Biju tirgū. Krīzes noskaņojums bojā manu iepirkšanās prieku. Es domās skaitu naudu, pārmetu sev vēlēšanos pirkt ķiršus un mazsālītos gurķīšus, pārmetu sev, ka ēdu tik daudz, vai tad nu nevarētu ēst pieticīgāk, vai manu vai! Galu galā tik un tā nopirku gan mazsālītos gurķīšus, gan ķiršus un visam pa virsu vēl arī trīs leknus begoniju stādus.

Viens no maniem izdzīvošanas gudrības paraugiem ir mūsu pašu Cibas Vilibaldis, kas iekopis nelielu, bet gana bagātu piemājas dārziņu un tīri labi papildina savus krājumus ar paša audzētiem labumiem. Es spēju tikai baziliku puķupodā izaudzēt. Visu pārējo aprij gliemeži, noēd sausums vai sapūdē lietus, ne man laika, ne spēka regulāri to visu kopt un uzraudzīt. Pat puķes nīkst un negrib ziedēt, zeme te balta kā jūrmalā, jāmēslo viss nemitīgi, tik un tā neaug kā nākas. Stulbums.

Un tad vēl es Dienā izlasīju, kā britu karaliene savā piepils dārziņā audzē pupas un tomāts. Es arī gribu izaudzēt ko lietderīgu. Es gribu savus tomātus un pupas, es gribu būt omulīga un veiksmīga, un lai vienmēr pietiktu ēdamā. Kā lai to visu paspēj?

Bada domas uzmācas.