Garšas
Es arī gribu parunāt par šīsdienas tēmu - garšām. Redziet, es esmu visēdājs, kam viss garšo. Es pati par to brīnos. Ņemot vērā manu sīko, kaprīzo ķermeni, mazo vēderiņu un visāda veida izlutinātību, man vajadzētu ņergāties gar ēdieniem, neēst to un šito, kaprīzēties un šķobīties. Bet nekā. Man patīk ēst. Man garšo sāļi un skābi ēdieni, un saldumi, un gaļa, arī dārzeņi, pat putras garšo. Ar garšvielām un bez garšvielām. Labāk un sliktāk pagatavoti. Es pati gatavoju bez īpaša degsmes, man ir vienkāršas prasības pret ēdienu. Man ļoti garšo kaut kas tik parasts kā vārīti kartupeļi. No rītiem es ēdu biezputras. Jā, pat šķiet, ka man ir dotības tieši biezputru vārīšanā. Man garšo rupjmaize ar sviestu. Siļķes, speķis, sīpoli un ķiploki, lakrica un vēl citas lietas, kas dažkārt negaršo citiem. Es mierīgi varu ēst arī tādas dīvainības kā tās jocīgās fermentētās pupiņas, kuras nezin kādēļ uzturā lieto japāņi. Nav liela prieka ēst tādu staipīgu, šaubīgu masu, bet nav arī nekādas vainas. Arī zviedru pūdētā siļķe ir tā neko, ja vien pārāk neesaelpojas nepatīkamo smaku.
Dzīvus zirnekļus un tārpus es neēstu gan nekādā gadījumā. Viss pārējais, kas nav objektīvi pretīgs, manā uztverē ir ēdams.
Atceros, ka bērnībā es neēdu biešu lapiņu zupu. Neēdu un viss. Tagad man tā garšo pat ļoti.

Laikam jau tas ir labi, ka visu var ēst. Vienīgi bēdājos pat to, ka man nav īsti savas gaumes, savu mīļāko ēdienu, sava super ēdiena, kuru varētu svinīgi piedāvāt viesiem. Ēdienu pasaule ar savu garšvielu ķīmiju man šķiet noslēpumaina un aizdomīga. Man bail publiski kaut ko gatavot, jo šķiet, ka citiem tas negaršos. Kaut vai tādēļ, ka es ļoti maz lieku klāt ēdienam sāli. Daudz par maz, lai tas patiktu citiem.

Tas tā. Varbūt dēļ pilnmēness tuvošanās esmu patiešām grūtsirdīga. Jūtos bēdīgi kaut vai par to, ka nevaru piedalīties smalkajās garšvielu diskusijās. Man pārāk labi viss garšo.