Vasara visā savā godībā. Vakar pirmo reizi šajā gadā peldējos. Nebija ne vainas. Lai gan Mālainajā dīķī ūdens vēl auksts, tik un tā saņēmos un gāju iekšā. Vienai pašai man drosmes nepietiktu, bet ZS peldēja kā ronis, ūdensaugus uz visām pusēm stumdīdams, un man bija kauns palikt krastā uz laipiņas.
Es tveru katru šo silto, maigo dienu. Es eju no dīķa uz māju un nepalaižu garām nepamanītu ne to, kā zāle glauda pēdas, ne vanaga plaši mestos lokus virs pļavas, ne sīkās zemenītes nogāzē pie takas. Es visu pamanu, visu apskatu un visu atceros. Šī ir vasara. Pa īstam vasara. To nedrīkst palaist garām.

Un vēl nedrīkst palaist garām rītus. Kāds te Cibā rakstīja par laimes atslēgu - vakaros agri iet gulēt un rītos agri celties. Šorīt esmu piecēlusies agri, jau divdesmit minūtes kā darbā, un tiešām - es esmu krietni laimīgāka.