citronmeetra ([info]citronmeetra) rakstīja,
@ 2010-01-05 11:10:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Es vakar skatījos "Klusuma skaņas" JRT. Sākumā tā neko - viss jauki un smieklīgi, kā tie aktieri interesanti saģērbti, cik forši viņi tur pa skatuvi ņemas. Bet tad pēc starpbrīža otrajā daļā... Tas, ko viņi tur dara, mani pārņēma un apēda, palēnām kļuvu pilnīgi ne sava, sāku raudāt, nevarēju apstāties, un tur, kur sāka dzimt bērniņi, raudāju jau neapturami, briesmīgi, rokām seju aizklājusi, likās, ka dvēseli rauj laukā. Man blakus sēdēja amerikānis. Es viņu aizvedu uz šo izrādi. Viņam ir 59 gadi, tā ir viņa paaudze, par kuru ir "Klusuma skaņu" stāsts. Un viņš arī raudāja. Ne tik ļoti kā es, bet raudāja gan. Tāds milzīgs, spēcīgs amerikāņu vecis klusi, klusi šņukstēja. Tā arī abi līdz izrādes beigām šņaukājāmies.
Pēc tam gājām kopā uz mašīnu, amerikānis ilgi klusēja, tad paņēma mani pie rokas un teica: "Tas viss bija par mani. Par manu dzīvi." Dīvainā kārtā tas viss bija arī par manu dzīvi. Pat tas, kas ar mani nekad nav noticis.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?