Lielā piektdiena
Esmu šaisaulē dzīvojusi 33 gadus un sešus mēnešus. Par to iedomājos vakar, dodoties uz Lielās ceturtdienas dievkalpojumu. Šogad Lieldienās es esmu tik veca kā Jēzus, kad viņš mira un augšāmcēlās.
Nekad vel man nav bijis tik grūti saņemties Lielās nedēļas svinīgajām misēm. Pilnīgs tukšums. Nav arī nekādas mocīšanās un cīņu, tikai tukšums, mīksts kā vate, mazliet slinkums, nogurums, grūti koncentrēties. Viss, ko esmu par Dievu domājusi, ir aizgājis, un tagad man nav nekā ko teikt. Rituālus es zinu no galvas. Dažreiz tie manī atbalsojas, dažreiz nē. Es zinu, kad jāmetas ceļos, kurās vietās kas jāsaka, kad jāsit pie krūtīm un jānožēlo grēki, kad drīkst priecāties, kad jāraud. Es daudz ko esmu iemācījusies, redzējusi, sapratusi.

Sajūta tāda, ka jāsāk viss no sākuma. Vēlreiz jādodas ceļā un no pašiem pamatiem jāmeklē Visuaugstais vēlreiz. Ja vien man pietiks spēka.
Ja man nepietiks, paliek tik vien kā cerība, ka Viņam gan spēka pietiks un Viņš nāks man pretī.