Intervija ar vampīru
Ja es ticētu vampīriem, tad varētu droši ziņot, ka man vismaz ar vienu ir bijusi darīšana. Vakar mani intervēja vampīrs. Ziniet, tā bija visgrūtākā intervija manā līdzšinējā pieredzē. Sākumā tas cilvēks daudz runāja no sevis. Man jau kļuva grūti klausīties. Pēc tam viņš kaut ko jautāja man un stāstīt arī bija grūti, bet es koncentrējos un stāstīju visu pēc labākās sirdsapziņas. Tad, mazliet paklausījies manī, vampīrs atkas sāka runāt pats savu runājamo. Jo vairāk viņš runāja, jo grūtāk man kļuva klausīties. Likās, ka viss kļūst pelēks, gaiss sabiezē, satumst, spēka manī kļūst mazāk un mazāk. Man nebija, kur sprukt. Sēdēju un klausījos. Nē, klausījos es tikai sākumā, pēc laiciņa es tikai māju ar galvu un centos nogurumā nekrist nost no ķebļa. Neuzkrītoši mēģināju iejaukties ar kādu savu vārdu, tad sāku čubināties gar mobilo telefonu, lūkoties pulkstenī, beigās piecēlos kājās un devos pēc mēteļa. Bet tas bija jau pēc krietna laika. Pārgurums bija tāds, ka prāts šķita apmiglojies. Es pat nespēju kaut cik pieklājīgi atvadīties. Es vispār vairs neko nevarēju pateikt.
Un kopš vakardienas vēl arvien esmu nogurusi. Vairs nav tik traki kā bija, bet vēl arvien jūtos pretīgi. It kā kāds būtu sadzēries manas siltās, labās asinis, atstājot mani aukstu, pusdzīvu, skumju un saplakušu kā pussakaltušu mušu zirnekļu tīklā. Vēēē!