairs jāceļas agri no rītiem, lai iekurinātu krāsni. Rudenī man bija divi lieli plāni pārziemošanai - jauns apkures katls un baltas sienas visā mājā. Man bija skaidrs, ka citādi nepārziemošu. Vajadzēja pastāvīgu siltumu un gaismu. Tos arī dabūju. Ar siltumu gan bija kā bija, bet nenosalu, pat īsti slimojusi pa ziemu neesmu, bet pie nemitīgas tuntulēšanās esmu pieradusi. Ai, bet ko nu es te klabinu par ziemu, krāsnīm un pērnajām lapām. Ārā ir pavasaris, esmu iesējusi kāršrozes, samtenes un baziliku, putni dzied, ir atkal gaisma un siltums par brīvu. 9 comments|post comment

sestdiena, aprīlis, pavasaris [04 Apr 2009|01:17pm] Ceru, ka šajā burvīgajā pēcpusdienā neviens pats Latvijā esošs cibiņš nesēž cibā un neklabina. Ja tomēr kāds aizsēdējies elektroniskajā telpā, es tev, cibiņ, saku: ej laukā, pasēdi saulītē, ieelpo gaisu un gaismu! Visa Kurzeme šodien grābj lapas un kaut ko dedzina. Ziema sadeg kopā ar žagariem un pērnajām lapām. Bet es šodien apbimbājos, stāvot tikko nokusuša lauka vidū un skatoties debesīs. Virs ābeļdārza lidoja stārķu pāris un tad tūlīt aiz viņiem vēl arī milzīgs zosu kāsis, kas pārlidoja man pāri galvai, skaļi sasaucoties. Bet es kā tāds muļķis smaidīju, smējos un apraudājos arī pie viena, jo nu šī velna ziema ir cauri ar visiem saviem apkurē un elektrībā nosvilinātajiem naudas kalniem un drēgnajiem kaktiem, mūžam nepiesildāmajiem. Un vēl es šodien izdomāju jaunu telpisku objektu Mākslas dienu izstādei par godu un pat sarunāju, ka aizņemšos no muzeja fondiem šūpuli šim objektam. Darba nosaukums būs līdz nelabumam banāls - "Pavasaris". 1 comment|post comment

navigation [ viewing | 140 entries back ] [ go | earlier/later ]