Šodien atkal bija laba diena. Pie manis atbrauca radi apskatīties izstādi. Izstāde radiem patika. Piesaulītē iedzērām vīnu un kafiju, uzēdām kūku. Saulē bija karsti. Visi priecīgi, tikai vecāmamma klusītiņām raudāja viena pati maliņā pagājusi, jo izstādē ir dažas manas mammas gleznas. Vecāmamma arī nebija pie manis bijusi kopš mammas nāves.

Vēlāk devāmies uz restorānu un ēdām kā tādi negauši, sadzērāmies vīnu, aprunājāmies par dzīvi. Labi. Viss bija labi.

Galīgi sareibusi atbraucu mājās, metos zāģēt pagalmā krūmus un dedzināt ugunskurā lapas un zarus. Man ļoti patīk ņemšanās ap ugunskuru. Mitrie zari ugunī sīc, lapas dūmo un čūkst līdz pēkšņi izšaujas spēcīga liesma un viss deg ar lielu spēku, tad atkal noplok, un es lieku klāt lapas un žagarus un viss process atkal sākas no sākuma. Apgriezu liepai atvases, nošņikāju dažus krūmeļus, izgrābu lapas no cidonijām, nolasīju žagarus no vārtu priekšas.

Bija labi. Tāpēc es nesaprotu, no kurienes atkal šīs skumjas. Neskaidras bēdas, kurām es nevaru atrast cēloni. Darbnīcā man ir vēl puspudele vīna. Varbūt iešu iedzert.