Vakar bija brīnišķīgs vakars pie Vilibalža. Migla un dūmi ap piknika galdu, uz mājas jumta sēdēja kaimiņu kaķis, puiši zāģēja kokiem zarus un dedzināja, kamēr meitenes pie galda runāja un dzēra vīnu. Vispār puiši arī dzēra vīnu, bet viņi bija darbīgāki, un daudz gar galdu neslaistījās. Bērni tikmēr rikšoja pa dārzu. Vakars atnāca vēss, bet mēs tik un tā ilgi sēdējām laukā un aizrunājāmies līdz pat kosmosam.
Dienā jau biju paveikusi Lielās piektdienas rituālus un vakaru sagaidīju ar sajūtu, ka, jā, viss ir piepildīts. Viss šis gavēnis, Klusā nedēļa, Lielā ceturtdiena un Lielā piektdiena. Vēl tikai jāsakārto māja, jānokrāso olas un jāsagaida vakars, kad pie baznīcām iedegs ugunskurus Lieldienu uguns svētīšanai. Un atkal būs augšāmcelšanās nakts. Nu un tad, ka ar emocijām es neko īpašu nejūtu. Tik un tā ir atkal Lieldienas, vēlreiz dzīvība uzvar nāvi, vēlreiz viss sākas no sākuma. Kā vienmēr. Un tā līdz pašai mūžībai.