Niezēšana
Nagi niez iesēt kaut ko zemē. Divi dažādi baziliki jau uzdīguši, šodien iesēšu arī to, kam tumši violetas lapas. Uzdīgušas ir arī kāršrozes. Samtenes gan dīgst ļoti švaki. Lauvmutītes vēl ir tik sīciņas, ka zaļos asniņus tikko var saskatīt.

Vakar iegādājos vēl sēklas, kastītes un podiņus sēšanai, vēl arī padevos kārībai un nopirku jaunu dārza rušināmo lāpstiņu. Vispār man būtu jāglezno kā trakai, jo tūlīt būs jāsūta bildes un Briseli, bet man vēl ir tikai kaķa portrets. Tā vietā, lai gleznotu, es vakar visu vakaru līdz tumsai grābu pagalmu un dedzināju zarus. Man jābūt ārā pēc iespējas vairāk. Man vajag gaisu, gaismu, man vajag ugunskura smaržu un zemi. Citādi es emu pārāk vata (iespaidojoties no Snorkes, izpētīju, ka esmu viena tipiska vata), manī ir par daudz gaisa, tāpēc man sevi jālīdzsvaro ar labi daudz zemes.

Lai mums viss šodien labi.