Jau vairākas dienas tāds nespēks, ka knapi kustos. No rīta piecelties un izlīst laukā no gultas vispār šķiet kas neiespējams. Istaba auksta kā ledus. Un nevaru izdomāt, kādas drēbes vilkt. Tā arī guļu no rītiem labu laiku siltumā zem segas un attaisnoju savu necelšanos ar to, ka domāju, ko vilkt mugurā. Un tad, kad esmu izdomājusi, lecu laikā no gultas zibenīgi, ātri, ātri uzrauju mugurā džemperi, vislielākās adītās zeķes (dažu nakti gan es guļu pilnā kaujas tērpā ar visu džemperi un adītajām zeķēm), ietinos pledā un tad steberēju uz pagrabu samest krāsnī malku. Un tad dzeru kafiju un dušojos un ģērbjos, bet tā vispār tie ziemas rīti kaut kā grūti. Tikai brīvajos rītos jauki sēžu gultā, lēnītiņām dzeru kafiju, pledos un džemperos satuntulējusies, lasu grāmatas, skatos pa logu uz koku zariem. Kaķis arī guļ zem deķa. Un kategoriski atsakās gulēt virs deķa, jo tā ir pārāk auksti. Lūk, mani ziemas stāsti.