| Man vajag vīru. Un sievu varbūt arī. |
[04 Feb 2010|03:57pm] |
Ziņoju no kaujas lauka. Ūdens tiek remontēts, ir cerība, ka vakarpusē būs. Caurumu sienā neizsita, jo strādnieki no manis neatkarīgu iemeslu dēļ neieradās. Ātrākais, kad viņi varētu parādīties manās mājās, ir pēc pāris nedēļām. Pa tam lāgam man jādzīvo ar krāsni, no kuras jebkurā mirklī var sākt velties laukā nekontrolējami dūmu mutuļi, kas viens un divi piepilda visu māju. Pret dūmiem pagaidām līdz vienīgi logu un durvju vaļā turēšana, kā arī krāsns nekurināšana. Pa tam lāgam mašīnai nosprāga akumulators, un es netieku uz lidostu pateikt tētim atā pirms viņš dodas ceļā uz Izraēlu.
Vakarā pie manis atbrauks tēta brālis un nokārtos to akumulatora būšanu. Tēju dzerot, viņš noteikti man jautās, kāpēc es neprecos un nedzemdēju bērnus. Es apsveru iespēju pateikt godīgi, ka nedaru to tāpēc, ka neesmu pretējā dzimuma uz precībām noskaņotajiem eksemplāriem interesanta. Ka mana iespēja tikt pie vīra ir niecīga. Bet es, visticamāk, teikšu, ka gan jau viss būs labi. Tēta brālis grozīs galvu un teiks: "Šajā mājā vajag vīrieti. Vīrieti!"
Nevaru viņām nepiekrist. Derētu pat vairāki. Un vēl kāda izpalīdzīga sieva arī, kas varētu kaut reizi nedēļā izšrubēt grīdas, pavasarī sastādīt puķītes gar sētu un regulāri gatavot man siltas vakariņas.
Murminu pie sevis visādus lamuvārdus.
Paldies visiem, kas mani atbalstīja krāsns lietās.
|
|
|
[04 Feb 2010|08:31am] |
Saimniecība tiešām ir ļoti nogurdinoša. Ūdens nav vēl arvien (šodien it kā solīja sataisīt), krāsns dūmo. Gudrās galvas pieņēma lēmumu izsist sienā caurumu uz skursteni, lai redzētu, kas tur par brīnumiem un, kādēļ tā dīvainā dūmošana, kurai nelīdz nekāda skursteņu tīrīšana. Es jūtu, ka tas nav pareizs lēmums. Bet man nav argumentu. Es tikai nojaušu, ka tas nebūs īstais atrisinājums. Tagad es sēžu te un mēģinu izdomāt kādu pārliecinošu atrisinājumu, lai nevajadzētu sist sienā to caurumu. Pēc cauruma izsišanas viņi grib aizmūrēt izeju uz kamīnu. Tātad man vairs nebūs lietojama kamīna, toties būs sienā milzīgs, neglīts caurums. Man šķiet, ka tas nav labi. Es neko tādu negribu. Mīļais cibas dievs, lūdzu, vai tev ir kāds labāks risinājums? Tikai, lūdzu, ne tāds risinājums, ka notiek vēl kas ļaunāks, lai tikai man šīs problēmas liktos niecīgas. Lai ir labi patiešām, nevis tikai šķietami. Lūdzu.
Mani draugi, es zinu, ka šis ir nesakarīgi uzrakstīts, bet es šobrīd nevaru labāk. Man vienkārši vajag parunāties ar cibas dieviņu. Un, jā, es zinu, ka pasaulē ir arī lielāks problēmas par nesakārtotu saimniecību. Tikai es esmu ļoti nogurusi.
|
|
| Mana pirmā diena uz kalna. Ne tikai šogad pirmā. Vispār pirmā. |
[31 Jan 2010|09:07pm] |
|
Pirms pāris dienām redzēju sapnī, ka esmu uz kalna un braucu ar dēli. Sapnis piepildījās! Šodien pusi dienas pa kalnu, braucu kā traks :) Tagad apdauzījusies un laimīga sēžu mājās pie jaunās plītiņas, dzeru tēju, un pat tas, ka ūdens caurules vēl arvien aizsalušas, nespēj man šovakar atņemt lielisko omu. Bija tik jauka nedēļas nogale, ka nespēju atcerēties vēl kādu tik jauku jau sen.
|
|
| līdzsvars |
[27 Jan 2010|10:11am] |
|
Vakar jau grasījos šeit vieglu roku ierakstīt, ka mana mājas dzīve ir kļuvusi neierasti patīkama, kopš uzstādīta papildus krāsniņa. Tādejādi galvenie čīkstēšanas iemesli tā kā būtu novērsti. Bet še tev - kopš vakardienas pēcpusdienas man nav ūdens! Caurule aizsalusi. Tā nu tagad notiek sildīšanas un glābšanas darbi, kaimiņi skatās uz mani bēdīgi un pārmetoši, dzīve atkal kļuvusi sarežģīta. Tā, lūk, notiek kad kaut kas ir atrisināts. Ierastais slikto un labo lietu līdzsvars. Ja tev ir siltums, tad nav ūdens. Kad būs ūdens (pavasarī?), gan jau atkal būt kāda cita padarīšana izgājusi no ierindas. Būt par namsaimnieku tomēr ir ellīgi grūti.
|
|
| ikdiena un ilgošanās |
[23 Jan 2010|06:46pm] |
Šodien ir forši. Padarīju dažus darbus. Kurināju krāsni. Uztaisīju sev garšīgas pusdienas. Galvā rosījās labas domas. Vēl es gāju labu gabalu gar Mārupīti pastaigāties. Mierīga un mājsaimnieciska diena ar dažiem rakstu darbiem. Tā jau viss ir labi, tikai viens mani mulsina - pa brītiņam iedomājos par Ņujorku. Iztēlojos, kā tur izskatās, ja lūkojas no Empire State Building uz visām pusēm. Un man neizturami gribas uz turieni. Uz Ņujorku. Kāda vairs tev mierīga mājsaimniekošana, ja sirds grib lielus plašumus, tālumus, ātrumu un varenumu. Agrāk man šādi ilgošanās brīži uznāca tikai attiecībā uz Saksnām un Japānu. Tagad sirds iesāpas arī Amerikas virzienā. Pilnīgi neizturami.
( Uz leju un uz augšu )
|
|
| oi, oi, oi |
[21 Jan 2010|10:52am] |
Pamodos pēc murgainas, nelāgā miegā pa gultu nogrozītas nakts. Oi, rīts ir tāds, ka prasās uz pierakstīšanu. Būtu žēlabaini, ja nekļūtu jau smieklīgi. Tātad man vēl arvien ir iesnas un mērena saaukstēšanās, kurai aizdomīgi sāk pievienoties kas līdzīgs vēdergripas pazīmēm. Var jau būt, ka tās ir tikai sekas tai mazajai vīna drusciņai, kas vakar tika izdzerta uz brāļadēla veselību, bet diez vai. Katrā ziņā par izdzerto vīnu arī šorīt iedomājos. Tas visam klāt vēl arī pievienojušās sāpes kreisās kājas mazajā pirkstiņā :))) Es kliboju un klūpu, es nevaru iedabūt kāju čībā, es laikam nevarēšu vilkt kājās ziemas zābakus, jo sāp pārāk stipri. Ko nu? Vai man būs jāklīst pa pasauli ar biezajā zeķē un iepirkumu kulītē iepakotu kāju?
Klau, draugi, ko jūs darāt, kad vēlaties izbēgt no vēdergripas? Vai ir kādi iedarbīgi paņēmieni tās pieveikšanai, pirms vēl kas nopietni sācies. Man ir tiešām iemesls domāt, ka tā varētu būt vēdergripa, jo ar to nupat sirga man vairāki tuvu stāvoši cilvēki. Bet es pilnīgi un galīgi atsakos no vēdervīrusa un esmu gatava uzklausīt padomus, kā no tā izvairīties.
|
|
|
[21 Jan 2010|12:12am] |
|
Es gribēju rakstīt ko pavisam citu. Gribēju taisnoties, sodīt un solīt. Bet tā vietā tomēr paklusēšu šovakar. Iedzēru vīnu, viss kļuva vieglāk. Pirms nepilnas diennakts brālim piedzima dēls. Es nebojāšu šo jauno sākumu. Beidzot pēc ilgiem laikiem notiek kaut kas pa īstam labs. Lai arī šis labais nav mans, lai arī es jau pāris gadus ar brāli ne runāju, ne tiekos. Tik un tā. Kādam mazam cilvēkam šī ir bijusi pirmā diena viņa mūžā. Kā teica mana vecāmamma, kurai šovakar piezvanīju un pavēstīju, ka viņa ir kļuvusi par vecvecmāmiņu, - mēs visi esam tagad paaugstināti savos amatos. Es esmu tante. Sasodīts!
|
|
| Brokastu putra |
[19 Jan 2010|10:43am] |
Tā. Vakar mans organisms padevās un es visu dienu pavadīju gultā - dabūju visparastāko, visbanālāko saaukstēšanos. Iesnas tādas, ka nevar ne parunāt, ne padomāt. Nu nekas. Šorīt ir jau labāk. Labi, ka vakar varēju visu dienu slimot, ļaut lai ķermenis atpūšas un paslimo, ja jau viņam tā prasās. Vispār gan man šķiet, ka šai slimībai ir kāds sakars arī ar pēdējās nedēļās izdzīvotajiem emocionālajiem virpuļiem. Bet nu jau vajadzētu sākt visam norimt. Esmu atkal viena pati, viss kā vienmēr, tagad jāļauj notikušajam kļūt par atmiņām.
Tā nu es šorīt mostos un sāku jaunu dzīvi. Man vēl ir brokastlaiks. Uzvārīju ļoti garšīgu brokastu putru (man vispār ir ķēriens uz biezputrām), ielēju lielu krūzi kafijas, tagad sevi stutēju kājās. Jāsanes malka, jāpiekārto māja. Ceru rītdien jau iet uz darbu. Un vēl man jādzīvo sava dzīve pa īstam. Bez izvairīšanās.
|
|
| auksti dūmi |
[17 Jan 2010|01:10pm] |
Ja jums apnikuši mani aukstumstāsti, šo nelasiet. Tātad viss atkal slikti un auksti. Tā ziema, kas laukā, tā man patīk. Bet tā ziema, kas saimnieko pa manu māja, to es nevaru izturēt. Ir atkal tik auksti, ka grūti pakustēties. Kustības apgrūtina arī visas tā drēbju kaudzes, ko esmu sev uztuntulējusi mugurā. Un mājā nav neviena paša silta vietiņu, kur varētu uz brīdi iesprukt sasildīt salstošos pirkstus. Ja nu vienīgi gultā zem segas. Iekūru kamīnu, lai vismaz pie tā varētu sasildīties, bet dūmi nāk istabā tā, ka jātaisa vaļā logi un durvis, lai varētu elpot. Vispār - nekā priecīga. Es gaidu pavasari.
Vēl es šajās aukstajās dienās daudz domāju par mīlestību, jūtām, nepareizām attiecību kombinācijām, lauztām sirdīm un kosmisko kārtību. Bet es neatteiktos no šīm savām nepareizajām jūtām ne par ko. Es palēnām ļaušu visam pāriet un norimt, mēs būsim labi draugi, pēc dažiem gadiem viss tas, kas tagad sāp un nedod mieru, būs pārgājis, paliks gaišas, siltas atmiņas. Un, lūk, no tām atmiņām es negribu atteikties. Esmu arī ļoti uzmanīga lai tās nesabojātu šī brīža emociju mutuļos.
Vēl man ir iesnas.
|
|
|
[14 Jan 2010|12:40pm] |
|
Jau vairākas dienas tāds nespēks, ka knapi kustos. No rīta piecelties un izlīst laukā no gultas vispār šķiet kas neiespējams. Istaba auksta kā ledus. Un nevaru izdomāt, kādas drēbes vilkt. Tā arī guļu no rītiem labu laiku siltumā zem segas un attaisnoju savu necelšanos ar to, ka domāju, ko vilkt mugurā. Un tad, kad esmu izdomājusi, lecu laikā no gultas zibenīgi, ātri, ātri uzrauju mugurā džemperi, vislielākās adītās zeķes (dažu nakti gan es guļu pilnā kaujas tērpā ar visu džemperi un adītajām zeķēm), ietinos pledā un tad steberēju uz pagrabu samest krāsnī malku. Un tad dzeru kafiju un dušojos un ģērbjos, bet tā vispār tie ziemas rīti kaut kā grūti. Tikai brīvajos rītos jauki sēžu gultā, lēnītiņām dzeru kafiju, pledos un džemperos satuntulējusies, lasu grāmatas, skatos pa logu uz koku zariem. Kaķis arī guļ zem deķa. Un kategoriski atsakās gulēt virs deķa, jo tā ir pārāk auksti. Lūk, mani ziemas stāsti.
|
|
|
[05 Jan 2010|11:10am] |
Es vakar skatījos "Klusuma skaņas" JRT. Sākumā tā neko - viss jauki un smieklīgi, kā tie aktieri interesanti saģērbti, cik forši viņi tur pa skatuvi ņemas. Bet tad pēc starpbrīža otrajā daļā... Tas, ko viņi tur dara, mani pārņēma un apēda, palēnām kļuvu pilnīgi ne sava, sāku raudāt, nevarēju apstāties, un tur, kur sāka dzimt bērniņi, raudāju jau neapturami, briesmīgi, rokām seju aizklājusi, likās, ka dvēseli rauj laukā. Man blakus sēdēja amerikānis. Es viņu aizvedu uz šo izrādi. Viņam ir 59 gadi, tā ir viņa paaudze, par kuru ir "Klusuma skaņu" stāsts. Un viņš arī raudāja. Ne tik ļoti kā es, bet raudāja gan. Tāds milzīgs, spēcīgs amerikāņu vecis klusi, klusi šņukstēja. Tā arī abi līdz izrādes beigām šņaukājāmies.
Pēc tam gājām kopā uz mašīnu, amerikānis ilgi klusēja, tad paņēma mani pie rokas un teica: "Tas viss bija par mani. Par manu dzīvi." Dīvainā kārtā tas viss bija arī par manu dzīvi. Pat tas, kas ar mani nekad nav noticis.
|
|
|
[29 Dec 2009|10:54am] |
|
Gadu kopāsavilkt šoreiz grūti. Mierīgs tas ir bijis, ja saklīdzina ar 2008. Tāds kā atslābums pēc lielas slodzes. Es nezinu, kā sagaidīt Jauno gadu. Sajūtas saka, ka vajadzētu būt vienai pašai. Neko īpaši nesvinēt. Saņemties un izdomāt, ko darit tālāk. Visticamāk, ka nebūšu viena svētkos, bet tas neatceļ plānu saņemties un koncentrēties tālākajam.
|
|
|
[24 Dec 2009|11:04am] |
Priecīgus Ziemassvētkus, mīļie!
|
|
| Intervija ar vampīru |
[17 Dec 2009|10:42am] |
Ja es ticētu vampīriem, tad varētu droši ziņot, ka man vismaz ar vienu ir bijusi darīšana. Vakar mani intervēja vampīrs. Ziniet, tā bija visgrūtākā intervija manā līdzšinējā pieredzē. Sākumā tas cilvēks daudz runāja no sevis. Man jau kļuva grūti klausīties. Pēc tam viņš kaut ko jautāja man un stāstīt arī bija grūti, bet es koncentrējos un stāstīju visu pēc labākās sirdsapziņas. Tad, mazliet paklausījies manī, vampīrs atkas sāka runāt pats savu runājamo. Jo vairāk viņš runāja, jo grūtāk man kļuva klausīties. Likās, ka viss kļūst pelēks, gaiss sabiezē, satumst, spēka manī kļūst mazāk un mazāk. Man nebija, kur sprukt. Sēdēju un klausījos. Nē, klausījos es tikai sākumā, pēc laiciņa es tikai māju ar galvu un centos nogurumā nekrist nost no ķebļa. Neuzkrītoši mēģināju iejaukties ar kādu savu vārdu, tad sāku čubināties gar mobilo telefonu, lūkoties pulkstenī, beigās piecēlos kājās un devos pēc mēteļa. Bet tas bija jau pēc krietna laika. Pārgurums bija tāds, ka prāts šķita apmiglojies. Es pat nespēju kaut cik pieklājīgi atvadīties. Es vispār vairs neko nevarēju pateikt.
Un kopš vakardienas vēl arvien esmu nogurusi. Vairs nav tik traki kā bija, bet vēl arvien jūtos pretīgi. It kā kāds būtu sadzēries manas siltās, labās asinis, atstājot mani aukstu, pusdzīvu, skumju un saplakušu kā pussakaltušu mušu zirnekļu tīklā. Vēēē!
|
|
| Ziema. Speķis un sīpoli. |
[12 Dec 2009|02:12pm] |
Mans ķermenis jau kādas pāris nedēļas gatavojas solītajam aukstumam. Pēdējā laikā vairāk kā jebkas cits man garšo rupjmaize ar speķi un sinepēm. Speķmaize!!! Es taču vispār gaļu ēdu ne īpaši daudz. Un pēkšņi man vajag speķi ka vai traks. Un ja man nebūtu nekur jāiet un jāsatiek citi cilvēki, es grauztu klāt dzīvus sīpolus un pa kādam ķiplokam arī. Pilnīgs trakums.
Kaķītis arī gatavojas ziemai. Veselām bundžām noēd barību, kamēr vasarā, pavasarī izrakalēja bļodiņu un ieņergāja pa tējkarotei garšīgāko gaļas gabaliņu.
Kaķītis ir resns un izskatās pēc strīpaina bumbiera. Kas attiecas uz mani, tad es speķmaizes kompensēju ar pamatīgu aerobo slodzi sporta klubā un staipīšanos jogas nodarbībās. Kamēr ir ko ēst un pietiek naudas sporta kluba abonementam, tikmēr šī ziema ir tīri ciešama. Vismaz kamēr nav uznācis tas briesmīgais arktiskais aukstums.
Nē, laikam nav smuki rakstīt par speķmaizēm un sīpoliem. Kaut kā kauns bišķīt. Īstas dāmas neko tādu neēd, vai ne?
|
|
| par mammu |
[10 Dec 2009|05:41pm] |
Man vēl tagad, divus gadus pēc mammas nāves, uznāk tādi brīži, kad saprotu - man tik ļoti gribētos, lai varētu ar viņu aprunāties. Ne jau tā, ka man visu laiku mammu vajag. Pa retam notiek kaut kas tāds liels vai arī neliels, kaut kas tāds, kas nedod mieru un ir jāizrunā no sevis laukā, un es varu runāt ar citiem cilvēkiem, ar draugiem, varu runāt ar sevi, ar psihoterapeitu, ar tēti, ar kaķi, bet patiesībā dziļi sirdī zinu, ka mamma būtu vienīgā, ar kuru pa īstam gribēt aprunāties. Un vai traks vari palikt no tās domas, ka ar mammu parunāt es nekad vairs nevarēšu.
Jā, es laikam esmu mūžīgais bērns.
|
|
|
[10 Dec 2009|10:59am] |
Šonedēļ man ir dežūra Parkā. Esmu sargs, kamēr citi projām pa svešām zemēm, pa skolām, pa mājām. Es šeit varu dzīvotie viena pati. Viena pati! Visu dienu. Es šeit nesatieku nevienu cilvēku, ja vien nedodos uz pilsētu pēc pārtikas. Esam tikai mēs ar kaķi. Kurinu krāsnis, sildu māju, rakstu visādus iekavētus darbus, uztaisu ēst kaut ko ļoti vienkāršu, eju pastaigāties. Īstas brīvdienas. Labi tā.
Ārā ir tāds pelēks ieildzis rudens, ne miņas no ziemas sajūtām. Ziņās dzirdēju, ka nākot liels aukstums. Tas man nepatīk, jo mājās uzreiz traki ar kurināšanu jānoņemas. Bet vispār - šobrīd ir labi un mierīgi. Un silti.
|
|
| Adventa otrā svētdiena |
[06 Dec 2009|12:03pm] |
Maz rakstu pēdējā laikā. Ne cibā, ne parastajā līniju kladē. Šorīt kaut ko uzrakstīšu, lai darītu zināmu, ka es vēl tepat esmu. Tātad tā. Brokastīs cepti kartupeļi un kafija. Pilnīgi tukšs ledusskapis. Kartupeļus nočiepu kaimiņienei no garāžā vēsumā izliktā maisa. Piens un kafija gan no maniem pieticīgajiem krājumiem. Šausmīgi negribas doties iepirkties.
Vakar biju ballītē, tādā mīlīgā un mazliet lēnīgā, kaut arī mēs pat padejojām. Bet man kā vienmēr ap desmitiem vakarā jau miegs nāk kā jūra, nevaru ilgi ballēties.
Tango dejot mācos vēl arvien. Kaut arī kā jau pirms Ziemassvētku laika būtu prātīgi tango stundām tērēto naudu pietaupīt dāvanām. Oi, no Ziemassvētkiem man bail šogad, tas viss dēļ naudas un riebīgās taupīšanās. Pagaidām Ziemassvētku sajūta nenāk, varbūt tas dēļ manām bailēm. Nezinu. Tā sajūta ir sevī jāmeklē, jāattīsta, jāuztur dzīva. Bet es šogad kaut kā nevaru. Labi, kartupeļus cepot, šorīt iededzināju virtuvē divas sveces. Lai jau būtu ievēroti noteikumi.
Tagad ķeršos pie kārtējās tīrīšanas akcijas un visādiem rakstu darbiem. Ne miņas no Adventa noskaņām. Tikai nedomājiet, ka žēlojos, tikai pierakstu, kā pašlaik ir.
|
|
| tango |
[25 Nov 2009|11:26am] |
Man vajadzētu sākt rakstīt par Argentīnas tango mācīšanos. Vēl jau neko neesmu iemācījusies. Tikai bijusi uz dažām nodarbībām un vienu milongu. Un es pirmo reizi dejoju milongā. Kaut arī es nemaz neprotu dejot. Bet tur bija kāds brīnišķīgs kungs, kurš turklāt labi zināja, ka neko neprotu, bet viņš teica, ka man kaut brīdi jābūt uz deju grīdas. Un tā nu es gāju un dejoju. Kaut gan par dejošanu to īsti nevarētu nosaukt. Es centos, nezaudējot pašcieņu, neklūpot un negāžoties, pastaigāties līdzi partnera soļiem.
"Tas ir vienkārši kā parasta staigāšana", teica mans deju partneris, un es staigāju pa zāli ar viņu kopā. Lūk, es esmu dejojusi milongā.
|
|
|
[14 Nov 2009|01:54pm] |
Kārtojot grāmatplauktus, atradu šādu:
Šis izmisuma brēcins varētu būt mana brāļa spalvas darbs.
Ko man tagad darīt - mest laukā vai atstāt piemiņai?
Atvainojos, ka bilde tik liela, bet mazāku roka necēlās likt.
|
|