Laika krātuve [entries|friends|calendar] citronmeetra [ userinfo | livejournal userinfo ] [ calendar | livejournal calendar ]

Sievietes diena [12 Nov 2009|02:20pm] Tikusi pie neplānotas brīvības, šo dienu pavadu kā īsta stereotipiska pasaku-žurnālu sieviete. Rītu sāku kā Pelnrušķīte - iztīrīju krāsni. Izgrābu pelnus, izdauzīju no krāsns režģiem veselu kārtu pārakmeņojušos ogļu un sodrēju. Saelpojos dūmus un kvēpus tā ka jāšķauda un jāklepo. Pēc tam šķūrēju sniegu un tīrīju mājās ieejas kāpnes. Tik tālu tātad kā Pelnrušķīte. Protams, pirms viņai balle un feja uzspīdēja. Pēc tam biju Lieliskā Saimniece. Uzvārīju sev brīnumaini garšīgu brokastu putru no rīsiem, piena, rozīnēm un labi daudz kanēļa. Paralēli turpināju kurināt krāsni. Apdarījusi lielākus un mazākus ikdienas darbus - grīdas slaucīšana, pasta izņemšana, miskastes iznešana - sapratu, ka līdz pusdienlaikam vairs nav tālu un ķēros atkal pie gatavošanas. Man šodien ir kaut kāda kulinārā mānija piemetusies. Un tieši tad, kad stūķēju gaļas maļamajā mašīnā vārītas pupiņas dārzeņu kotlešu masas pagatavošanai, man piezvanīja bijušais brūtgāns un drūmā balsī prasīja: "Nu, un tu esi jau apprecējusies?" Šajā vienā līdz sirds dziļumiem sildošā, saldā atriebībā degošajā acumirklī es sajutu, ka esmu Sieviete. Tāda, kura ar vienu roku griež gaļas mašīnas kloķi, kamēr otrā rokā tur mobilā telefona klausuli un mīlīgā veiksmīgas kuces balsī atbild bijušajam brūtgānam: "Ko tu, mīļais draugs, man taču nekur nav jāsteidzas. Visa dzīve priekšā. Vai zini, esmu sākusi mācīties dejot Argentīnas tango." Pēc tam gan izgāzos un ļāvos provokācijai, un parunājām arī par vientulību un to, kā abi naktīs nevaram gulēt, jo jādomā par dzīvi. Ai, bet tas viens mirklis, griežot gaļas mašīnas kloķi un skatoties, kā bļodā krīt kotlešu masas tievās desiņas un runājoties ar brūtgānu... Tāds spēks ir tādos brīžos. Tik daudz sievišķības! Un kas par to, ka tā ir stereotipiska sieviešu žurnālu sievišķība?! Kas par to? Ir tik labi just, ka vismaz uz pāris minūtēm es spēju ietilpināties šajos vispāratzītās sievišķības rāmjos. Varbūt pat uz dažām stundām. Vai arī uz visu šo dienu. Esmu glancēta veiksminiece, kas skumjām un negulētām naktīm stājas pretī ar kotletēm (dārzeņu) un deju nodarbībām. Un kotletes arī sanāca tā neko. Ēst var. Varbūt būtu derējušas kādas stiprākas garšvielas asumam. Es jau vēl tikai mācos. Bet tagad es pļāpāju cibā, tūlīt sākšu meklēt skapī treniņtērpu un posīšos uz sporta klubu. Vēl man šodien jāizpalīdz ar praktiskām lietām kādai draudzenei grūtniecei, kurai kuru katru dienu gaidāmas dzemdības. Vēl arī plānoju iepirkties. Pēc vingrošanas. Tāda, lūk, man sievietes diena. 10 comments|post comment

[01 Nov 2009|10:12am] Labrīt! Ir ļoti skaisti. Ledus kārtiņa uz lapām un zāles. Dzidras akvareļu debesis. Šādos rītos saules gaisma manā mājā iespīd slīpiem stariem un tad man pašai sava māja ļoti patīk. Izgaismojas sienas un grāmatplaukti un gleznas un virtuves tālākais stūtis (ā, nē, tas tomēr vairāk izgaismojas vakarā, saulei rietot). Šie ir brīži, kas mani iepriecina. Es piedodu savai mājai visas grūtības, visas nepilnības un priecājos par to kā ir. Šodien ir visu svēto diena. Jā, debes vaļā. Es gribētu jums parādīt savas bildes no Izraēlas un Palestīnas ceļojuma. Tie, kas draudzējas ar mani draugos, ir jau redzējuši. Varbūt saņemšos šodien salikt kaut kur vēl, lai varu jums arī parādīt. Ziniet, šorīt jūs, mani cibas biedri, man ļoti patīkat. Labrīt. 18 comments|post comment

pasaka [24 Oct 2009|11:11pm] Veel sovakar esmu Jeruzalemee. Atkal jau pavisam cita pasaule. Seit veel arvien ir karsti. Kaut gan sodien skita, ka ir mazliet veesaaka diena kaa iepriekseejaas. Staigaaju vasaras kleitaas, daudz peldos, dzeru svaigu granaataabolu sulu, viinu, loti stipru kafiju. Man seit negribas staigaat biksees, sejienei piestaav kleitas, svaarki un lakati. Krelles un auskari. Nekad ieprieks nevareeju iedomaaties, ka man patiks tirguu kauleeties un plaapaat ar araabiem par dziivi. Vakarpusee biju pie Raudu muura. Ebreju sievietes luudzoties suupojas kaa koki, kaa putni, kaa juuras uudenji. Vinas ielepo sveeto rakstu burtus un raud un glaasta templja muuri, un ir loti viegli sapluust ar vinju luugsanu, man arii gribas suupoties un raudaat liidzi vinju tuukstosgadiigajaam beedaam. Araabiem ir skumjas acis. Pat tad, kad vini klaigaa un smejas, vinu acis vienmeer ir skumjas. Muuris starp Izraeelu un Palestiinu ir sausmiigs. Dzelondraatis un betons. Palestiinas pusee muuris ir nolklaats ar tekstiem un grafiti kaa savulaik Berliines muuris. Tas ir palestiiniesu beedu un dusmu muuris. Viniem ir loti skumjas acis. Seit ir skaisti liidz sirdsaapeem. Tuksnesi pie Naaves juures ir visskaistaakais, ko es jebkad esmu redzeejusi. Betleme ir vieniigaa vieta seit, kur es vareeju no sirds luugt Dievu. Kaut arii taa arii neizstaaveeju rindu, lai ieietu Kristus piedzimsanas kapellaa. Naacaretee man patika naktii staigaat pa ielu labirintiem. Pie Galilejas ezera, vietaa, kur Jeezus teica Kalna spredikji, bija tik labi it kaa sveetiiba pati no sevis pluustu gaisaa kopaa ar veeju un pukju smarzu. Un veel labi bija Tabora kalnaa, kur debeis atveeraas Kristum apskaidrojoties un paraadoties maacekljiem godiibas baltajaas draanaas. Tur debesis arii tagad ir tuvu un atveertas. Bet sis iisti tomeer man nesanaak kaa svetcelojums. Es tik pat kaa neko neluudzu. Neko nenozeeloju. Tikai esmu. It kaa visam manaa dziivee tiesi taa arii buutu jaabuut. It kaa viss buutu labi un sveetiigi. Kopaa ar araabu kristiesu puisi sadzeros viinu, piipeeju uudenspiipi un smejos no sirds par visu. Es vinam mazliet patiiku. Nekaadus kamieljus vins gan par mani nesola. Tikai izvadaa pa Jeruzalemes vecpilseetu un cienaa ar viinu un visaadiem kaarumiem. Ne jau mani vienu pashu. Esam kopaa ar celjabiedriem, un tomeer es zinu, ka patiiku vinjam. Tas taa vienkaarsi ir. Vinam arii ir skumjas acis. Viss. Jaaiet guleet. Riit veel brauksim uz juuru peldeeties un sauloties un tad uz maajaam. 8 comments|post comment

[17 Oct 2009|10:51am] Snieg. Rīt no rīta es pamodīšos pie Vidusjūras. Izraēlā. Ja vien mani tur ielaidīs. Ceru, ka ielaidīs. Gribu silumā un gaismā, pie jūras, un lai ir priecīgi un bezrūpīgi. 1 comment|post comment

[15 Oct 2009|02:01pm] Es tagad visu lieko metu laukā. Man ir pilnīgs laukā mešanas trakums. Gribu visu tīru, plašu, gaišu ap sevi. Pat grāmatas metu laukā bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem. Būtu tikai vairāk laika lielajai tīrīšanai. Šķūrēju no mājas laukā visu sakrāto godību. Ziniet, es jau gadu kā esmu sākusi šo tīrīšanas un kārtošanas akciju, bet vēl neredzu ne galu, ne malas. Tagad pat neko vairs negribu šķirot. Ka tik maisā vai kastē iekša un prom. Trakākais ir tas, ka manas mājas otra iemītniece, ar kuru jau gadu kā dalām dzīves telpu, tikmēr savā pusē krāj arvien vairāk mantu. Šodien arī - atveda veselu piekabi pilnu ar mantām. To ieraugot man sāka sāpēt galva un sapsihojos līdz tam, ka jābēg no mājas laukā. Kaut kāds ārprāts! 6 comments|post comment

[14 Oct 2009|08:17am] Es jau pusotru nedēļu kā esmu mājās. Esmu vairakkārt atvērusi cibu, palasījusi citus, bet pati neko nevaru uzrakstīt. Ko lai saku? Atgriežoties mājās, ieraudzīju visu citādā gaismā un rakursā. Ar distanci. Ir visai biedējoši ieraudzīt savu dzīvi no attāluma. Redzu visas nepilnības, trūkumus un kļūdas, redzu, ka jādzīvo būtu bijis citādi. Bet kā vispār var izlabot dzīvi? Dzīvot savādāk? Es tepat vien esmu. Šajā mājā, šajās šajā darba vietā, darot tos pašus ierastos darbus, tepat šajās ielās un šajā pilsētā, un atkal ir tieši tās pašas skumjas kā vienmēr. Tas pats rudens. Kā vienmēr. 11 comments|post comment

baars un brokastis [28 Sep 2009|01:37pm] Beidzot esmu atradusi savu miilaako baaru uz siis planeetas, kaa arii miilaako brokastu eestuvi. Abas divas vietas atrodas Oak street, Njuuorleaanaa. Baars ir mazs kaa skjuunis, Bella - meitene, pie kuras dziivoju, - tur straadaa reizi nedeelaa. Publika ir galvenokaart vieteejie no sii pasa rajona - Oak street un veel dazaam skeersielaam, Bellas draugi un draugu draugi. Baara griesti izskataas taa, it kaa kuru katru mirkli vareetu iegruut un aprakt leti, pudeles un apmekleetaajus. Tumsaas telpas stuuri ir vairaaka Ziemassveetku veciisu foguuras. Sarkanas lampinu virtenes, kas telpu tik pat kaa neapgaismo. Mees seezas sarkanaa tumsaa. Uz letes gulj milziigs, ruds runcis. Tiek runaats, ka baara iipasnieks vinam iebaro miega zaales, lai kakjis raatni guleetu savaa vietaa un nemaisiitos pa kaajaam. Ar vai bez miega zaaleem kakjis briiziem tomeer sakustas, pat pieceljas kaajaas un leenaam paarstaigaa baara leti no vien gal liidz otram, pasmarzojot katru dzeerienu glaazi. Bella tikmeer ielej glaazi uudens ar ledu arii kakjim un vins padzeras turpat uz letes gluzi kaa jebkurs cits apmekletaajs. Visu vakaru es seezu blakus melnam, trakam viiram. Tas ir Lorenco, kas dziivo tiesi pretii Bellai. Bellas maaja ir tepat blakus baram. No vinas logiem var redzeet baara durvis. Lorenco briiziem mani apkampj, dzied dziesmas, izvilna no manis dazus intimus nosleepumus, kurus peec tam iepin savu dziesmu vaardos un skalji nodzied visam baaram. Man otraa pusee pie baara letes seez viirs, kam truukst viena roka. Vins ir loti skumjs visu vakaru. Ar vinu ir gruuti runaat, jo skumjas ir ap vinju kaa bieza siena. Laudis naak un iet, es tieku iepaziistinaata ar visiem jaunpienaaceejiem. Mees runaajamies krustaa mskeersaam, un es paleenaam sareibstu no Bellas jauktajiem dzeerieniem. Es apskauju Lorenco un tas ir no sirds. Veel vakara gaitaa parunaajos ar krietni iereibusu striptiiza dejotaaju (arii no sii pasa rajona), kas grib uzrakstiit graamatu par savu dejotaajas pieredzi un darbu slavenajaa Bourbon street, kur visu zemju laudis aaleejas pa baariem un krogiem kaa no keedes noraavusies. Vinai ir meita, kas grib buut politike. No riita es brokastoju mazliet taalaak tajaa pasaa ielaa. Eestuve ir slavena ar savaam izcilajaam brokastiim. Vini pasniedz tikai brokastis un pusdienas. Pustrijos peecpusdienaa sii vieta tiek aizsleegta liidz naakamajam riitam. Katru dienu no pasa riita liidz peecpusdienai tur speelee muuziku. Dziivajaa. Sveeetdienaa tur tika speeleetas klavieres un trompete. Soriit kaa pie pirmdienas tikai klavieres. Visi vecie labie dzeza gabali, veel visaadas improvizaacijas. Briiziem pianists arii dzied. Brokastis ir nenormaali garsigas, muuzika dara sirdi maigu un laimiigu. Laudis tur seez stundaam vai arii ieskrien aatri kaut ko iekost pirms darba. Un kafija ir lieliska - slavenaa chicory kafija, peec kuras es, skiet, nekad vairs nespeesu dzert parastu kafiju. Brokastu eestuvee pie sienas ir gleznas un fotograafijas. Gleznas var iegaadaaties. Uz mani skataas neveikli gleznotas Merilinas Monro, Dzegera, Kurta Kobeina sejas. Visiem kosi zilas acis. Es tur seezu ilgi, nespeeju aiziet projaam. Es gribu taadu vietu pie sevis kaut kur tuvumaa. Sapazinos ar pianistu. Iepaziities seit ir vieglaak par vieglu. Cilveeki uzskaak sarunas kaut vai ielas viduu un runaajs ilgi. Es tieku ieluugta uz muuzikas pasaakumiem un izstaadeem vai arii apskatities tikko nopirktu grafikas presi. Sveicinaas pilniigi visi ar visiem. Un runaajs. Un tas ir kas mazliet vairaak par standarta pieklaajiibu. Taa vienkaarsi ir sejiens tradiicija un dabiskais dziives ritms - buut atveertam, nesleepties, noveerteet katru pretiimnaaceeju. Mani sveicina miskastes masiinas soferis un tramvaja vadiitaajs. Pastnieks, gandriiz visi garaamgaajeeji. Pianists brokastu eestuvee. Vins iznaak no eestuves uzpiipeet un mees runaajam par muuziku un celosanu. Un vins uzaicina mani paklausiities muuzikju jam sessions vina bazniicaa. Taa, luuk, te ir. 5 comments|post comment

[18 Sep 2009|07:42pm] Tas ir pilniigs aarpraats, cik aatri seit paskrien laiks. Dienas ir iisi zibsnji. Es nekaadi nespeeju noticeet, ka esmu bijusi seit piecas nedeelas. Buffalo ir diivaina vieta. Taa ir pilseeta ar varenu pagaatni, reiz piedziivojusi industriaalu uzplaukumi, bijusi viena no speeciigaakajaam pilseetaam ASV un tad taas spozums un vareniiba nodzisusi. Lielie uzneemumi aiztaisiiti, fabrikas apklususas. Tagad Buffalo ir diivainju pilseeta. Diivainju kliist pa ielaam, meegina uzsaakt sarunas ar garaamgaajeejiem, ar ielu kafejniicaas seedosajiem nesteidziigajiem laudiim. Buffalo ir divas lielas augstskolas, attieciigi ir arii daudz jaunu cilveeku, bet sii tomeer nav iisti studentu pilseeta. Studenti adziivo savas skolaas un iireetus dziivokljus skolu tuvumaa, nedeelas nogalees izklaideejaas baaros, bet taa iisti vini neieklaujas pilseetas ainavaa. Pilseetas ainava vietaam ir skumja un pamesta - tur leenaam satruud bijusaas fabrikas, klusaas autostaavvietaas rindojas avaariju izkjeemotas automassinas, betona tiltu paarvadi krustaam skeersaam savijas virs ielaam. Pilseetas sirds ir Elmwood aveenija un taas skeersielas. Tur dziivo briiniskiigas maajas, katra savaadaaka - ar smalkaam kolonnaam un koptiem daarziem, ar skaistiem lievenjiem un dekoratiiviem rotaajumiem. Dazi nami ir tik skaisti, ka skiet iedereetos kaadaa rozainaa daamu romaanaa. Visskaistaakie nami ir lieciiba par pilseetas kaareiz vareno, ietekmiigo gimenju gaumi un bagaatiibu. Pilseetaa ir lielisks maakslas muzejs (tur ir gan francu impresionisti, gan amerikaanu ekspresionisti) un tikko atveerta loti laba galerija, kur tiek izstaadiiti Nujorkas stata maakslinieku darbi. Buffalo ir visai daudz maakslieku. Un veel ir daudz radosu cilveeku, kas pilseetu pamet un dodas uz Nujorku. Dazi kluust slaveni, citi nee. Dazi atgriezas Buffalo un kluust vai nu par vienkaarsiem pilseetas iedziivotaajiem vai diivainjiem. Buffalo ir garas ziemas. Daudz, loti daudz sniega. Sniegs naak no Lielo ezeru puses. Buffalo sniegs ir slavens visaa ASV. Bet man patiik Delavera parks. Iipasi no riitiem un vakaros, kad viss ir ir pielkulsis, diikja uudens gluds un raams, cilveeki leenaa gaitaa pastaigaajas ar beerniem un sunjiem. Garaamejot laudis pieklaajiigi sasveicinaas. Raami un jauki. Es eju uz parku lasiit graamatu un ziimeet skices, ja vien man ir kaads mieriigs briidis. Luuk. Taada man izskataas Buffalo pilseeta. 2 comments|post comment

[13 Sep 2009|10:25pm] Esmu izdomaajusi izstaadi, riit jaagaada materiaali. Peeksni viss galvaa sasleedzaas. Soriit no riita, staigaajot pa Delavera parku Buffalo. Saule nesen uzaususi, parks tukss, tikai pa kaadam retam skreejeejam un vingrotaajam. Uudens diikii pilniigi gluds, koki atspiid uudenii kaa spogulii, zemu, zemu aizlido liels peleeks putns. Un peeksni es zinu, kaadai jaabuut manai izstaadei. Vakar biju apskatiities Niagaaras uudenskritumu. Vareni. Visai dienai pietika, ko skatiities. Loti iedvesmojosi. Es saelpojos to miglu, kas pacelas virs uudenskrituma. Sens staasts veesta, ka tajaa miglaa dziivo kaadas sen mirusas sievietes gars. Vina nomira no nelaimiigas miilestiibas. Vai deel legendaam apviitaas miglas vai kaa cita Niagaaras uudenskirums tiek uzskatiits par loti romatisku vietu. Janlalaatie turp dodas medusmeenesa laikaa, visi tie tuuristu puuli bucojas kaa traki pie milziigajaam uudens sienaam. Es ieelpoju miglu un sailgojos peec miilestiibas. 1 comment|post comment

... [11 Sep 2009|04:00pm] Es labpraat ierakstiitu seit veel kaadu sajuusminaatu Amerikas tekstu. Bet realitaate ir taada, ka seezu koledzas teelnieciibas katedras ofisaa, galva saap, sausmiigi nervozeeju par gaidaamo izstaadi, neizguleejusies, nespeeju neko apeest, baigais nogurums. Izstaadei jaabuut gatavai naakosnedeel. Naakosnedeel man arii jaauzstaajas ar runu studentu auditorijas prieksaa, jaastaasta par sevi un saviem briiniskiigajiem maakslas darbiem. Es uztraucos. Vakar staastiiju par sevi mazai studentu grupiani maakslas nodarbiibas laikaa. Aarpraac, kaapeec tas vienmeer ir tik gruuti! Sodien biju apskatiities vietu, kur var dabuut visaadus metaala kraamus. Kaut ko no taa visa izmantosu savaam instalaacijaam galerijaa. Veel es uzzinaaju, kur var dabuut baltus, gaisiigus aizkaru audumus. Gan jau saliksu kaut ko jeedziigu kopaa. Bet nu stress taads, ka vai uzkaarties. Gan jau tiksu galaa. Radosais process. 4 comments|post comment

[01 Sep 2009|01:07pm] Gandriiz visu pagaajuso nedeelu dziivoju tikai pa Grifisa parku, buuveejot savu objektu. Vakaros nogurums taads, ka kriitu no kaajaam. Darbs ir fiziski smags, bet dara mani loti laimiigu. Es no sirds priecaajos, ka varu rakt un skaldiit, un stiept akmenus. Paleenaam viss top. Ar asistentu un citu maakslinieku paliidziibu esmu nopleesusi zaali 6x9 m lielam zemes plekim, dabuujusi augsaa kalnaa krietnu kravu nelielus akmentinus kaa arii vairaakus lielaakus akmens blukjus, izrakusi bedri postamentam. Pie labas veismes kuru katru dienu varees iebetoneet pamatus. Parks atrodas krietnu gabalu no Buffalo, kalnos. Laika apstaakli nemitiigi mainaas. Te spiid saule, te lietu gaaz kaa balta siena. Nemitiigi izmirkstu, izzuustu, sasviistu, salstu. Kat gan taa straadaajot, salt sanaak maz. Ja nu vien uznaak lielaaki veeji. Dziivoju tupat parkaa mazaa naminaa, kura vareetu dziivot ruukiisi. Vienam no parka iipasnieku gimenes taa ir vasaras maajina. Tur ir viss, kas vajadziigs sadziivei, - pliits un ledusskapis, cd atskanotaajs, dusa un tualete, katli un pannas, trauki. Uz ledusskapja ir gimenes fotograafijas. Plauktos - bernu un pieauguso mantas. Es juutos kaa iemaldiijusies kaadaa pasaku naminaa, saimnieki ir uz briidi izgaajusi, es tikmeer saimniekoju pa vinu mantaam. Atradu lielus gumijas zaabakus, kurus tagas visu laiku parkaa valkaaju. Tie ir vispraktiskaakie iespeejami apavi, straadaajot liidz potiiteem dublos un uudenii. Turklaat peec speeciigajaam lietusgaazeem visas parka tacinas paarveersas mazaas upiitees. Mani triis aistenti - jauni, jauki maakslas koledzas studenti - dziivo citaa meza buudinaa, kuraa nav ne uudens, ne elektriibas. Taapeec vini naak pie manis gatavot eest. Esam kaa taada ruukiisu gimene. Kopaa ieperkamiem, kopaa gatavojam, samikseejot amerikaanu un latviesu eedienu idejas. Vakarinojam svecu gaismaa. Vienu vakaru iekuuraam aaraa ugunskuru un jauniesi man maaciija cepinaat uz uguns taas vinu baltaas, sladaas svammes. Marsh Mellows vai kaa nu tos sauc. Jaaeed kopaa ar cepumiem un sokolaadi. Sanaak balta, supersalda kjeepa, vienu taadu apeed un saldums taads, ka juut visaa kermenii. Pa virsu uzdzeeraam alu. Un kaa man patiik runaat ar siem jaunajiem cilveekiem! Par visu. Juutos loti komfortabli ar viniem. Vini ir tik jauni, ka veel nezina, kas un kaadi vini dziivee buus. Bet vini grib buut maakslinieki. Teelnieki. Vini pilniigi deg par savu lietu. Par teelnieciibu. Liidz ausiim ieksaa teelnieciibaa. Ja kas, es arii tikai maacos teelnieciibu. Es veel tik daudz ko nezinu un nemaaku. Vienu riitu kaapu kalnaa uz sava objekta vietu un ieveeroju, ka pa nakti koki kluvusi ieveerojami saartaaki. Ceru seit sagaidiit iisto, kraasaini rudeni. Taa kaa Kanaada seit ir rokas stiepiena attalumaa, tad te buutu jaabuut iisti skaitsam rudenim. Un veel - esmu apneemusies pirms dosanaas uz Latviju mazliet pacelot. Plaanos ir Cikaaga un Njuorliina (taa to sauc latviski?). Esmu pat jau nopirkusi bileti no New Orleans uz Newark taa, lai paspeeju uz savu maajupcelja lidojumu. Trakums! Bet mani pierunaaja un paarliecinaaja, ka jaacelo. Nu protms, ka jaacelo. Esmu loti laimiiga. 8 comments|post comment

iisumaa [24 Aug 2009|01:06pm] Mana pirmaa Amerikas tuures nedeela ir laimiigi aizvadiita. Kulminaacija bija sestdienas vakaraa, kad piedaliijos cuguna liesanas pasaakumaa. Pirmo reizi pati driiksteeju buut pie cuguna kauseejamaas kraasns un pat dabuuju pamaisiit kauseeto metaalu. Veel mans uzdevums bija skipeleet smiltis vietaas, kur kaut kas saak degt vai arii zemee izliist kauseets cuguns, lai citi tur neiekaaptu un nesavainotos, kaa arii lai netiktu sabojaats tikko svaigi izveidotais aara darbniicas betona griidas segums. Cuguna kauseesanas process ir pilniigi apdullinoss. Cilveeki kluust gandriiz traki, adrenaliins izdalaas milzu daudzumaa, jo vispakaart ir uguns, karstums, pat gluzi reaalas briesmas, ja kaut kas saiet griistee. Un skiist dzirkstels, un kauseetais cuguns pluust, kveelojot kaa sarkana, skirda saule, un ir jaastraadaa smagi un nogurdinosi, ieteerptam no galvas liidz kaajaam aizargteeraa, kiveree, lieliem zaabakiem kaajaas. Tas taa uzkarsee asinis! Un peec tam, kad process pabeigt, ir taads atslaabums, pilniiga eiforija. Kaads aizbrauc peec alus, un tad mees visi - cuguna leejeeju brigaade - atkriitam turpat zaaliitee pie koledzas teelnieciibas darbniicaam un sasknadinaam alus bundzas un no prieka gandriiz apskaujamiem un runaajam sausmiigas mulkiibas. Bet mums virs galvas tajaa pusee, kur Kanaada, izaug veselas divas varaviiksnes - lielaaka un mazaaka. Kaa balva un apstiprinaajums, ka esam labi pastraadaajusi. Amerikaani mani seit uznem loti labi un draudziigi. Dazus no viniem esmu jau satikusi Latvijaa. Vakaraa peec cuguna liesanas mani interni ved mani uz vienu no Buffalo ieveerojamajaam vietaam - caalju spaarninju eestuvi, kuraa saskanjaa ar vieteejo legendu, esot radusies ideja par caalju spaarninju maltiiti kaa taadu. Jasaka, ka spaarninju garso lieliski, alus arii. Paargurums gan nenormaals. Sajaa vienaa nedeelaa bijis vairaak iespaidu kaa citreiz vairaakos meenesos. Sovakar skiet, ka dosos uz parku, kur saaksu veidot savu skulptuuru. Dziivosu buudinjaa mezaa, raksu zemi, stiepsu akmenjus. Taisiisu maakslu. Es tikai tagad paleenaam saaku saprast, ka laikam tomeer esmu teelnieks peec dabas. Pa iistam teelnieks. Man vajag formas, telpu, masas. Man patiik teelnieciibas darbniicas, instrumenti, akmens, betons, dzelzs. Kaut arii man tas viss nenaak viegli. Es uztraucos, es tikai apguustu visas taas tehnologijas, es baidos kluudiites. Bet tas ir reibinoss process. Radiit darbus, kas ir apjomiigi, kuriem var pieskarties, darbus, kas prasa speeku un izturiibu. Lai kaa esmu tam pretojusies, teelnieciiba tomeer ir man asiniis. 10 comments|post comment

[21 Aug 2009|11:21am] Cau no ASV! Es jau draugos mazliet pastaastiiju, ka man te klaajas, bet iisumaa zinosu arii seti. Taatad taa. Peec divaam Nujorkaa pavadiitaam dienaam esmu laimiigi nokluvusi sava celojuma galameerkii - Buffalo. Seit es buusu kaadas nedeelas cetras vismaz, rezideesu maakslas parkaa kaa arii koledzaa. Taisiisu skulptuuras. Mans galvenais uzdevums ir uztaisiit skulptuuru parkam. Koledza man ir pieskiirusi vairaakus asistentus, kuri kopaa ar mani straadaas parkaa. Parku apskatiiju, tagad domaaju idejas skulptuurai. Sodien man ir iespeeja mazliet pavingrinaaties un uztaisiit modeli mazai skluptuurinai, kas riitdien tiks atlieta dzelzii. Loti uztraucosi un aizraujosi, jo es taadas tehnikaas parasti nestraadaaju. Bet kur tu cilveeks te liksies - man tika pieskirti materiaali un pieteiks, lai kaut ko izveidoju. Tuuliit kersos klaat. 1 comment|post comment

ceļavējā [16 Aug 2009|09:13am] Pamodos, sāp galva, nemiers. Tas viss no noguruma un stresa. Šodien lidoju uz ASV, visa tā gatavošanās un mūžam nepieveicamie darbu kalni mani ir nogurdinājuši tā, ka prieka vispār vairs nav. Starp citu, soma vēl arvien nav sakrāmēta. Līdz aizbraukšanai man vēl jāuzraksta Pēterburgas projekta atskaite. Džīzas Kraist, kā gribētos vēl pagulēt. Nu labi. Kad tikšu līdz lidmašīnai, būs labāk. Un pirmdienas rītā pamodīšos Ņujorkā. 4 comments|post comment

[09 Aug 2009|09:54am] Vakar divas reizes peldējos. Dienas vidū, karstumā dīķa ūdens likās auksts. Vakarā, kad rietēja saule, peldēt bija pavisam labi. Pa pliko. Ūdens silts, gaiss - vēss, debesīs - apaļš mēness ar tikko manāmi padilušu maliņu. Tālumā klusi un spoži sāka skanēt baznīcas zvani, iezvanot svētdienas priekšvakaru. Neviena paša mākoņa, ūdens ap mani viļņojās saulrieta krāsās, gar dīķa malām pļavas raibas no pelašķu un āboliņa ziediem. Augusta vakars. Viens no maniem pēdējiem šīs vasaras vakariem Latvijā. Un tad - gadu atkal būs jāgaida, līdz būs tāds vakars. Veselu gadu. 3 comments|post comment

[07 Aug 2009|10:02am] Alkohols - tas ir slikti, slikti, ļoti slikti. Atceries to, Citronmētra! Nevajadzēja trešo vīna pudeli, noteikti nevajadzēja. Visādi citādi vakardienas vakars bija ļoti jauks. Šorīt no rīta gan nav jauki nemaz. Vai tas ir normāli, ka pēc pārmērīgas vīna lietošanas zem acīm parādām sīki, sarkani pleķīši? Vai arī tā ir kāda slimība? Esmu nobijusies. 28 comments|post comment

[05 Aug 2009|09:43am] Esmu atkal Rīgā. Palēnām sākas panika par to, kā paspēt visu izdarīt līdz Amerikas braucienam. Man ir vēl pusotra nedēļa. Vislabprātāk pavadītu to laukos. Bet nekā. Darbi. Vēl es gribu paspēt līdz aizbraukšanai vismaz pāri reizes papeldēt. Pēc iespējas vairāk būt laukā, sēdēt saulītē. Vēl jāpaspēj aizbraukt uz Aglonu - tas tā, pa darba līniju. Gribētu uzmālēt vēl pāris akvareļus. Pagaidām vēl arvien sanāk ļoti slikti. Jātrenējas. Sakārtot māju. Sakrāmēt somas. Gribētu visu izdarīt mierīgi, rāmā garā. Gan jau beigās tāpat vien sēdēšu pie datora un visu pārējo darīšu pēdējā brīdī pa kalu, pa galvu. Bet ja nu šoreiz izdodas, ja nu tieši šoreiz visu paspēju rāmi un priecīgi? 11 comments|post comment

Zaļš [03 Aug 2009|10:16am] Jo vairāk dzīvojos pa laukiem, jo pasaule izskatās jaukāka. No rīta ar kafijas krūzi rokā eju pastaigā. Mierīgi, saulaini, silti. Gleznoju. Pēterburgā nopirku akvareļu kasti - 36 krāsas! Nekad man nav bijusi tāda akvareļu kaste. Skolā gleznoju ar nieka 24 krāsām. Tās bija standarta komplekts. Akvareļiem neesmu pieskārusies teju desmit gadus - kopš akadēmijas pirmajiem kursiem. Mums kā grafiķiem pienācās gleznot ar akvareļiem. Tagad mēģinu atsākt, jo gribu ņemt akvareļus līdzi un Ameriku. Varbūt man tur būs laiks un iedvesma pagleznot paralēli objekta būvēšanai. Pašlaik man ir četras briesmīgi sliktas bildītes, bet es arī necerēju uzreiz tikt pie labiem rezultātiem. Akvarelis ir grūta tehnika. Pat ja glezno biežāk kā reizi desmit gados. To spožumu un vieglumu ir nežēlīgi grūti panākt. Es nekad tā īsti neesmu ar akvareļiem draudzējusies. Man patika eļļa un vēlāk akrils. Bet tagad man šķiet, ka esmu gatava mēģināt vēlreiz. Neviens no manis neko negaida, nav ne pasniedzēju, ne skolotāju. Tikai es un mana akvareļu krāsu kaste. Un kāds bišķis iedvesmas. Parkā ir skaisti. Kā vienmēr. Viss zaļš. Tāds ļoti parasts, vienmērīgs zaļums. Varētu pat teikt, ka vienmuļi zaļš. Bet, mīļais Dievs, kā man patīk, ka ir zaļš, ka ir vasara, ka ir silti. Es palēnām no rudens cilvēka kļūstu par vasaras cilvēku. Man vajag arvien vairāk zaļā. 9 comments|post comment

[01 Aug 2009|05:46pm] Esmu laukos. Guļu, ēdu, staigāju. Nekam citam nav spēka. Līdzi paņēmu krāsas un grāmatas. Gleznot vēl neesmu sākusi, grāmatu vietā lasu pažobelē atrastas vecas Lilitas un Privātās dzīves. Pelēks un apmācies. 1. augusts. post comment

[20 Jul 2009|04:39pm] Karsti un lietus liist. Lietus pret karstumu neliidz. Neguleeta nakts. Mani mociija odi. Karstums arii. Nav nekaa riebiigaaka par uzmaaciigi siicosiem odiem, kas sabojaa visu guleesanas prieku. Es veel neesmu jums pastaastiijusi par to, kur dziivoju. Taatad taa: projekta kuratore maaksliniekiem noiireejusi dziivokljus. Es dziivoju kopaa ar somu maakslinieku Kalli. Dziivolkis ir pasaa pilseetas centraa. Mees ar Kalli esam loti saskaniigi dziivoklja biedri. Abi taad ziemelnieciski bremzeeti, mums ir liidziigs dienas reziims un izpratne par kaartiibu. Viens otram dodam daudz briivas telpas, bet arii esam gana draudziigi. Protam gan runaat, gan kluseet. No riita, kafiju dzerot, apspriezam odu probleemu, paarunaajam dienas plaanus un sadziives jautaajumus. Vakaraa apspriezam dienas iespaidus. Kalle peec izskata ir loti somisks soms. Tiesi taads, kaadam somam buutu jaaizskataas. Zilas acis, ruusgani mati, sejas vaibstos tikko jausama, bet tomeer pamanaama liidziiba ar Santa Klausu. Kalle nav nekaads sabiedrisko tualesu maakslinieks atskiriibaa no norveegja Larsa. Kalle gan arii intereseejas par atkritumu izgaaztuveem, bet ne tik aizrautiigi kaa Larss. Kalle uzciitiigi vaac tuksas plastmasas pudeles un muusu dziivoklja virtuvee buuvee instalaaciju. Veel vins luudz, lai atdodu vinam saldeejuma kocinjus. Es gan nezinu, ko vins ar tiem dara. Varbuut konstruee kaadu objektu savaa istabaa. Es tikmeer lidinos kaa taurenis, lasu graamatu par Peeterburgas literaaro dziivi peecrevoluucijas laikaa, uzziimeeju pa kaadai iespeejamaa objekta skicei un klejeoju pa pilseetu. Sodien peec neguleetaas nakts kliistu pilniigi bezmeerkiigi. Manas gaitas regulee tikai lietus. Nav speeka pienemt leemumus, izdomaat virzienus. Es tika eju uz prieksu. Karsti un spiediigi. 4 comments|post comment

navigation [ viewing | 100 entries back ] [ go | earlier/later ]